Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

“Reizēm, kad Cilvēks pieredz Dusmas, viss šķiet acīmredzams un vienkāršs. Dusmas ievieš kārtību, parāda pasauli ārkārtīgā pietuvinājumā, Dusmās atgriežas arī Skaidrās Redzēšanas Dāvana, kuras citos stāvokļos visnotaļ trūkst.” /38. lpp./

Jau pirms kāda laika izlasīju poļu autores Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) ekotrilleri (tā to mēdz dēvēt) "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" (Prowadź swój pług przez kości umarłych). Uz tā pamata tapusi teātra izrāde, visādi cilvēki jau izrunājušies par grāmatu un lasītāju atsauksmes ir diametrāli pretējas – no "gada labākā grāmata" līdz "riebās". Man bija izrakstīti vairāki citāti, bet atsauksme tā arī nebija tapusi. Kādā pelēkā dienā nolēmu, ka atsauksmei jātop. No vienas puses šai grāmatai ideāli piemērots pelēks novembris, līņāšana, gaismas trūkums, jo kopējā grāmatas noskaņa ir tieši tāda – pelēka, drūma, neticība cilvēcei un cilvēciskajam. Vienlaikus laikam jābrīdina, ka cilvēkus ar pastiprinātu noslieci uz grūtsirdību pelēkajā rudens daļā šī grāmata, manuprāt, varētu darīt vēl drūmākus. Īsāk sakot, lemiet paši, bet man šķiet, ka Tokarčukas arkla stumšana piestāv pelēkam novembrim.

Varbūt par šo grāmatu man lika atcerēties plaši medijos un internetā izskanējušais stāsts par Brunavas pagastā nošautajiem suņiem, tostarp deviņus un četru mēnešus veciem kucēniem. Šajā romānā ir daudz paralēļu. Viena cilvēka stāstījums pirmajā personā. Dažreiz šāds formāts var šķist garlaicīgs, bet šoreiz tas ir aizraujošs.

Par sižetu – Janīna Dušejko bijusi tiltu būves inženiere, pēc tam pārprofilējās par skolotāju. No rosīgas pilsētas dzīves viņa pārvākusies uz dzīvi nomaļā vasarnieku ciematā Polijas un Čehijas pierobežā. Bagātie pilsētnieki tur ierodas uz vasaru, bet rudenī uztic savu tik dažādo mājokļu pieskatīšanu panei Dušejko. Janīna vēl aizraujas ar dzejas tulkošanu, zvaigžņu stāvokļa ietekmi uz personību un dabas novērojumiem. Viņai kā vienpatei novērojumu un secinājumu ir daudz. Tieši tāpēc, kad ciematā mīklainu galu piedzīvo vairāki cilvēki, Janīna ir pārliecināta, ka viņiem atriebusies dzīvā daba. Šis romāns pārākajā pakāpē slavina dabas aizsardzību un pretstatā cilvēku un viņa ieradumus liek kā lielo ļaunumu, kas kaitē dabai. Taču cilvēks tāda niecība vien ir pret pasaules, zvaigžņu un dabas varenību.

"Mums ir mūsu miesa, problemātiska bagāža, par kuru patiesībā neko nezinām, un mums vajag dažādus Rīkus, lai uzzinātu visdabiskākās lietas. [..] Eņģeļi, ja tie pastāv, smejas, vēderu turēdami. Dabūt miesu un nenieka par to nezināt. Bez lietošanas instrukcijas." /90. lpp./

Olga Tokarčuka 2018. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, un "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" ir pirmais viņas darbs, kas tulkots latviešu valodā. Romāns tiek dēvēts par provokatīvu un tumši ironisku ekotrilleri, kas pēta neērtās robežas starp saprātu un izdomu, tradīcijām un patiesību mūsdienu pasaulē, kā arī cilvēka brīvo gribu un likteni. Un patiesi – šis darbs ir tumšs un drūmi aukstas ironijas piesātināts. Tajā ir ne tikai par dabu un cilvēka vājībām, bet arī par politiku, korupciju un pat vēsturi. Te par cilvēkiem, visbiežāk vīriešiem, ar kuriem grūti sarunāties:

"Daudzi vīrieši ar gadiem iekrīt testosterona autismā, kas izpaužas pakāpeniskā sociālās inteliģences un cilvēciskās komunikācijas spēju zudumā, kā arī apgrūtina domu formulēšanu. Šādas Kaites ķerts Cilvēks kļūst kluss un šķiet iegrimis pārdomās. Viņu vairāk interesē dažādi Rīki un iekārtas. Uzmanību saista Otrais pasaules karš un slavenu cilvēku, visbiežāk politiķu un ļaunprāšu, biogrāfijas. Kaites pārņemtajam gandrīz pilnībā zūd spēja lasīt romānus, testosterona autisms psiholoģiski apgrūtina spēju uztvert tēlus un varoņus." /31.lpp./

Atzīšu, ka fragmentiem par astroloģiju un zvaigžņu stāvokli es skrēju pāri diezgan nevērīgi un neiedziļinoties, savukārt Janīnas novērojumi par dzīvniekiem un cilvēku pāridarījumiem dabai man ļoti patika. Te cilvēka pāridarījumi dzīvniekiem, manuprāt, simbolizē kritiku vispārējai nostājai pret vājākajiem arī cilvēku pasaulē.

Ak, jā, galvenajai varonei nepatīk, ja viņu sauc vārdā, jo viņa uzskata, ka vārds Janīna viņai nepiestāv.  Vispār viņas uzskats ir, ka cilvēks vai nu izskatās pēc sava vārda vai neizskatās, tāpēc praktiski visiem apkārtējiem cilvēkiem Janīna savās domās devusi iesaukas, kas atbilst viņu izturēšanās veidam, nodarbei vai izskatam, piemēram, Lielā Pēda, Rakstniece vai Ērmulis. Rakstot šo atsauksmi, nekādi nespēju atcerēties, kā galvenajai varonei labpatikās saukt pašai sevi, tikai atcerējos, ka viņa nejutās kā Janīna. Izpalīdzīgais grāmatu klubs man atgādināja, ka viņa labprātāk saucās pane Dušejko. Šī stāsta daļa mani ļoti piesaistīja, jo arī man šķiet, ka ne visiem cilvēkiem piestāv viņu vārdi. Biju pārsteigta sastapties ar šādu domu gājienu literatūrā. Jesss! Es neesmu viena tāda dīvaina!

Nosaukums "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" ir citāts no 18. gadsimta angļu dzejnieka un mistiķa Viljama Bleika dzejoļa, daudz viņa rindu iekļauts romānā. Taču man, atklāti sakot, bija slinkums iedziļināties dzejas simbolismā pret pārējo romāna tekstu. Mazliet skrēju tām pāri līdzīgi kā astroloģijas sadaļām, jo ātrāk gribējās tikt no poētiskā pie cilvēciski piezemētā, pie Janīnas novērojumiem par cilvēku un par dabu.

Lielisks ir tulkotājas Ingmāras Balodes darbs, kas noteikti nav bijis viegls, jo Tokarčuka ar savu valodu uzbur veselu pasauli un neiedomājami tumšus prāta nostūrus. Tiesa, būtu bijis ērtāk, ja tulkotājas piezīmes būtu zemsvītrā, nevis grāmatas beigās – šķirstot uz beigām, katru reizi mazliet izraujies no stāsta noskaņas. Tekstam ir jākoncentrējas, tajā jāiejūtas un jāiegrimst, bet man šķiet, ka bija tā vērts. Šis bija tas gadījums, kad pirmās nodaļas lasīju lēni un šķiet ar piespiešanos, bet, kad ielasījos, tad nespēju nolikt malā. Man šķiet, ka tulkojumā nav pazudis nekas no Tokarčukas spalvas meistarības. Noskaņā šī grāmata varētu patikt tiem, kuri jau lasījuši čehu Viktorijes Hanišovas "Sēņotāja". 

Bet šo atsauksmi es labprāt noslēgšu ar to kā Tokarčuka caur savu literāro varoni raksturo, šķiet, nedaudz arī pati sevi. Pane Dušejko par vienu no ciemata vasaras iemītniecēm, par Rakstnieci:

"Ja es viņu pazītu mazliet sliktāk, noteikti izlasītu viņas grāmatas. Bet, tā kā es viņu pazinu labāk, man bija bail tām ķerties klāt. Varbūt es tur atrastu sevi, aprakstītu veidā, ko es nespētu aptvert. Vai arī manas mīļās vietas, kas viņa nozīmē kaut ko pilnīgi citu nekā man. Kaut kādā ziņā tādi cilvēki kā viņa, spalvas pavēlnieki, ir bīstami. Tie uzreiz liek sapīties aizdomās par neīstumu – ka tāds cilvēks nav vis pats, bet gan acs, kas bez apstājas skatās un redzēto pārvērš teikumos; tādējādi realitātei tiek nozagts pats svarīgākais, nozagta neizteiksmība." /59.lpp./