Andrē Snaijs Magnasons "Laika lāde"

Andrē Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason) ir islandiešu rakstnieks, kura grāmatu “Laika lāde” (Tímakistan) ļoti silti ieteica grāmatu klubiņa biedrene Lilita. Pirms ķēros pie atsauksmes rakstīšanas, mazliet palasīju par autoru, un tikai tad sapratu, ka man mājās jau kādu laiku neizlasīta stāv arī viņa iepriekšējā grāmata “Zilās planētas stāsts”.

Iepazīstoties ar autora sabiedriskajām aktivitātēm, pārliecībām un literāro rokrakstu, kļūst skaidrs, ka “Laika lāde” ir brīdinājuma stāsts. Tomēr jāsaka godīgi, arī bez konteksta un priekšzināšanām šī pasaka–teiksma–fantāzijas romāns lasītājam ļoti skaidri pasaka – mēs paši pazudināsim savas mājas, ja vienmēr mēģināsim aizbēgt problēmām, nevis risināt tās.

Kristīne Ilziņa "Soļu skaitīšana"

Kristīnes Ilziņas mikroromāns “Soļu skaitīšana” manā soctīklu burbulī tika saslavēts jau no pirmajām
dienām. Tamdēļ nevarēju neizmantot iespēju to iegādāties vēl gluži siltu Rīgas Grāmatu svētkos. Ka pieķēros lasīšanai, tas bija pusotras stundas darbiņš. Neļāvu sev apstāties domāt, bet bliezu cauri visām stīgām dvēselē. Tas ir stāsts par adopciju un arī par ceļu vienam pie otra. Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido šo ceļu it kā mēro vienlaicīgi, taču šķiet, ka viņu ceļi tomēr ir atšķirīgi. Vīriešu tēli šeit ir pabīdīti maliņā: sākumā ir kaut kāds draugs vīrietis, taču viņš ar laiku organiski “atbirst”, “notinas”. Tā gadās arī dzīvē, vai ne? Arī ar īstajiem tēviem. Taču šajā stāstā gluži vienkārši bez vīrieša, manuprāt, var labāk koncentrēties nebūt ne vienkāršajām adoptētā dēla un mātes attiecībām. 

Sofija Šanfro un Amanda Šanfro "Žirafes sirds ir neparasti liela"

Somijas zviedru rakstniece Sofija Šanfro (Sofia Chanfreau) un viņas māsa ilustratore Amanda Šanfro (Amanda Chanfreau) radījušas fantastisku stāstu par ģimeni, mīlestību un spēju ikdienišķajā saskatīt neparasto "Žirafes sirds ir neparasti liela" (Giraffens hjärta är ovanligt stort). Grāmata saņēmusi visprestižāko grāmatniecības balvu Somijā "Finlandia Junior". Latviešu valodā to varam lasīt, jo no zviedru valodas grāmatu tulkojusi Inga Mežaraupe. 

Galvenajai stāsta varonei Vegai ir deviņi gadi un viņa kopā ar tēti dzīvo žirafes salā. Netālu dzīvo arī jautrais un bagātīgu iztēli apveltītais vectētiņš Hektors, taču māmiņas Vegai gan nav. Meitene neatceras savu mammu, pie vectētiņa ir apskatāma vien mammas bērnības fotogrāfija. Kādu dienu vienmēr gādīgais un uzmanīgais tētis kļūst aizmāršīgs, nevaļīgs un visā visumā sāk uzvesties dīvaini. Meitene saprot, ka vienīgais veids tēti glābt, ir sameklēt mammu.

"Viņš itin kā bija ļoti tālu, un tas ir dīvains veids, kā raksturot cilvēku, kurš sēž tev pretī pie ēdamgalda, bet labāku raksturojumu Vega nemācēja izdomāt. Ar katru dienu attālums starp viņiem palielinājās par vairākiem futbola laukumiem." /19.lpp./

Santa Irbe “Mazpilsētas meitenes”

Romānā “Mazpilsētas meitenes” Santa Irbe precīzi notver deviņdesmito gadu noskaņu. Lai arī pati tajā laikā biju mazs bērns, daudz ko redzēju no sēdoša suņa augstuma, tomēr atceros, ka deviņdesmitie gadi bija pilni pārmaiņu. Šis ir stāsts par laiku, kas mainīja daudz ko, bet ārējās pārvērtības ir tikai fons tam, kas notiek jaunas meitenes prātā.

Stāsta centrā ir divas draudzenes, no kurām viena, stāsta balss, paliek anonīma, sevi atklājot vien ar iniciāļiem I.C. Abas vēlas kļūt par rakstniecēm, tāpēc viena otrai ir gan domubiedres, gan konkurentes. Šīs attiecības ir kā spogulis, kurā labi parādās tīņu pasaules skatījuma pretrunas. Tur ir vēlme izcelties un vienlaikus iederēties, būt radošai un unikālai, bet arī saprastai un pieņemtai. Lasot, brīžiem rodas doma, ka varbūt draudzene Jana ir tikai galvenās varones iztēles auglis. Bet par to kādā brīdī sāka prātot arī pati I.C., tāpēc neesmu oriģināla ar šo prātojumu.

Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

“Reizēm, kad Cilvēks pieredz Dusmas, viss šķiet acīmredzams un vienkāršs. Dusmas ievieš kārtību, parāda pasauli ārkārtīgā pietuvinājumā, Dusmās atgriežas arī Skaidrās Redzēšanas Dāvana, kuras citos stāvokļos visnotaļ trūkst.” /38. lpp./

Jau pirms kāda laika izlasīju poļu autores Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) ekotrilleri (tā to mēdz dēvēt) "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" (Prowadź swój pług przez kości umarłych). Uz tā pamata tapusi teātra izrāde, visādi cilvēki jau izrunājušies par grāmatu un lasītāju atsauksmes ir diametrāli pretējas – no "gada labākā grāmata" līdz "riebās". Man bija izrakstīti vairāki citāti, bet atsauksme tā arī nebija tapusi. Kādā pelēkā dienā nolēmu, ka atsauksmei jātop. No vienas puses šai grāmatai ideāli piemērots pelēks novembris, līņāšana, gaismas trūkums, jo kopējā grāmatas noskaņa ir tieši tāda – pelēka, drūma, neticība cilvēcei un cilvēciskajam. Vienlaikus laikam jābrīdina, ka cilvēkus ar pastiprinātu noslieci uz grūtsirdību pelēkajā rudens daļā šī grāmata, manuprāt, varētu darīt vēl drūmākus. Īsāk sakot, lemiet paši, bet man šķiet, ka Tokarčukas arkla stumšana piestāv pelēkam novembrim.

Golnāza Hašemzāde Bunde "Dabiska uzvedība"

"Kā tas bija noticis, ka attālums bija kļuvis par normu un  tuvība - par kaut ko aizliegtu? Provokāciju,kaut ko, kas paturams pie sevis. Nedrīkstēja izšķīst bērnā, padoties bērnam. Ļaut bērnam kļūt par augstāko un galveno." /118.lpp./

Irāņu izcelsmes zviedru rakstniece Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) latviešu valodā tulkota otro reizi. Pirmā grāmata "Tie bijām mēs" runā par etniskām saknēm, savukārt jaunākais darbs "Dabiska uzvedība" (Naturliga beteenden) pievēršas ģimenes mantojumam, kur etniskajam nav nozīmes un uzsvēruma. Svarīgas ir mātes un bērna attiecības. Sieviete, kura kā bērns nav izjutusi mātes mīlestību, pati kļūstot par māti var iet divus ceļus - turpināt pieredzēto vai darīt visu, lai būtu pilnīgs pretstats savai mātei. Taču visam pāri klāsies jautājums - kura būs dabiskā uzvedība un kura izvēlētā? Vai savu uzvedību mātes lomā maz iespējams izvēlēties?

Viljams Goldings "Mušu valdnieks"

"Pieaugušie visu zina, – teica Ruksis. – Un nebaidās no tumsas. Viņi kopā padzertu tēju un aprunātos. Un visu izspriestu." /120.lpp./

Ir grāmatas, kuras jālasa noteiktā vecumā. Viljama Goldinga (William Golding) "Mušu valdnieks" ("Lord of the Flies") varētu būt viena no tām. To vajadzētu lasīt pusaudžu gados vai agrā jaunībā — laikā, kad vēl tic, ka pasaule ir vienkārša, bet pieaugušie tikai bojā dzīvi ar saviem likumiem un ierobežojumiem. Varbūt ar šo grāmatu tad varētu iegūt apziņu, ka pieaugušie tomēr nav tik slikti un nevajadzīgi. Lasot "Mušu valdnieku" vecumā pēc trīsdesmit, sajūta ir cita, jo ir pieredze, kas iemācījusi - tumsa cilvēkā patiesībā nav nekāds izdomājums un sāc saskatīt tekstā arī politiku.

Goldings romānu "Mušu valdnieks" sarakstīja 1954. gadā. Tas bija laiks, kad cilvēce vēl tikai sāka apzināties Otrā pasaules kara traumas. Tajā var saskatīt arī britu koloniālisma ēnas jeb vēlmi "civilizēt mežoņus", kas šajā gadījumā ir daļa no bērniem. Galu galā, kas tad īsti ir civilizācija? Vai to rada tikai noteikumu kopums, ko var iznīcināt bailes un dusmas?

Mārīte Tabita Kalniņa "Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta"

Mārītes Tabitas Kalniņas debijas grāmata “Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta” ir sirsnīgs un dzīvespriecīgs atgādinājums par to, cik daudz vērtīga slēpjas aiz digitālo ekrānu robežām. Tā ir grāmata par bērnību, par īstu vasaru, par klātbūtni un attiecībām – ar dabu, ģimeni un sevi. Lasot, kļūst skaidrs, ka reizēm pietiek tikai pacelt acis, lai ieraudzītu, cik aizraujoša var būt pasaule tepat apkārt.

Džonatans Haids “Trauksmainā paaudze”

Kad lasīju Džonatana Haida (Jonathan Haidt) grāmatu “Trauksmainā paaudze” (The Anxious generation), pieķēru sevi, ka daru to ļoti lēni. Pat sajutos vainīga – kāpēc lasu pa vidu prozu, kāpēc nepabeidzu ātrāk? Bet tad sapratu – šī nav grāmata, ko “izraut cauri” prāta atslābumā. Tā ir grāmata, kur ik pa laikam jāapstājas. Jāapdomājas. Jāpalūkojas uz sevi, uz saviem bērniem, uz pasauli, kurā dzīvojam.

Lasot, ik pa brīdim nācās padomāt – vai es atpazīstu sevi, savu ikdienu, savus bērnus? Vai mana bērnu audzināšana ir cīņa vai komandas sports?

Kad ekrāns aizstāj dzīvi

Viens no spēcīgākajiem grāmatas uzstādījumiem – pieredze ekrānā nav vienlīdzīga ar pieredzi reālajā dzīvē. Bērnu smadzenes attīstās, gaidot noteiktus impulsus un situācijas, un tieši tāpēc digitālā mijiedarbība atstāj robu cilvēka personībā.

Dagmāra Kopštāla “Dienasgrāmata 1917–1923”

Par Mīlgrāvī dzīvojušās baltvācietes Dagmāras Kopštālas (1904-1978) atmiņām darbā “Dienasgrāmata 1917–1923” pirmoreiz dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, klausoties radio raidījumu “Mazā lasītava”. Toreiz biju ļoti iedvesmojusies no dzirdētā, nopirku grāmatu, taču tā palika stāvam plauktā. Nesen grāmatu klubā lasījām darbus par tematu "dienasgrāmata" un atkal atcerējos par šo izdevumu, uzmeklēju savā mājas bibliotēkā un beidzot ķēros pie lasīšanas.

Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata aptver laiku no 1917. gada marta līdz 1923. gada martam, skatītu ar jaunas baltvācu meitenes acīm. Vidēju turīgā ģimenē dzimusi meitene, dzīvo Mīlgrāvī, mācās vācu ģimnāzijā pilsētas centrā, un viņas ierakstos caurvijas Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības tapšana. Grāmatā parādās baltvāciešu sabiedrības ierastās pulcēšanās vietas, svarīgie kultūras elementi, bet īpaši spilgti izceļas gaidas – gan prieks par vācu armijas ienākšanu Rīgā, gan apjukums un klusums brīdī, kad tiek proklamēta Latvijas Republika.

Elizabete Šteinkellnere un Anna Guzella “Papīra klavieres”

Austriešu rakstnieces Elizabetes Šteinkelleres (Elisabeth Steinkellner) un ilustratores Annas Guzellas (Anna Gusella) kopdarbs jauniešiem “Papīra klavieres” ("Papierklavier") ir grāmata, kas runā ne tikai ar tekstu, bet arī ar attēliem. Latviski to tulkojusi Signe Viška, dizainu pielāgojusi Ūna Laukmane – un vizuālais šeit patiešām ir tikpat svarīgs kā stāsts. Ne velti “Papīra klavieres” iekļautas arī 2024. gada “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” kolekcijā lasītājiem 15+ vecuma kategorijā.

Tas ir grafiskais romāns – formāts, kas, manuprāt, jauniešiem šķiet daudz pievilcīgāks par klasisku prozu. Stāsta centrā ir sešpadsmitgadīgā Maija, un darbs būtībā ir viņas dienasgrāmata ar mākslinieciskām skicēm. Dalīta istaba ar māsām, mamma, kas viena pati cenšas uzturēt ģimeni, darbs pēc skolas sulu bārā, naudas trūkums – te ir viss, kas varētu vēl vairāk apgrūtināt pusaudža jau tā ne pārāk viegli dzīvi. Un tomēr tas nav tikai stāsts par trūkumu, bet arī par to, kas ir - par draudzību, drosmi būt citādam un par ticību tam, ka arī mazajos apstākļos var atrast vietu savam talantam un balsij.

Gundega Šmite “Koncerts stāstos”

Komponistes Gundegas Šmites jaunākais stāstu krājums “Koncerts stāstos” ir spilgts piemērs tam, kā literatūra un mūzika var saplūst vienotā veselumā. Autore, būdama laikmetīgās klasiskās mūzikas komponiste, ar tekstu rīkojas līdzīgi kā ar skaņdarbu – tam ir ritms, pauzes, tematiska attīstība, emocionāli uzplūdi un atslābumi. Grāmata atklāj, cik organiski dažādu mākslas veidu mijiedarbe var papildināt vienam otru.

Šmite jau iepriekš ir sevi apliecinājusi literatūrā – par miniatūru krājumu “Grieķu svīta” viņa 2023. gadā tika iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā, bet vēl arī kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju radījusi izglītojošo grāmatu Brīnišķā operas pasaule. Savukārt “Koncerts stāstos” 2025. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai prozā, kas man un domāju arī daudziem citiem lasītājiem noteikti ir labs iemesls šo grāmatu paņemt rokās.

Patrika Gagni, "Sociopāte. Memuāri"

Nebīstieties ne nieka! Kapteinei Apātijai ir vienalga!

Patrika Gagni (Patric Gagne, Ph.D.) autobiogrāfiskajā grāmatā “Sociopāte. Memuāri” (Sociopath: A memoir) pauž tieši šādu biedējošu lozungu. Kā lai nebīstas no kāda, kuram ir pilnīgi vienalga par to, vai tu bīsties vai ne, par to, vai tev sāpēs fiziski, vai būsi sarūgtināts? Vienaldzība, nejūtība, apātija IR biedējoša!

Jau ievadā autore noskaņo lasītāju uz to, kas viņa ir, kā viņa sevi redz pati:

“Virspusēji es līdzinos tipiskai vidusmēra amerikānietei. Sociālie tīkli apstiprina, ka esmu laimīga mamma un mīloša partnere, kuras ieraksti balansē uz narcisma robežas. Jūsu draugi mani droši vien raksturotu kā jauku. Bet ziniet ko?

Es nevaru ciest jūsu draugus.

Es esmu mele. Es esmu zagle. Esmu emocionāli sekla. Tikpat kā imūna pret nožēlu un sirdsapziņas ēdām. Esmu ļoti manipulatīva. Man vienalga, ko domā citi. Mani neinteresē morāle. Manus lēmumus neietekmē nekādi noteikumi. Esmu spējīga gandrīz uz visu.” /11. lpp./

Baiba Ziedone-Jansone "Tā tas bija"

Septembris atnāk ar Dzejas dienām un daudzām jaunām balsīm. Taču šoreiz gribu pastāstīt par grāmatu, kas ved pie viena no vispazīstamākajiem latviešu dzejniekiem – Imanta Ziedoņa. Viņa vārds, manuprāt, ir pazīstams pat tiem, kuri ar dzeju ir uz “Jūs”. Arī man Ziedoņa minimismi, epifānijas un rindas, kas tik skaisti iekļautas fonda “Viegli” dziesmās, ir tuvas sirdij. Dzeja dziesmā skan pavisam īpaši.

Vasarā manu uzmanību piesaistīja gaiši zili vāki ar uzrakstu "Tā tas bija", kas slēpa Baibas Ziedones-Jansones atmiņas. Tā nav grāmata par Ziedoni kā literāro dižgaru. Tā ir par viņu kā jaunu vīrieti, tēti bērniem, vīru sievai – par dzīves šķautnēm, kas reti tiek izceltas. Par knapināšanos ar naudu, obligātajām "nodevām" politiskajam režīmam, arī par strīdēšanos un ikdienu. To visu atklāj Ziedoņa meita Baiba Ziedone-Jansone.

Hjersti Annesdatere Skumsvolla un Māri Kansta Junsena “Arlabunakti, Bū!”

Norvēģu rakstniece Hjersti Annesdatere Skumsvolla (Kjersti Annesdatter Skomsvold) un māksliniece Māri Kansta Junsena (Mari Kanstad Johnsen) grāmatā “Arlabunakti, Bū!” ("Dyrene sover") attēlo situāciju, ko ik dienu tādā vai citādā veidā piedzīvo teju katra ģimene ar bērniem. Runa ir par gulētiešanas rituāliem. Tomēr stāsts patiesībā nav tik daudz par pašiem rituāliem, cik par vienu ļoti pacietīgu mammu. Ja viņai ik vakaru jāiziet cauri tam, kas redzams šajā grāmatā, viņa noteikti būtu pelnījusi pieminekli. Kurš gan vecāks nav pie sevis domājis: “Lūdzu, ej beidzot gulēt un dod man brīdi miera — novākt sauso veļu, nomazgāt traukus, pievākt grīdu…”? (Ha, ha, miers, vai ne?) Bet tieši tajā brīdī bērniem parasti uzrodas viszinātkārākie jautājumi.

Klēra Beresta "Mata tiesa"

Franču rakstniece Klēra Beresta (Claire Berest) romānā “Mata tiesa” (L’Épaisseur d’un cheveu) ieved lasītāju divu nelaimīgu cilvēku traģēdijā, jau no pirmās lappuses neatstājot neko apslēptu. Etjēns un Viva desmit gadus ir bijuši pāris – radoši, aktīvi, izvēlējušies dzīvi bez bērniem, baudot savu brīvību. Tomēr tieši cilvēka dabas tumšā puse ir tā, kas šo savienību pamazām aizved neprātā. Šis ir autores septītais romāns, bet pirmais, kas pieejams latviešu valodā. No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova.

Sāra Baume “Plūst virst krist vīst”

Britu izcelsmes īru rakstniece Sāra Baume (Sara Baume) debitēja literatūrā ar romānu “Plūst virst krist vīst” (Spill Simmer Falter Wither), kas oriģinālvalodā iznāca 2015. gadā un pavisam nesen izdots arī latviski meistarīgā Ilmāra Šlāpina tulkojumā.

Šis stāsts ir pirmajā personā izvērsta saruna ar klusējošu biedru. Rejs ir 57 gadus vecs, visu mūžu dzīvojis kopā ar tēvu, taču sabiedrībā viņš iedzīvoties neprot. Rejam ir dažas standarta frāzes, ko viņš lieto tikai galējas nepieciešamības brīžos, visādi citādi viņš cilvēkus izvairās satikt. Vienīgā plaisa šajā noslēgtībā rodas tad, kad viņš pieņem no patversmes suni. Arī tas nav sabiedrisks pret citiem, bet Rejam kļūst par pašu svarīgāko būtni. Sunim dots vārds Vienacs, un viņš kļūst par katalizatoru visām pārmaiņām Reja ikdienā. Beidzot viņam ir kāds, kam stāstīt, nebaidoties no nosodījuma.

Vilis Kasims “Svešuma grāmata”

"Ikvienam cilvēkam neizbēgami ir savs iemesls, kāpēc viņš pieķeras lasīt kādu stāstu vai grāmatu. Ja autors to neapmierina, vienīgā lasītāja vaina ir sev nepiemērotas grāmatas izvēlē. Ar to rakstniekam ir jāsadzīvo un jāpieņem, ka grāmata droši vien netiks lasīta iecerētajā veidā." /188.lpp./

Kad man rokās nonāk jauna grāmata no autora, kuru jau esmu lasījusi, pirmā doma vienmēr ir atvērt ne tikai vāku, bet arī atvilktni ar savām senajām piezīmēm. Ar Vili Kasimu mums jau ir bijusi pazīšanās — reiz rakstīju par romānu “Lielā pasaule” un par miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”. Par romānu "Atvaros" gan publiski nerakstīju, jo tā gala versiju aizvien neesmu izlasījusi, lai arī tapšanas stadijā kaut ko redzēju. Un, atklāti sakot, retu reizi man par vienu autoru ir bijuši tik pretēji iespaidi. Lai gan… patiesībā tas biežāk gadās ar jaunajiem latviešu autoriem. Pasarg dies’, nepadomājiet, ka man ir kāds īpašs zobs pret vīriešiem literātiem! Tomēr gan ar Nilu Saksu, gan ar Vili Kasimu mūsu ceļš ir bijis kā pārgājiens kalnos — ar kāpumiem un kritumiem. Šoreiz par jaunāko Viļa Kasima veikumu – “Svešuma grāmata”. 

Estere Perela „Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra”

Ir neskaitāmi attiecību veidi, un neviens no tiem nav vienīgais pareizais." /22.lpp./

Mani mīļākie literārie darbi vienmēr bijusi vēsturiskā proza, kas ļauj ielūkoties pagātnes stāstos un cilvēku likteņos. Pēdējā laikā esmu daudz lasījusi bērnu grāmatas — tas bija kā atelpa, jo trūka iekšēja resursa domāt dziļāk, analizēt un meklēt savas jūtas par lasāmo. Varētu teikt, ka tagad, pateicoties šim “bērnu literatūras posmam”, esmu uz kādu brīdi ieguvusi spēju ķerties klāt arī tā dēvētajai praktiskajai literatūrai. Darbi, kuros ārsts savieno pacientu stāstus ar savām atziņām un teoriju, man reizēm šķiet līdzīgi vēsturiskajai prozai — tie atklāj cilvēku dzīves nianses, iedziļinās psiholoģijā un ļauj izprast plašākas sabiedrības tēmas, vienlaikus stāstot personiskas un dzīvas pieredzes.

Kad izdevniecība “Aminori” piedāvāja iepazīties ar Esteres Perelas (Esther Perel) darbu “Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra” (Mating in Captivity: Unlocking Erotic Intelligence), uz brīdi apdomājos. Vai man šobrīd ir noskaņojums lasīt populārzinātnisko literatūru? Vai šīs grāmatas tēmas man ir ļoti aktuālas? Droši vien es to neizvēlētos pati, ieraugot grāmatnīcā vai bibliotēkā. Taču to, ka izdevniecība mani uzrunāja, uztvēru kā zīmi. Es, sieviete ar ikdienas rūpēm, diviem maziem bērniem, darbu un daudzām pārdomām, kurās cenšos nepazaudēt arī sevi, visticamāk esmu mērķauditorija. Tāpēc nolēmu dot Perelai vietu savā lasīšanas plānā.

Guntars Svilis "Bet kas būs ar mums?"

Guntars Svilis ienācis literatūrā ar ļoti atklātu autobiogrāfisku stāstu par savu bērnību, kas aizvadīta pārmaiņu laikos. Kā vēsta vāks - piezīmes no bērnības deviņdesmitajos. Nebūšu oriģinālāka par citiem, kas jau rakstījuši atsauksmes par šo grāmatu, – arī es pretstatīšu tai savu pieredzi. Mana puslīdz apzinātā prāta bērnība bija nedaudz vēlāk – jau deviņdesmito gadu otrajā pusē un divtūkstošo sākumā. Tomēr arī es piedzīvoju šo to no Guntara Sviļa aprakstītā, piemēram, pirmos tik ļoti kārotos snikerus un seriālus kā rituālu, kas nosaka apkārt esošo pieaugušo dienas un darāmo darbu ritmu.

Guntariņš bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs labprāt iemalkoja sīvo, mamma plēsās darbos un ikdienas pienākumos, savukārt vecmāmiņa, kas dzīvoja kopā ar viņiem, it kā atradās savā kosmosā un pārliecībā, tomēr bija liels atbalsts mājas soļa diriģēšanā.

Stāsta darbība pamatā norisinās Latvijas mazpilsētā, uz Rīgu bija jābrauc galvenokārt pie ārstiem. Katrs brauciens bija liels notikums, nevis ikdienišķa parādība. Rīgas smaržas, krāsas, skaņas un kopējā noskaņa ļoti atšķīrās no Madonas.

Tina Oževiča un Aleksandra Zajonca "Kas jūtām patīk?" un "Ko jūtas dara naktī?"

Pēc pirmās iepazīšanās ar Tinas Oževičas (Tina Oziewicz) un Aleksandras Zajoncas (Aleksandra Zając) kopdarbu “Ko dara jūtas?” kļuva skaidrs – šīs nav parastās bērnu grāmatas. Vizuāli atturīgas, tekstuāli minimālistiskas un tik ļoti vērstas uz iekšējo pasauli, ka bieži vien tieši pieaugušais kļūst par to īsto lasītāju. Zināju, ka arī turpinājumus “Kas jūtām patīk?” un “Ko jūtas dara naktī?” mūsu grāmatplauktam vajadzēs. Un ne tikai tāpēc, ka esmu dīvains cilvēks un mani urda grūti izskaidrojams nemiers, ja neesmu ieguvusi savā īpašumā visas grāmatas sērijā.

Tīna Hārneska "Ļaudis, kas sēj sniegā"

Gluži vasarīgā svelmē sapratu, ka esmu pati sev parādā vienu atsauksmi, par grāmatu, kas manuprāt, ļoti paplašina redzesloku un ir pelnījusi, ka par to pastāsta publikai. Tīna Hārneska (Tina Harnesk) ir sāmu izcelsmes rakstniece un es to pieminu, jo autores izcelsmei ir svarīga loma viņas debijas romānā "Ļaudis, kas sēj sniegā" (Folk som sår i snö).

Pirms sāku lasīt šo grāmatu, pārdomāju, ar ko personiski man saistās sāmi un cik daudz es par viņiem zinu. Sapratu, ka neko daudz nezinu un tāpēc ķēros pie grāmatas kā redzesloka paplašināšanas instrumenta. Un cerēto es patiešām ieguvu, apvienojumā ar rāmu dzīves un dzīvības apceres piepildītu laiku.

Lauris Gundars un Anete Melece - grāmatu sērija par Vali un Spindzeli

Bērnu grāmatas reizēm pasaka to, ko vajadzētu vairāk sadzirdēt tieši pieaugušajiem. Tieši tāds ir arī rakstnieka Laura Gundara un ilustratores Anetes Meleces kopdarbs – trīs grāmatu sērija par Vali un Spindzeli. Sērijas pirmā grāmata “Sveiks, Vali!” izdevniecībā “Liels un mazs” iznāca jau 2017. gadā, un tā ir gan lasītāju novērtēta, gan saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā. Toreiz bērnu grāmatas manā redzeslokā vēl nebija tik aktuālas, taču tagad ir un lielas pūles jāpieliek, lai paspētu aptvert gan to labo, ko izdod tagad, gan to, kas izdots jau gadus iepriekš.

Imants Liepiņš “Pasakas par lopiem”

Saņemt grāmatas no autoriem, ar kuriem esi kopā strādājis, ir liela atbildība. Atsauksme jāraksta – ja ne publiska, tad vismaz personīga, ja ne obligāti, tad vismaz aiz pieklājības. Arī šādu garadarbu atklāšanas pasākumu apmeklējumi ir daudznozīmīgām sajūtām piepildīti. Sākot jau ar to, ka domā – vai aicināts esi pieklājības pēc, tāpēc, ka aicina visus iedomājamos un neiedomājamos, vai tāpēc, ka grib redzēt tieši tevi? Āzis viņu zina! 

Bet nolēmu apvienot patīkamo draudzenes satikšanu ar lietderīgo paburzīšanos gar citiem ar literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī ar dažu sveiciena vārdu pārmīšanu ar sen nesatikto autoru. Tā es pirmo reizi paviesojos literāra nosaukuma bārā “1983” kādā ļoti savdabīgā radošā kvartālā un tiku pie Imanta Liepiņa jaunākā garadarba – grāmatas “Pasakas par lopiem” biešu aukstās zupas krāsas noformējumā. Arī autora un redaktores Evijas Laganovskas kopīgo tekstu fragmentu lasījumu izbaudīju, un turpmākajā pasaku lasīšanā man galvā bieži skanēja Imanta balss.

Andra Manfelde “Kosmonauta iela”

Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.

Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.

Nita Prouza "Neslēpumainais viesis"

Mollija nav vienkārši vecākā istabene — viņa redz to, kam citi uzmanību nepievērš. Viesnīca Regency Grand nupat ir atguvusies pēc iepriekšējā skandāla, un tagad tai jātiek galā ar jaunu triecienu. Mirklī, kad slavenais kriminālromānu autors Dž. D. Grimtorps grasās paziņot kādu noslēpumu, viņš nokrīt gar zemi miris. Mollijas dzīve atkal ir sagriezusies kājām gaisā, tikai šoreiz viņa diezgan ātri no galvenās aizdomās turamās kļūst par labāko detektīves Stārkas palīdzi.

Nita Prouza (Nita Prose) grāmatā "Noslēpumainais viesis" (The Mystery Guest) mums atkal ļauj satikt īpatnējo Molliju un viņas tuvos cilvēkus, kā arī ieved aizraujošos izmeklēšanas līkločos. Slavenā autora nāvi noskaidrot alkst ne tikai izmeklētāji, bet arī kazas (smieklīgs apzīmējums autora fanu klubiņam, ne?), žurnālisti un visi pārējie.

Gajs Kenavejs "Nejaušais kolekcionārs"

Ļoti izdevīgi aprecējies Hermanis Gertšs dzīvi ar sievu Marī vada mīlestībā, par spīti visām skauģu runām, un gluži patīkamā komfortā. Taču agri vai vēlu pašapziņu sāk kremt tas, ka citi bagātnieki viņu redz tikai kā laisku dīkdieni, kas savu naudu nav nopelnījis pats, bet tikai iedzīvojas uz sievas mantojuma. Hermanim bija apnicis, ka nav ko atbildēt uz citu bagātu vīriešu jautājumiem par viņa nodarbošanos. Gluži jauši vai nejauši, ar nelielu sievas pirkstu pieskārienu, vīrietis  kļūst par mākslas galerijas līdzstrādnieku Cīrihē. 

Sākumā darbs galerijā ir tikai piesegs, un cita citai seko humorīgas epizodes, kā izvairīties no mākslas apspriešanas, ja neko nejēdz no mākslas. Taču ar laiku izrādās, ka veikla mēle visos laikos patiesi ir kapitāls, un drīz vien Hermanis kļūst ļoti veiksmīgs mākslas biznesā. 

Gaja Kenaveja (Guy Kennaway) "Nejaušais kolekcionārs" (The Accidental collector) grāmatas žanrs ir keipers, ko dzirdu pirmo reizi. Taču uz pēdējā vāka paskaidrots, ka tas ir kriminālžanra paveids, kur galvenā sižeta līnija saistīta ar svešas identitātes piesavināšanos, savas identitātes viltošanu. Cik nu tur no kriminālžanra - tīrs humors un satīra. 

Laura Vinogradova "Pauls spēlē"

Pauls rudenī ies skolā. Nesen kopā ar mammu viņi pārvācās, un zēnam patīk spēlēt. Tetris viņam ne pārāk, bet visādi kautiņi un šautiņi viņam iet pie sirds – pat ļoti, ļoti. Dažreiz ir grūti atteikties no spēlītēm, un mamma tad dusmojas.

Kā vecāks zinu – nav viegli ievērot konsekvenci ekrānlaika nosacījumos bērniem. Īpaši grūti tas, visticamāk, ir, ja mamma audzina bērnu viena, kā tas ir Paula un viņa mammas gadījumā. Pārvācoties, remontējot, izkrāmējot un kārtojot mantas, ir ļoti ērti, ja bērnu “pieskata” ekrāns un spēlītes. Taču tādi mirkļi, kad mazie tikai maisītos pa kājām, paiet, un ekrāni būtu jāliek nost. Tomēr pieradums ir izveidojies, un nolikt tos ir ļoti grūti – tikmēr īstā dzīve pa to laiku draud paskriet nemanīta un neizbaudīta.

Nils Sakss "Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu"

Nils Sakss ir Nila Konstantinova pseidonīms, ko viņš izmanto literārajai darbībai. Kā Konstantinovs viņš veic psihoterapeita darbu ar jauniešiem, publiski sniedz viedokļus un ieteikumus par pusaudžu mentālo veselību. Taču kā Sakss viņš raksta stāstus, lugas un noveles. Pirms daudziem gadiem lasīju Saksa stāstus “Nopietni nolūki” — man radās riebums pret izlasīto un vairs autora tekstiem iespēju nedevu. “Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu” ir viņa otrais stāstu krājums, riskēju iemest aci, un priecājos, ka mums šoreiz “sapas”.

Šajā grāmatā aug vairāki liriskie “es” — gan problemātisko, “kodēto”, bērnu psihologs mainās pats caur iekļaujošo izglītības sistēmu, gan aizrautīgam sanitāram mainās vēlmes par nākotnes nodarbošanos. Kurš no viņiem ir Nils? No visiem mazliet vai neviens? Kas to lai zina!?

Žilija Bijē, Klēra Fovela "Katrīnas karš"

Vēl viena burvīga grāmata, kas ar smago un sāpīgo 20. gadsimta vēsturi iepazīstina saudzīgi un aizraujoši, ne ar sausiem faktu izklāstiem. Franču rakstniece Žilija Bijē (Julia Billet) un ilustratore Klēra Fovela (Claire Fauvel) grafiskajā romānā jeb grāmatā-komiksā “Katrīnas karš” (La guerre de Catherine) vēsta par kādas meitenes likteni Francijā Otrā pasaules kara laikā. Karš nav tikai nāve kaujas laukā, kas nosēts ar dažādiem ieročiem, karš nav piedzīvojums. Tas skar un vienmēr ir skāris daudz plašāk. 

Jaunā franču meitene Katrīna aizraujas ar fotografēšanu un pasauli skata caur kameras aci, ar klikšķi apturot mirkli, ko saglabāt. Viņa ir bērns, bet dzīves skatījums no naivā un bērnišķīgā ļoti strauji mainās. Karš maina ikdienu, taču īstu cilvēcību nav iespējams mainīt.

Komikss ir balstīts patiesos notikumos — stāsts ir dokumentāls un vēsta par holokaustu, kas skāra visu Eiropu. Tā ir grāmata par cilvēku izvēlēm un rīcību šādās smagās situācijās. Izvēle var būt sarežģīta, ja “mugurkauls” ir vājš. Taču cilvēkiem ar stingru pārliecību jautājumu nav — ir jārīkojas.

“Katrīnas kara” galvenās varones prototips ir rakstnieces Žilijas Bijē māte - Rašele Koena. Kara sākumā viņa nonāca leģendārā, progresīvā pedagoģiskā iestādē — Sevras Bērnu mājā (Maison de Sèvres). Nacistu okupētajā Francijā ebreji ir apdraudēti. Vispirms Rašelei bija jāpieņem svešs vārds — Katrīna Kolēna. Drīz vien nācās arī pamest Sevras Bērnu māju un tajā iegūtos draugus. Tādējādi šī grāmata ir ne tikai autores atmiņu iemūžināšanas veids, bet arī pateicība un cieņas izrādīšana Sevras Bērnu mājas personālam. 

Vizuāli šis ļoti skaists darbs un, kā ierasts izdevniecībai "Liels un mazs", arī taustei ļoti patīkama grāmata uz kvalitatīva papīra. Šādas grāmatas gribas ņemt rokās ne reizi vien. Interesanti, ka komikss ir adaptēts no Žilijas Bijē romāna ar šādu pašu nosaukumu "Katrīnas karš". 

Ja nepieciešams par vēsturi ieinteresēt bērnus un jauniešus, kuriem ne pārāk gribas daudz lasīt, iesaku šo grāmatu, kas atklās tematu par holokaustu Eiropā. Linas Itagaki un Marjus Marcinkēviča “Meitene ar šauteni” iepazīstinās ar meža brāļiem un māsām jeb partizāniem, kas pretojās krievu okupantiem. Savukārt Jurga Vile un Lina Itagaki caur "Sibīrijas haiku" atklās padomju režīma represēto stāstus.

Domāju, ka šādas grāmatas sniegs vismaz pamata zināšanas par sāpīgākajiem 20. gadsimta vēstures pieturpunktiem un var arī raisīt tālāku interesi — pievērst bērnus un jauniešus sarežģītākiem tekstiem, kas nav komiksi. No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga. Komiksa vizuālo adaptāciju latviešu izdevumam veidojis Ivs Zenne.

Sūzena Kolinsa „Izlozes rītausma” (#0.5)

Atceros, kā savulaik "Bada spēļu" triloģiju izlasīju vienā elpas vilcienā. Kad pēdējā lappuse bija aizšķirta, likās, ka nu ir miers. Trīs grāmatas par Panemu un Katnisas cīņu mani izsmēla emocionāli, bet arī dziļi iepriecināja kā lasītāju.

Taču desmit gadus vēlāk autore pārsteidza ar vēl vienu grāmatu "Balāde par dziedātājputniem un čūskām" (#0), kas atkal ievilka nežēlīgajā apgabalu pārstāvju cīņas pasaulē. Arī tad šķita, ka viss. Kur nu vēl, vairāk nav iespējams. Vai tad starp nulli un vieninieku var iespiest vēl kaut ko? Bet izrādās — šis stāsts nav beidzies! Vēl piecus gadus vēlāk ir klāt "Izlozes rītausma" (#0.5). 

Arno Jundze "Virtuves pasaciņas"

Kurš gan nav kādu reizi domājis — nez, ko teiktu suns vai kaķis, ja prastu runāt? Un kā manas dzīves izvēles komentētu kāmītis būrī? Arno Jundze grāmatā “Virtuves pasaciņas” pafantazējis par virtuvi — ko par mājokļa iemītniekiem domā sadzīves priekšmeti, pārtikas produkti, trauki un tehnika. Virtuvē mīt arī kāda īpaša ragana, un reiz, kad mājokļa saimnieki dodas ceļojumā, tiek rīkota traka ballīte.

Pasaciņu tēliem izveidots amizants raksturs un piešķirtas cilvēkam piemītošas emocijas. Nemaz nav grūti arī man sadzirdēt slotas vilinošo čukstu — es taču esmu jau liela, es drīkstu, ko vien gribu! Kefīra un biešu burciņas aizgrābjošo mīlasstāstu kāds soctīklos jau apcerēja, un teikšu vienu — ziepju operas uz šī fona nobāl. Patiesībā tieši šis biešu un kefīra stāsts šķiet vissmalkāk izstrādātais — tā norises vērotāju aizgrābtās elsas un nopūtas es varēju iztēloties tik spilgti, it kā dzirdētu pati savām ausīm.

Marjus Marcinkevičs un Lina Itagaki “Meitene ar šauteni”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 14. jūnijā mani pamudināja pastāstīt par grāmatu-komiksu, kas pamatskolas vecuma bērnus saudzīgi iepazīstina ar smagām vēstures lappusēm. Lietuviešu autori Marjus Marcinkevičs (Marius Marcinkevičius) un Lina Itagaki (Lina Itagaki) izveidojuši saturiski bagātīgu, daudzslāņainu un kvalitatīvu komiksu “Meitene ar šauteni”. No lietuviešu valodas, kā allaž burvīgi, tulkojusi Dace Meiere. Ļoti pozitīvi vērtēju Izdevniecības “Liels un mazs” burvīgo grafisko romānu jeb grāmatu-komiksu izlasi par pieminamās vēstures lappusēm.

Gābriels Skots "avots. Vēstule par zvejnieku Markusu"

“Runāt - kāda gan vajadzība runāt? Ja cilvēki uz zemes runātu mazāk, tie noteikti tiktu daudz tālāk. Nav iespējams aizrunāties līdz laimei, runas nav nekas cits kā troksnis. Nu, runā taču ar govi un aitu, un tu saņemsi tikpat saprātīgu atbildi kā no lielākās daļas ļaužu…” /93.lpp./

Kad 2019. gadā latviešu valodā iznāca norvēģu rakstnieka Gābriela Skota (Gabriel Scott) darbs "avots. Vēstule par zvejnieku Markusu" (Kilden eller brevet om fiskeren Markus), izlasīju vien anotāciju un nodomāju, ka tas nav man. Un kāpēc gan lai būtu? Kaut kas par makšķerniekiem, laivām, pīckām, murdiem, pludiņiem, zivīm un Norvēģijas dabu. Kam gan man tas vajadzīgs un interesants? Kāpēc izlasīju tagad? Jo grāmatu kluba viešņa bija romāna tulkotāja Dace Deniņa un šo darbu viņa īpaši izcēla par tā valodas skaistumu. Es izlasīju un es sapratu, par ko to izcelt!