Komponistes Gundegas Šmites jaunākais stāstu krājums “Koncerts stāstos” ir spilgts piemērs tam, kā literatūra un mūzika var saplūst vienotā veselumā. Autore, būdama laikmetīgās klasiskās mūzikas komponiste, ar tekstu rīkojas līdzīgi kā ar skaņdarbu – tam ir ritms, pauzes, tematiska attīstība, emocionāli uzplūdi un atslābumi. Grāmata atklāj, cik organiski dažādu mākslas veidu mijiedarbe var papildināt vienam otru.
Šmite jau iepriekš ir sevi apliecinājusi literatūrā – par miniatūru krājumu “Grieķu svīta” viņa 2023. gadā tika iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā, bet vēl arī kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju radījusi izglītojošo grāmatu Brīnišķā operas pasaule. Savukārt “Koncerts stāstos” 2025. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai prozā, kas man un domāju arī daudziem citiem lasītājiem noteikti ir labs iemesls šo grāmatu paņemt rokās.
Krājuma uzbūve atgādina koncertprogrammu: katram stāstam dots kādas muzikālās formas nosaukums – sonāte, variācijas, elēģija, rondo, imprompts, invencija. Tas nav tikai ārējs rāmējums, bet arī stāsta iekšējais ritms un noskaņa. Elēģija, piemēram, kļūst par jaunieša pieaugšanas stāstu caur personisku zaudējumu, bet “Trīsbalsīgā invencija” pārsteidz ar neparastu vizuālo formu – teksts veidots trīs kolonnās, ļaujot lasītājam izvēlēties, kādā kārtībā to lasīt. Savukārt imprompti par mūzikas skolas audzēkņiem, kas kļuvuši par zagļiem, piešķir krājumam vieglumu un humoru.
Šmite izmanto tiešas atsauces uz mūzikas valodu, taču tās nekļūst par pašmērķi – lasīšanas prieks un stāstu intriga nepazūd. Tie ir iejūtīgi, reizē rotaļīgi un aizraujoši teksti, kas runā par cilvēkiem un viņu pieredzēm.
Īpaši spilgti autores muzikālā pieeja atklājas Sonātē diviem Nr. 2. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš nāk pie psihoterapeita nevis pēc palīdzības, bet lai melotu, provocētu un redzētu, kā terapeits uzķeras uz viņa izdomājumiem. Terapeits notic, un šī savdabīgā spēle starp meliem un ticību kļūst par sava veida duetu. Tekstā lasītājs seko abu domu plūsmām, kas mijas kā divas melodijas, pārmaiņus pārņemot viena otru.
Fragmentā var redzēt, kā mūzika ienāk tekstā un padara to burtiski skanošu:
“Ne par velti viņu izvēlējos. Un turējos tik ilgi. Es tomēr esmu viens slīpēts džeks. Man beidzot tas jāizdara. Pat ja nonākšu cietumā. Vai psihenē. Vienalga. Tvaika spiediens galvā sasniedzis maksimālo atzīmi. Visu mūžu esmu dzīvojis šim brīdim. Visi tie čelli manī spēlē fantastisku orģiju. Liela stīgu grupa uzstājīgi dimdina zemo picikato. Do. Brīvā stīga. Instrumenti novirzās no unisona, un ritms sāk lēkāt neparedzamās takstdaļās. Stravinska “Svētpavasaris” nav nekas pret to, kas manī skan šobrīd. Beidzot es esmu uzskaņots. Man tasi ir jāizbeidz. Man jāsadauza tas čells.” /141. lpp./
Šis stāsts atstāj spēcīgu pēcgaršu – pacientu patiešām gribas saukt par trako, jo citādi nemaz nav iespējams. Nemitējos domāt – kas gan bija viņa motivācija, kāpēc tā darīt? Skaidrojumu neradu, tāpēc spriežu – traks paliek traks.
Lasīšanas pieredze “Koncertā stāstos” tiešām atgādina koncertu – brīžiem mierīgu un meditatīvu, brīžiem strauju un saspringtu. Tomēr varbūt šo grāmatu nevajadzētu izlasīt vienā rāvienā kā koncertu noklausoties. Katrs stāsts ir kā atsevišķs skaņdarbs, kas pelna savu “pauzi”, lai to varētu izgaršot un ieklausīties tajā, ko tas piedāvā.
“Koncerts stāstos” ir darbs, pie kura gribas atgriezties – ar prieku to ieviestu arī savā personīgajā grāmatplauktā, lai pēc kāda laika atkal pārlasītu un sajustu, kā mūzika un literatūra satiekas jaunās krāsās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru