"Kā tas bija noticis, ka attālums bija kļuvis par normu un tuvība - par kaut ko aizliegtu? Provokāciju,kaut ko, kas paturams pie sevis. Nedrīkstēja izšķīst bērnā, padoties bērnam. Ļaut bērnam kļūt par augstāko un galveno." /118.lpp./
Irāņu izcelsmes zviedru rakstniece Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) latviešu valodā tulkota otro reizi. Pirmā grāmata "Tie bijām mēs" runā par etniskām saknēm, savukārt jaunākais darbs "Dabiska uzvedība" (Naturliga beteenden) pievēršas ģimenes mantojumam, kur etniskajam nav nozīmes un uzsvēruma. Svarīgas ir mātes un bērna attiecības. Sieviete, kura kā bērns nav izjutusi mātes mīlestību, pati kļūstot par māti var iet divus ceļus - turpināt pieredzēto vai darīt visu, lai būtu pilnīgs pretstats savai mātei. Taču visam pāri klāsies jautājums - kura būs dabiskā uzvedība un kura izvēlētā? Vai savu uzvedību mātes lomā maz iespējams izvēlēties?
Pārmaiņus savijoties mazās Lilī skatījumam uz dzīvi ar nekad klāt neesošo mammu un pieaugušās Lilī domām par jauno mātes lomu, es kā lasītāja tiku ievesta pārdomās par mātes lomu, jūtām, kas mātēm nedrīkst būt, uzvedību, kāda nav pieņemama, ja esi māte, par izvēlēm. Šis stāsts ir svilinoši karsts, jo tajā ir kliedzoša mātes netaisnība pret bērnu. Ikviens no galvenajiem sieviešu tēliem radīs emocijas. Ne tikai galvenās varones - Lilī un viņas māte, bet arī kaimiņiene Gunilla kā māte savam pieaugušajam dēlam un kā sava veida mātes aizvietotāja uz brīdi Lilī dzīvē. Vienlaikus šis ir arī stāsts par mātes lomu kopumā, par sabiedrības gaidām no mātes, spiedienu un nemitīgajām gan tiešajām, gan maigi pastarpinātajām norādēm par to, kā mātei vajadzētu vai nevajadzētu uzvesties. Jebkas, ko tu darīsi, visticamāk, būs nepareizi.
Ja godīgi, man par šo grāmatu ir tikai emocijas un trūkst vārdu. Divos acu mirkļos jeb divos vakaros izlasītais stāsts lika kaklā sariesties kamolam. Es pārdzīvoju par mazai Lilī nodarīto pārestību, mammai izvēloties nebūt klāt, nerunāt. Savukārt, tajos mirkļos, kad viņa fiziski it kā ir turpat, emocionāli viņas nav. Bērns visu laiku ir kā uz adatām, lai nesabojātu tos mazos mirkļus, nezaudētu tās uzmanības druskas, ko māte viņai atmet. Pieaudzis cilvēks savas personības ēnas klāj pār pašas meitu, vaino viņu par gaidu nepiepildīšanu. Pieaugusī Lilī ļoti izjūt ģimeniskas piederības trūkumu, viņa netic notiekošajam, attiecībām, ir distancēta un vienkārši ļauj lietām notikt ar sevi.
Vai jābūt mātei, lai šo romānu sajustu? Iespējams, ka tas noder. Sieviete, kurai ir bērni, noteikti šo grāmatu redz atšķirīgi nekā tā, kurai bērnu nav. Taču, esmu pārliecināta, ka šo stāstu izjutīs arī tās un tie lasītāji, kuriem bērnu nav, jo mēs ikviens esam kādreiz bijuši bērni. Kāds bijis vairāk mīlēts, bet kāds drīzāk audzis savā vaļā.
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru