Mārīte Tabita Kalniņa "Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta"

Mārītes Tabitas Kalniņas debijas grāmata “Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta” ir sirsnīgs un dzīvespriecīgs atgādinājums par to, cik daudz vērtīga slēpjas aiz digitālo ekrānu robežām. Tā ir grāmata par bērnību, par īstu vasaru, par klātbūtni un attiecībām – ar dabu, ģimeni un sevi. Lasot, kļūst skaidrs, ka reizēm pietiek tikai pacelt acis, lai ieraudzītu, cik aizraujoša var būt pasaule tepat apkārt.

Stāsta centrā ir trešklasnieks Māris, kurš sākumā ir visnotaļ neapmierināts – vasara laukos, prom no draugiem, pilsētas un visa cita ierastā, šķiet garlaicīga un neizturama. Turklāt skolotāja vēl uzdevusi pildīt dabas novērojumu burtnīcu, kas zēnam liekas pavisam bezjēdzīgi. Tomēr lēnām, vasarai ritot, Māris atklāj, ka aiz katra nejaucēna, kas iemitinājies vectēva dārzā, slēpjas interesants stāsts. Viņš iepazīst kolorado vaboles un augļu koku kaitēkļus, uzzina, kāpēc arī utis, irši un pat sēņu odiņi ir daļa no lielā dabas ritējuma. Kopā ar māsu Austru zēns sāk saskatīt to, ko agrāk nebija pamanījis – mazas, bet nozīmīgas dzīves detaļas.

Cik pazīstami man visādi trešklasnieka stiķi un niķi un cīniņi par telefona lietošanu vai limitiem! Nav viegli pašai nekļūt par nejaucēnu, kad dēls pretī rūc, ka viņam nav ko darīt vai ir garlaicīgi. Kā vecākam ir jāspēj arī noturēt līdzsvars, nemetoties uzreiz piedāvāt aktivitātes. Jāļauj bērniem veselīgi garlaikoties, kas ļauj attīstīt radošumu. 

Manuprāt, tieši šī grāmata lieliski parāda, kā vērtības tiek nodotas caur ikdienišķiem notikumiem. Cieņa pret sevi un citiem, pacietība, ģimeniskums un spēja būt klātesošam ir galvenās atziņas, ko Māris apgūst. No sākotnējās nepatikas viņš nonāk līdz lepnumam par paveikto – pierakstiem, zīmējumiem un paša novērojumiem. Šī pārvērtība padara viņa vasaru par patiesu piedzīvojumu, kas paliks atmiņā daudz ilgāk nekā jebkura datorspēle.

Lasot “Nejaucēnus”, es pieķēru sevi domājam, cik ļoti šodienas bērnu (un arī pieaugušo) pasauli pārņem ekrāni. Informācija, izklaide un saziņa ir acumirklī pieejama, un reizēm tieši šī nepārtrauktā pieejamība atņem spēju vienkārši būt – saskatīt, klausīties, pamanīt. Protams, šis novērojums noteikti radās arī saistībā ar to, ka paralēli lasīju Džonatana Haida "Trauksmainā paaudze". 

Mārītes Tabitas Kalniņas darbs lika man atcerēties arī pašas bērnību – tās lēnās, siltās vasaras, kad dzīve ritēja citā tempā. Piecos vakarā viss apstājās, jo sākās “Santa Barbara” vai “Donna Beiža”, vai ko nu tur tolaik rādīja, un tikai pēc tam atkal devāmies pie darbiem – uz kūti, dārzu vai vakariņām.

Kalniņas grāmata lieliski iemāca, ka “nejaucēni” patiesībā nav nekas slikts. Tie ir dzīves nieki, kas mudina apstāties, ieraudzīt un saprast vairāk. Šis ir stāsts, kas aicina ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos nolikt malā telefonu un iziet ārā – tur, kur notiek īstā dzīve. Lasiet šo grāmatu kopā ar bērniem!

Burvīgo ilustrāciju autore Alise Landsberga.