ceturtdiena, 2020. gada 6. februāris

Golnāza Hašemzāde Bunde "Tie bijām mēs"

"Dažas nedēļas. Pusgads. Daži gadi. Vai ir kāda atšķirība? Neesmu droša. Tie ir nevienādi laika nogriežņi. To es saprotu. Bet kāda laikam ir nozīme, šajā situācijā? Ko lai es iesāku ar laiku? Slimības laiku. Vientulības laiku. Laiku, kas pavadīts nāves gaidās. Ko var iesākt ar laiku, ja tu no tā nebūvē nākotni? Es nezinu. Un es domāju, ka varbūt tas ir tāpēc. Varbūt tāpēc tas notiek tieši ar mani, varbūt tāpēc vēzis ir izvēlējies mani. Jo es nezinu, ko iesākt ar laiku. Jo es nezinu, ko iesākt ar dzīvi." /21.lpp./

Kaut kur zemapziņā man bija nogulsnējusies vēlme izlasīt Golnāzas Hašemzādes Bundes "Tie bijām mēs". Galvenokārt tāpēc, ka man interesanti redzēt, ko un kā raksta autori, kuri nav dzimuši un auguši kādā Eiropas valstī vai citā angļu valodā runājošā zemē. Man patīk sev caur romāniem atklāt sev to vēsturi, kurai skolā nepievērš daudz uzmanības, vai atsvaidzināt sen aizmirstas zināšanas. Lasīt kādu grāmatu un atpazīt vēsturisko kontekstu, saprotot, kā tajā ievietojas literārie tēli un iedomātie notikumi, ir patiesa bauda un apmierinājums par savām prāta spējām. Savukārt vēl nezināmā atklāšana caur daiļliteratūru rada jauniegūtu zināšanu prieku.

Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) ir dzimusi Irānā un kā bērns ar vecākiem emigrējusi uz Zviedriju. Šo grāmatu pie lasāmajām vēlmēm ielika arī "Tie bijām mēs" sižets, kas būtībā ir viena, ar vēzi slima cilvēka, monologs. Ja runājam par vēzi, tad esmu lasījusi Lūka Alnata "Mums pieder debesis", kur tēvs izsāp dēla zaudējumu. Savukārt par "eksotiskāku" zemju autoriem domājot, man ir gan veiksmīgākas lasīšanas pieredzes (piemēram, čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas "Hana") , gan ne pārāk veiksmīgi atklājumi (piemēram, dienvidslāva Sašas Stanišiča "Kā zaldāts labo gramofonu" vai somu rakstnieces Jūli Niemi "Tu neiesi viens"). 

Kā jau pieminēju "Tie bijām mēs" ir Nāhidas pirmsnāves pārdomas sākot ar brīdi, kad viņa uzzina, ka agresīvā vēža dēļ viņai atlicis dzīvot, labākajā gadījumā, sešus mēnešus. Stāvot uz nāves sliekšņa, Nāhida atveras to, kā dzīvojusi Irānā septiņdesmitajiem gadiem diezgan progresīvā ģimenē ar spēcīgām un vīriešiem nepakļāvīgām sievietēm, kā kopā ar vīru Masudu un mazo meitiņu Arāmu aizbēgusi uz Zviedriju un kā nodzīvojusi savu dzīvi.

Lai arī Nāhidas māsas iedrošinās pārkāpt iesīkstējušus aizspriedumus par to, kā sievietei pieklājas izskatīties, daudz no darītā tomēr tiek pakļauts vīriešu brutālajam spēkam un iegūts ar izlikšanos, meliem un lielu pašupurēšanos. Piemēram, māsa skolotāja, precējusies ar skolotāju, bet būtībā savus skolotājas mājās veicamos darbus veic slepus, kad pēdējiem spēkiem veikts mājas solis, noteiktā laikā pabarots un appuišots vīrs, kurš jau aizgājis gulēt. Vienlīdzība ir šķietamība, tikai fasāde, iespēja strādāt ārpus mājām, Nāhidas māsai tiek iegūta, uzņemoties dubultu slodzi, vienlaikus pakļaujoties arī iesīkstējušiem ieradumiem un pieņemtajām normām.

Maza grāmatiņa ar ļoti daudziem slāņiem - demonstrācijas un mēģinājumi Irānā gāzt šāha režīmu, lai iedibinātu demokrātiju; sieviešu vienlīdzība Irānā un Zviedrijā; emigrantu dzīve Zviedrijā; savu sakņu meklējumi un pārdomas par to, vai dzīve ir pilnvērtīga, kad emigrants izrauts no dzimtenes kā koks izrauts no savas augsnes; nemitīgie cīniņi, lai nodrošinātu bērniem drošu un pārticīgu dzīvi ar iespēju pateikt vēlāk: "tie bijām mēs, kas to paveica jūsu labā"; nāve un attiecību sakārtošana pirms tās. Nav brīnums, ka Nāhida dažus mirkļus pirms nāves ir dusmīga, apjukusi un nelaimīga. Viņa dusmojas gan par pieņemtiem lēmumiem, gan par citiem cilvēkiem un viņu attieksmi, bet neizjūt sirdsapziņas pārmetumus pati par savām dusmām.

"Cilvēki nedodas prom tāpēc, ka būtu padevušies. Cilvēki dodas prom, lai kaut ko paveiktu, kaut ko uzceltu. Uzceltu kaut ko, kas parādītu vidējo pirkstu visiem notikušajiem sūdiem."
Apkārtējie nereti mani uzskata par upuri. Viņi sagaida, ka būšu vāja, pakļauta. Tāpēc, ka esmu bēgle. Nesaprotu šādu domu gājienu. Vai viņi neaptver, ka esmu šeit tāpēc, ka esmu stipra?" /79.lpp./

Man šķita dīvaini tas, ka Nāhida dusmojas uz Arāmu, par to, ka meita šķietami nemīl viņu. Vienlaikus māte mēģina piespiest meitu mīlēt sevi iedomātā pareizā veidā, bet nemana to veidu, kādā meita viņu patiešām mīl. Tas arī ir viens no apdomas vērtiem tematiem - dažreiz cilvēkam šķiet, ka viņu nemīl, kaut patiesībā mīl tikai ne tādā veidā kā cilvēks pats sev izdomājis par pareizu esam. Un tomēr grāmatā aprakstītā nav vienkārša situācija, bet gan cilvēka bezspēcība slimības priekšā, dusmas par to, ka slimība nedod izvēli dzīvot vai mirt. Man patika dokumentālās ieskaņas šajā darbā, par bēgļiem, par Irānu, par spēku. Skaista iepazīšanās.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru