Caur mazu kukainīti iznests stāsts par mazo lietu nozīmīgumu. Nav nenozīmīgu sīkumu. Šādi divos īsos teikumos varētu raksturot Evijas Gulbes un Lindas Lošinas grāmatu bērniem "Bizbizmāsiņa".
Pamanīju sarkano vāku ar baltajiem punktiņiem grāmatu veikalā un man bija skaidra bilde galvā, kur šī grāmata iederēsies. Tā vieta, lai paliek pie manis, bet stāsts par grāmatu izveidojies. Ņemot vērā, ka laika pirms pirkšanas bija maz un grāmatas saturu neizpētīju, tas bija jādara mājās. Bērnu grāmatas ir ļoti dažādas un ir arī tādas, kurās paustais man personīgi nešķiet pārāk pieņemams, vai ir arī uzbāzīgi pamācošas grāmatas. "Bizbizmāsiņa" bija tik jauka un sirsnīga, ka no tās šķīros bēdīgu sirdi, taču dēla grāmatu plaukts arī nav no gumijas.
Bizbizmārīte ir tik maza, ka nobijusies var paslēpties zem karotes. Lai arī šausmu stāsti par rijīgajām vārnām ir baisi, arī mazā mārīte vēlas piedzīvojumus kā lielajām maijvabolēm. Nejauši mazā mārīte sastopas ar meitenīti. Lai arī sākumā nobijušās ir abas, satikšanās izvēršas par sirsnīgu draudzību. Vienā dienā caur mazās meitenītes izpriecām un fantāzijām, arī mārīte piedzīvo lieliskas izklaides.
Nudien var šķist, ka bērna rotaļas smilšu kastē vai meža zemenīšu lasīšana ir tikai tāds sīkums. Taču izrādās, ka bērna pasaulē nav sīkumu, arī mazās lietas ir nozīmīgas. Iztēle rada brīnumainu pasauli no visparastākajām lietām, kas ir bērnam apkārt.
Šī ir ļoti krāsaina un sīkām detaļām pilna grāmata. Teksta katrā lappusē nav daudz un burti ir lieli. Trīs gadus vecam bērnam pietika pacietības noklausīties priekšā lasīto, paralēli pētot ilustrācijas, bakstot ar pirkstu un uzdodot jautājumus. Vecākam bērnam, kurš mācās lasīt, šī grāmata būtu gana piemērota, lai starp daudzām teksta rindām nepazustu uzmanība un doma. Savukārt pieaugušajam šī grāmata atgādina, ka arī gājiens pie ārsta vai uz veikalu mazam bērnam ir piedzīvojums.
Starp citu, dēlam bieži gadās, ka mājās iet no dārziņa negribas vai viņa vēlmes par vēlamo kustības virzienu nesakrīt ar manām vēlmēm un vajadzībām. Šādās reizēs mēs ar dēlu no dārziņa mājās tiekam, ejot "ekspedīcijās" jeb es cenšos parādīt bērnam kādu nelielu un šķietami ikdienišķu parādību, lai mudinātu virzīties uz priekšu. Labs mērķis, piemēram, ir sēnēm noaudzis koks, pie betona plātņu celiņa izveidojusies bedre, egle, kurā pētīt, vai tur kādā zarā nesēž vāvere, kādam pazudusi rotaļlietas detaļa uz pļavā izmīdītas taciņas, rudenī kritušo koku lapu krāsu dažādība un citi sīkumi. Īpaši aizraujošas šādas mazās ekspedīcijas kļūst tumsā, ja bērnam iedot rokās lukturīti. Tas ir ne tikai brīnumu atklāšanas prieks kopā ar bērnu, bet arī savas vērības treniņš pieaugušajam.
Tieši "Bizbizmāsiņa" man vēlreiz atgādināja par to, ka nav nenozīmīgu sīkumu un bērni tiem pievērš uzmanību gan ar, gan bez mūsu palīdzības. Mēs, pieaugušie, varam izvēlēties aizņemtībā skriet tālāk, iegrimuši paši savās domās un vēl darāmajos darbos, vai iesaistīties mazā cilvēka spēlē un nedaudz atlaist to "lielo" dzīvi vaļīgāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru