"Es zinu, ko nozīmē mīlestība! Es zinu! Un tieši tāpēc arī pametu to rižo Kristīni, tieši tāpēc! Saproti, mīlestība ir brīvība. Bet es nekad nenonākšu pie brīvības, dzīvojot sieviešu uzspiestās sadzīves cietumā! Tās nemitīgās runas par pieskārienu būtisko nozīmi mīlošu cilvēku attiecībās, tie citāti no Jāņa Zālīša grāmatas, mīlēt viegli, mīlēt grūti, mīlēt sakostiem zobiem... Pie sadzīves nonākam tikai tad, kad mīlestība vairs nav stipra vai arī tās nav vispār. Nu, nav mīlestība ne vēlme nopisties, ne drošības sajūta, nav!" /105. - 106.lpp./
Iedvesmojoties no patikas
pret Daces Rukšānes jaunāko romānu "Krieva āda", nedomājot ķēru ciet
senāku autores stāstu krājumu "Ķīpsalas putni", kad to pamanīju
lietoto grāmatu veikalā. Esmu ļoti patīkami pavadījusi laiku ar šiem 18 Rukšānes
stāstiem (atsevišķos gadījumos tās ir īsas skices, nevis pilnvērtīgi stāsti)
par Ķīpsalas cilvēkiem. Katrā stāstā atklāts kāds Ķīpsalas iemītnieks - dažos
pirmajā personā no paša tēla viedokļa, dažos no autora kā vērotāja pozīcijas.
Soli pa solītim savijas vienotā veselumā tik daudzi un dažādi cilvēki un viņu
saistība. Tas nav romāns, tomēr katrā atsevišķā stāstā gluži vai paviesojas arī
tēli no citiem stāstiem. Un tas ir gluži normāli, ja darbības vide ir tik
ierobežota teritorija.
Ķīpsala pēc šiem stāstiem šķiet kā miests pilsētā,
atsevišķa ekosistēma ar tās iedzīvotājiem un katram no tiem ir sava veida
"purni galvā". Autore katru atsevišķo tēlu neatklāj visā pilnībā,
izklāstot biogrāfiju no dzimšanas līdz attēloto notikumu brīdim. Tomēr savā
ziņā kaut kāda aina lasītājam galvā var izveidoties, piemēram, par Jēkabu vai
Kristīni. Taču patiesībā tēlu ir tik daudz un to attiecības samudžinātas tik
dažādās kombinācijās, ka izsekot līdzi vienotām saiknēm ir prātu nogurdinoši.
Taču labākais - ja smadzenes lieki kustināt nav vēlmes, visi stāsti ir baudāmi
un saprotami arī kā atsevišķa vienība. Zināmā mērā brīžiem varētu vēlēties
nedaudz dziļāku "iebraukšanu" katrā atsevišķā tēlā, viņa izķidāšanu.
Taču tad tas vairs nebūtu tāds samērā plāns krājumiņš, bet gan cienījama apmēra
romāns un vispār visa skiču un stāstu burvība būtu zudusi. Ir labi, kā ir.
Man
ārkārtīgi patika detalizētais baseina apmeklētāju vērojums stāstā "Gulbji", īpašu uzmanību pievēršot divām cienījama vecuma kundzēm:
"Saplaisājusi ķermeņa miza vienā mirklī pazūd zem stingrām korsetēm. Izsausējušās putna kājas ieslīd cieši piegulošās neilona zeķēs, tuksnešainās rokas ātri paslēpjas zem kašmira puloveru maigajām piedurknēm. Sirmie, tikko izmazgātie un neparasti veikli izfēnotie mati noslēpj kakla sānus, pieglaužas gliemežvāku vaigiem plānās, tomēr apbrīnojami precīzās cirtās. Nedaudz pūdera ar vāverastes otu pār pieri, degunu, zodu - nosmaržo pa visu ģērbtuvi, pārmācot hlora smaku. Viegls sārtums pašiem vaigu galiem, nedaudz rozīgāks lūpām. Skropstu tuša te neder - plakstiņi ir uzgūluši skropstām kā balkoniem un aizņēmuši visu teritoriju. Maigi, bet stingri smalkvilnas svārki, perfekti izpletētas elegantas žaketes. Pērļu auskari iekaras izstaipītajās ausu ļipiņās, platāki un šaurāki gredzeni pazūd pirkstu ādas labirintos, zīda lakati noslēpj kakla mezglojumus, filca platmalītes uzslīd švīkainajām pierēm. /138.lpp./
Un cik interesanti, ka pēc grāmatas par ķīpsalieti Žani Lipki, lasīju stāstus par (it kā) izdomātiem Ķīpsalas iedzīvotājiem? Un arī nākamais stāstu krājums uzreiz pēc Rukšānes putniem gluži vai pats sasaistījās ar tikko jau izlasīto. Bet par to nākamo, nākamreiz...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru