Septembris atnāk ar Dzejas dienām un daudzām jaunām balsīm. Taču šoreiz gribu pastāstīt par grāmatu, kas ved pie viena no vispazīstamākajiem latviešu dzejniekiem – Imanta Ziedoņa. Viņa vārds, manuprāt, ir pazīstams pat tiem, kuri ar dzeju ir uz “Jūs”. Arī man Ziedoņa minimismi, epifānijas un rindas, kas tik skaisti iekļautas fonda “Viegli” dziesmās, ir tuvas sirdij. Dzeja dziesmā skan pavisam īpaši.
Vasarā manu uzmanību piesaistīja gaiši zili vāki ar uzrakstu "Tā tas bija", kas slēpa Baibas Ziedones-Jansones atmiņas. Tā nav grāmata par Ziedoni kā literāro dižgaru. Tā ir par viņu kā jaunu vīrieti, tēti bērniem, vīru sievai – par dzīves šķautnēm, kas reti tiek izceltas. Par knapināšanos ar naudu, obligātajām "nodevām" politiskajam režīmam, arī par strīdēšanos un ikdienu. To visu atklāj Ziedoņa meita Baiba Ziedone-Jansone.
Ziedoņa pirmā mīlestība un dzīvesbiedre bija Ritma Ziedone un viņu laulībā piedzima divi bērni – Baiba un Rimants. Gan Ritma, gan Imants bija jauni, degsmes pilni, nabadzīgi skolotāji. Darba un mācību dēļ viņiem nereti nācās dzīvot šķirti, tāpēc viņi sarakstījās vēstulēs. Šīs vēstules kopā ar autores atmiņu skicēm, fotogrāfijām, kā arī Ritmai un bērniem veltīti dzejoļi rāda šo iepriekš, šķiet, īpaši neizcelto dzejnieka dzīves pusi. Grāmatā aptverts laika posms no piecdesmitajiem gadiem līdz Imanta Ziedoņa aiziešanai mūžībā 2013. gadā.
Šis darbs ir diezgan personisks, jo balstās gan atmiņās, gan materiālos, ko iespējams nebija paredzēts publicēt. Kādā soctīklā biju lasījusi pārmetumus, ka tā esot “netīrās veļas mazgāšana” un šādas lietas nevajadzētu celt gaismā. Es tam nepiekrītu. Tur nav nekā netīra – drīzāk Imants Ziedonis tiek parādīts kā dzīvs cilvēks ar emocijām un temperamentu. Vienlaikus tekstā ir jūtama zināma distance, skats no malas. Man personīgi neradās sajūta, ka uzrakstītais būtu kā ielīšana pārāk dziļi privātajā, jo gana daudz palika arī nepateiktā.
Dzejolis “Ritmai, kurai netic Imants” gan šķita ļoti intīms – lasot pat nedaudz pārņēma kauns kā sveša strīda lūriķei vai noklausītājai, tik lielas emocijas tur ieliktas. Savukārt dzejolis, kas veltīts sievai pēc dēla piedzimšanas, bija intīms pavisam citā veidā – tāds silts, mīļš un mīksts. Atļaušos to citēt no grāmatas arī šeit:
Tev, mammīt!
Ir kluss. Un ir vēls.
Un mazais nekliedz, lai aijā.
Tavu krūti mans dēls paēdis paijā.
Mātes instinkts kliedz,
Kad pleci uz brīdi sagumst:
– Māt, neaizmiedz!
Bet galvu liec
Lejup bezmiega nakšu smagums,
Un tavi sapņi brien
Gar liedagu basām kājām...
Mazais vairs negrib ēst,
Kaut ko pie sevis pļāpā,
Kaut ko pie sevis dzied.
Cik grūti ar tādu mazu!
Dienas nāk un iet,
Un kaut kur pazūd.
Un kaut kur pazūd...
Nē, nekur jau tās nepazūd.
Jo kamols no kamola tinas
Un, cik no tavējā zūd,
Cik no tavējā atritinās,
Tik viņa dzīvei nāk klāt
Pa baltam pavedienam.
Paldies, mana dēla māt,
Par tām aizejošajām dienām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru