Austriešu rakstnieces Elizabetes Šteinkelleres (Elisabeth Steinkellner) un ilustratores Annas Guzellas (Anna Gusella) kopdarbs jauniešiem “Papīra klavieres” ("Papierklavier") ir grāmata, kas runā ne tikai ar tekstu, bet arī ar attēliem. Latviski to tulkojusi Signe Viška, dizainu pielāgojusi Ūna Laukmane – un vizuālais šeit patiešām ir tikpat svarīgs kā stāsts. Ne velti “Papīra klavieres” iekļautas arī 2024. gada “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” kolekcijā lasītājiem 15+ vecuma kategorijā.
Tas ir grafiskais romāns – formāts, kas, manuprāt, jauniešiem šķiet daudz pievilcīgāks par klasisku prozu. Stāsta centrā ir sešpadsmitgadīgā Maija, un darbs būtībā ir viņas dienasgrāmata ar mākslinieciskām skicēm. Dalīta istaba ar māsām, mamma, kas viena pati cenšas uzturēt ģimeni, darbs pēc skolas sulu bārā, naudas trūkums – te ir viss, kas varētu vēl vairāk apgrūtināt pusaudža jau tā ne pārāk viegli dzīvi. Un tomēr tas nav tikai stāsts par trūkumu, bet arī par to, kas ir - par draudzību, drosmi būt citādam un par ticību tam, ka arī mazajos apstākļos var atrast vietu savam talantam un balsij.
Šeit ir viss – identitātes meklējumi, seksualitātes apzināšanās, bullings, tuva cilvēka zaudējums, solo vecāka nogurums, bet arī draudzība un klātbūtne. Smagi temati, pasniegti saprotami un viegli uztverami – autores panāk to, ka lasītājam nepaliek skumji, bet drīzāk rodas sajūta “es neesmu viens”. Jā, pat tik neērta lieta, kā domas par to, vai mirušais būs atstājis arī kādu mantojumu, te ir. It kā nav pieklājīgi par to domāt, kur nu vēl runāt, bet, būsim godīgi, ikviens iedomātos, ja būtu Maijas vietā.
Man kā lasītājai ārpus mērķauditorijas šis darbs nebija gluži “mīlestība no pirmā acu skatiena”. Varbūt tādēļ, ka vairāk skatīju to kā grāmatu pusaudzēm par viņu meiteņu problēmām. Bet brīdī, kad ap šo grāmatu uzvirmoja diskusijas un pat aizlieguma mēģinājumi, kļuva skaidrs: “Papīra klavieres” ir spēcīgāka grāmata, nekā sākumā šķiet. Kāda politiķe, pazīstama ar saviem tikumības krustneša uznācieniem, aicināja šo darbu aizliegt un pat iznīcināt. Un, kā jau bieži notiek, “sliktā reklāma” izrādījās labākā reklāma — tieši šīs runas lika man to paņemt rokās.
Ažiotāža izskanēja arī plašākā mērogā. Grāmata tika nominēta Katoļu bērnu un jauniešu literatūras balvai, taču noraidīta kā “neatbilstoša”. Atbildot, 222 vāciski rakstoši autori vērsās pie žūrijas ar iebildumiem, un rezultātā balvas statūti tika mainīti, lai profesionālais vērtējums nebūtu pakļauts bīskapu viedoklim.
Un jā – ja es pati savos pusaudžu gados varēju apmeklēt minoritāšu naktsklubus un tas manu seksualitāti un identitāti nedeformēja, tad diez vai to būtu spējusi grāmata. Šādas lietas nenosaka patērētā kultūra, bet pavisam kas cits. Politiķi aizliedzēji var iet sālīt gurķus. Grāmatas ir jālasa! Patiesība, kaut arī sāpīga, ir tā, kas ļauj saprast pašiem sevi. Šķiet, ka šajā grāmatā tā ir daudz vērtīgāka nekā jebkura sterila un uzskaistināta versija.
Vispārīgi ņemot, nekas jau nav mainījies kopš maniem pusaudžu gadiem - arī toreiz trūka naudas (kā jau daudziem deviņdesmitajos, īpaši, ja viena vecāka ģimenē), arī es nebiju visai iederīga plašākā lokā, bet savu šauro loku biju atradusi. Taču, atskatoties uz to laiku ar pieauguša cilvēka acīm, redzu, ka, piemēram, darba gaitu sākšana 16 gadu vecumā man nākusi tikai par labu ne tikai uz to brīdi, bet arī ilgtermiņā un manai personībai kopumā.
Ja gribas ielūkoties vēl kādā skatījumā par "Papīra klavierēm", skolotājas Dainas Plūmes atsauksme ŠEIT.
Man šī grāmata atgādināja, ka pusaudžiem vienlīdz svarīgi un sāpīgi ir visi dzīves lielie pīlāri - gan finansiālie un taustāmie, gan garīgie, tostarp arī vecāku klātbūtne. Tā ir lielākā dāvana, ko iespējams dot, lai arī cik grūti būtu solo vecākam. To skaisti parāda Maijas vārdi:
“Pirms vairākiem gadiem ome Zīglinde man jautāja, ko es visvairāk vēlos. Lai mamma vairāk būtu mājās, es uzreiz atbildēju. Man tagad ir sešpadsmit, bet atbilde joprojām būtu tā pati.”
Īpaši spēcīgi mani uzrunāja papīra klavieres kā simbols. Virspusēji tie ir pavisam reāli no papīra izgriezti taustiņi, lai māsiņa varētu trenēties klavierspēles tehnikā. Bet patiesībā tās vienlaikus ir arī trausluma un izturības simbols. No papīra izlocītās taustiņu rindas var nodilt un saplīst, tomēr tās spēj nest sevī lielu nozīmi – cerību, ka reiz īsts instruments būs pieejams, tad ilgas pārvērtīsies iespējā. Papīra klavieres, manuprāt, arī iemieso bērnu un pusaudžu pasauli, kurā pat šķietami nenozīmīgās lietās var slēpties spēks – iztēle un ticība tam, ka nākotnē būs citādi. Līdzīgi ir ar Maijas dienasgrāmatu – arī tā tapa uz papīra, transformējot rakstītā vārdā meitenes cerības, sāpes, plānus un domas, lai dzīvotu un cerētu uz pārmaiņām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru