Kad lasīju Džonatana Haida (Jonathan Haidt) grāmatu “Trauksmainā paaudze” (The Anxious generation), pieķēru sevi, ka daru to ļoti lēni. Pat sajutos vainīga – kāpēc lasu pa vidu prozu, kāpēc nepabeidzu ātrāk? Bet tad sapratu – šī nav grāmata, ko “izraut cauri” prāta atslābumā. Tā ir grāmata, kur ik pa laikam jāapstājas. Jāapdomājas. Jāpalūkojas uz sevi, uz saviem bērniem, uz pasauli, kurā dzīvojam.
Lasot, ik pa brīdim nācās padomāt – vai es atpazīstu sevi, savu ikdienu, savus bērnus? Vai mana bērnu audzināšana ir cīņa vai komandas sports?
Kad ekrāns aizstāj dzīvi
Viens no spēcīgākajiem grāmatas uzstādījumiem – pieredze ekrānā nav vienlīdzīga ar pieredzi reālajā dzīvē. Bērnu smadzenes attīstās, gaidot noteiktus impulsus un situācijas, un tieši tāpēc digitālā mijiedarbība atstāj robu cilvēka personībā.
“Saziņa ar īsziņām, ko papildina emocijzīmes, neattīsta tās smadzeņu daļas, kas aktivizējas klātienes sarunā, ko papildina sejas izteiksmes, intonāciju maiņa, tiešs acu kontakts un ķermeņa valoda. Nevaram sagaidīt, ka bērni un pusaudži apgūs pieauguša cilvēka sociālās prasmes reālajā vidē, ja viņu mijiedarbība galvenokārt notiek virtuālajā vidē.” /124. lpp./
Divas paralēlas tendences
Haids kā ilgus gadus praktizējošs pētnieks un sociālais psihologs parāda reizē divus virzienus, kuros sabiedrība ir aizšāvusies šķērsām. Autors vairākkārt pauž tēzi, ka mūsdienās bērni tiek pārmērīgi sargāti reālajā pasaulē, neļaujot jaunajiem cilvēkiem darīt to, kas dabiski veido viņu personību, spēju spriest un pieņemt lēmumus. Taču no otras puses bērni reālajā vidē netiek sargāti pietiekami. Mēs liedzam bērniem kāpt kokos un vairāmies no fiziskām traumām, bet vienlaikus atstājam viņus neaizsargātus sociālajos tīklos, kur riski ir dziļāki un nemanāmāki. Tā mēs paši savām sargājošajām rociņām, šķietami labāko nodomu vadīti, radām mentālo saslimšanu epidēmiju. Kā tur bija teicienā par ceļu uz elli? Tas bieži vien bruģēts tieši labiem nodomiem.
Šis paradoksālais disbalanss bija viena no grāmatas atslēgām, kas lika man aizdomāties: vai es pati dažkārt nesargāju bērnus pārāk daudz tur, kur viņiem būtu jāļauj vairāk autonomijas? Kā es varu radīt vidi, kurā bērns varēs gūt vairāk patstāvības? Mans risinājums pagaidām ir piemeklēt bērnam praktiskas darbošanās pulciņus netālu no skolas, un parādīt viņam drošāko ceļu uz turieni. Es nevaru mainīt to, ka dzīvojam tuvu dzelzceļam, kura šķērsošana nav droši iekārtota, bet es varu trenēt bērna spēju izvērtēt situācijas un pieņemt lēmumus mēreni riskantā vidē līdz viņš būs gatavs spriest arī izaicinošākos brīžos.
Pētījumi, kas apstiprina nojautu
Lielākā daļa pirmo grāmatas nodaļu man lika justies “bet to taču jau zināju!” un daudz ko jau īstenojām savā ģimenē. Piemēram, vakariņas mums ar ļoti retiem izņēmumiem, ir ēdienreize, kad sēžamies pie galda kopā. Telefonus tad noliekam malā. Šīs grāmatas izpratnē mēs gan mazliet grēkojam ar to, ka vakariņu laikā fonā paliek ieslēgta "Panorāma". Taču arī ar to fonā mēs sarunājamies, apspriežam savu dienu, plānus nākamajai dienai vai nedēļas nogalei. Daudz kas manās zināšanās nāca no izglītības un dzīves pieredzes, bet šeit tas bija sakārtots, pierādīts, izskaidrots ar zinātnisku pētījumu datiem. Autors loģiski sasaista faktus, kurus šķietami grūti savienot. Piemēram, viedtālruņu izplatības kāpums un jauniešu pašvērtējuma krišanās laiks. Vai fakts, ka bērni vairāk laika pavada soctīklos, mazāk riskē un mazāk traumējas, taču vienlaikus bērni jūtas aizvien nelaimīgāki, neredz savai dzīvei jēgu. Svarīgi saprast, ka sociālie tīkli ir radīti līdzīgi kā veido azartspēles - manipulējot ar cilvēka zemapziņu, spēlējoties ar apmierinājumu un smadzeņu darbības procesiem.
Īpaši interesanti bija par atšķirībām starp meiteņu un zēnu “telefonā balstītu bērnību”. Protams, ne visu var attiecināt uz visiem, bet kopējās tendences iezīmējas skaidri.
Garīgums un digitālā dzīves māksla
Trešajā daļā Haids pievēršas garīgajam aspektam, arī budismam, un dzīves mākslai digitālajā, trauksmainajā pasaulē. Man šī sadaļa saskanēja ar to, ko biju jau klausījusies profesores Zandas Rubenes lekcijās. Ļoti dzīvs, praktisks skatījums – kā saglabāt iekšēju mieru un līdzsvaru, kad apkārt viss trako.
Īpaši spēcīgi man palika prātā šie vārdi:
“No garīgā skatu punkta sociālie mediji ir prāta slimība. Garīgās prakses un tikumi, piemēram, piedošana, žēlastība un mīlestība, ir šīs slimības zāles.” /257. lpp./
Un šie abi materiāli, kopā ņemti manā dzīvē, lika atzīt: ne tikai bērniem jāiemācās sadzīvot ar digitālo vidi, bet arī mums, pieaugušajiem. Lai saprastu viņus, nekaitētu un palīdzētu, arī mums pašiem jāmācās, kā dzīvot laikmetā, kurā tehnoloģijas kļūst par mūsu dzīves ritma paātrinātājiem.
Un vēl: “Sociālie mediji māca rīkoties pretēji pasaules vieduma tradīcijām – būt egocentriskiem, materiālistiskiem, nosodošiem, lielīgiem un sīkmanīgiem, alkt popularitātes un atzinības, ko mēra sirsniņās un sekotājos.” /254. lpp./
Lasot šīs rindas, sajutu, cik ļoti tās saskan ar ikdienas vērojumiem. Un reizē – cik ļoti gribas turēties pie pretējā: pie mīlestības, pie līdzjūtības, pie dzīves ārpus sirsniņu un sekotāju skaitīšanas. Esmu sev apņēmusies mazāk rūkt par to, ka mani puikas atkal lien ābelē vai iemet bumbu puķu dobē. Tā ir dzīve. Tie ir bērni. Tā ir attīstība. Tas ir daudz labāk un noderīgāk bērnu attīstībai nekā sēdēt un blenzt ekrānā, pat, ja tur tiek spēlēts šahs.
Reformu ceļš
Ceturtā daļa man šķita vissvarīgākā – te autors izsaka priekšlikumus, kā mainīt situāciju. Secinājums ir skaidrs: individuāli daudz nevar panākt, bet kopīga, koordinēta rīcība ilgtermiņā dod rezultātu. Nākot ar radikāliem ierosinājumiem sava bērna labā, ja to nedara arī citi vecāki, var pakļaut bērnu izstumšanai, var sagraut viņa sociālo dzīvi un spēju iederēties, iejusties. Taču, ja viedierīču ierobežojumus gatavas ieviest vairākas ģimenes, šie riski mazinās un kopienas spēks palīdz radīt veselīgāku vidi trauslam bērna prātam.
Man bija gandarījums lasīt, ka daudzas no idejām jau tiek īstenotas arī pie mums – piemēram, tālruņu ierobežojumi skolās, rotaļu iespēju piedāvāšana kā alternatīva. Tas nav par aizliegšanu vien, bet par kaut kā vērtīga došanu vietā.
Mazliet pietrūka…
Ja kaut kas man grāmatā pietrūka, tad ļoti praktiski padomi. Piemēram, kādā valodā runāt ar bērnu, kad viņam saki “ekrāns ir kaitīgs”. Arī pašai jūtu, ka vienkārši teikt “tā ir inde smadzenēm” nestrādā. It īpaši, kad bērnam jau ir izveidojies ieradums un pretī nāk raudāšana vai dusmas. Bet varbūt tas jau ir nākamais solis – arī man kā pieaugušajām mācīties vēl - kā runāt, pārfrāzēt, meklēt ceļus uz sapratni.
Kāpēc iesaku šo grāmatu
Kopumā – šo grāmatu lasīt steigā būtu grēks. Pat noziedzība pret saturu. Tā ir gan par bērniem, gan par mums, pieaugušajiem. Es ļoti iesaku to ikvienam vecākam, pedagogam, ikvienam, kas strādā ar bērniem vai vienkārši vēlas saprast, kā dzīvo mūsu paaudze un kas sagaida nākamo. Šim darbam nav ģeogrāfisku robežu un man prieks, ka arī valodas robežas tai zūd. Man šī grāmata atnāca īstajā laikā. Un varbūt arī tev tā atnāks īstajā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru