Golnāza Hašemzāde Bunde "Dabiska uzvedība"

"Kā tas bija noticis, ka attālums bija kļuvis par normu un  tuvība - par kaut ko aizliegtu? Provokāciju,kaut ko, kas paturams pie sevis. Nedrīkstēja izšķīst bērnā, padoties bērnam. Ļaut bērnam kļūt par augstāko un galveno." /118.lpp./

Irāņu izcelsmes zviedru rakstniece Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) latviešu valodā tulkota otro reizi. Pirmā grāmata "Tie bijām mēs" runā par etniskām saknēm, savukārt jaunākais darbs "Dabiska uzvedība" (Naturliga beteenden) pievēršas ģimenes mantojumam, kur etniskajam nav nozīmes un uzsvēruma. Svarīgas ir mātes un bērna attiecības. Sieviete, kura kā bērns nav izjutusi mātes mīlestību, pati kļūstot par māti var iet divus ceļus - turpināt pieredzēto vai darīt visu, lai būtu pilnīgs pretstats savai mātei. Taču visam pāri klāsies jautājums - kura būs dabiskā uzvedība un kura izvēlētā? Vai savu uzvedību mātes lomā maz iespējams izvēlēties?

Golnāza Hašemzāde Bunde "Tie bijām mēs"

"Dažas nedēļas. Pusgads. Daži gadi. Vai ir kāda atšķirība? Neesmu droša. Tie ir nevienādi laika nogriežņi. To es saprotu. Bet kāda laikam ir nozīme, šajā situācijā? Ko lai es iesāku ar laiku? Slimības laiku. Vientulības laiku. Laiku, kas pavadīts nāves gaidās. Ko var iesākt ar laiku, ja tu no tā nebūvē nākotni? Es nezinu. Un es domāju, ka varbūt tas ir tāpēc. Varbūt tāpēc tas notiek tieši ar mani, varbūt tāpēc vēzis ir izvēlējies mani. Jo es nezinu, ko iesākt ar laiku. Jo es nezinu, ko iesākt ar dzīvi." /21.lpp./

Kaut kur zemapziņā man bija nogulsnējusies vēlme izlasīt Golnāzas Hašemzādes Bundes "Tie bijām mēs". Galvenokārt tāpēc, ka man interesanti redzēt, ko un kā raksta autori, kuri nav dzimuši un auguši kādā Eiropas valstī vai citā angļu valodā runājošā zemē. Man patīk sev caur romāniem atklāt sev to vēsturi, kurai skolā nepievērš daudz uzmanības, vai atsvaidzināt sen aizmirstas zināšanas. Lasīt kādu grāmatu un atpazīt vēsturisko kontekstu, saprotot, kā tajā ievietojas literārie tēli un iedomātie notikumi, ir patiesa bauda un apmierinājums par savām prāta spējām. Savukārt vēl nezināmā atklāšana caur daiļliteratūru rada jauniegūtu zināšanu prieku.

Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) ir dzimusi Irānā un kā bērns ar vecākiem emigrējusi uz Zviedriju. Šo grāmatu pie lasāmajām vēlmēm ielika arī "Tie bijām mēs" sižets, kas būtībā ir viena, ar vēzi slima cilvēka, monologs. Ja runājam par vēzi, tad esmu lasījusi Lūka Alnata "Mums pieder debesis", kur tēvs izsāp dēla zaudējumu. Savukārt par "eksotiskāku" zemju autoriem domājot, man ir gan veiksmīgākas lasīšanas pieredzes (piemēram, čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas "Hana") , gan ne pārāk veiksmīgi atklājumi (piemēram, dienvidslāva Sašas Stanišiča "Kā zaldāts labo gramofonu" vai somu rakstnieces Jūli Niemi "Tu neiesi viens").