Santa Irbe “Mazpilsētas meitenes”

Romānā “Mazpilsētas meitenes” Santa Irbe precīzi notver deviņdesmito gadu noskaņu. Lai arī pati tajā laikā biju mazs bērns, daudz ko redzēju no sēdoša suņa augstuma, tomēr atceros, ka deviņdesmitie gadi bija pilni pārmaiņu. Šis ir stāsts par laiku, kas mainīja daudz ko, bet ārējās pārvērtības ir tikai fons tam, kas notiek jaunas meitenes prātā.

Stāsta centrā ir divas draudzenes, no kurām viena, stāsta balss, paliek anonīma, sevi atklājot vien ar iniciāļiem I.C. Abas vēlas kļūt par rakstniecēm, tāpēc viena otrai ir gan domubiedres, gan konkurentes. Šīs attiecības ir kā spogulis, kurā labi parādās tīņu pasaules skatījuma pretrunas. Tur ir vēlme izcelties un vienlaikus iederēties, būt radošai un unikālai, bet arī saprastai un pieņemtai. Lasot, brīžiem rodas doma, ka varbūt draudzene Jana ir tikai galvenās varones iztēles auglis. Bet par to kādā brīdī sāka prātot arī pati I.C., tāpēc neesmu oriģināla ar šo prātojumu.

Lai arī vēstījumam teorētiski vajadzētu būt par draudzību, patiesībā tas, manuprāt, vairāk ir par nodevībām. Pusaudžu draudzības šeit pārsvarā ir toksiskas, piepildītas ar skaudību un sacensību. Lasot, neviļus sāku prātot, cik daudz patiesu draudzību no skolas gadiem vispār saglabājas pieaugušo dzīvē? Ne tikai manā pieredzē, bet vispār. Kāda ir statistika?

Atmiņu klades, kaimiņvalstu tirgus modes, pirmie talantu un skaistuma konkursi, dienasgrāmatas, topsīteili un popielas ar Spice Girls un Backstreet Boys kļūst par autentiskām aizgājušā laikmeta zīmēm. Aizvien pie tām piederas arī ārzemju košļājamās gumijas un plastmasas maisiņi ar košiem attēliem. Turklāt tieši šādi mazi un šķietami nenozīmīgi atribūti parāda tik nevienlīdzīgo finansiālo stāvokli, kam liela loma arī skolēnu hierarhijā. Vienlaicīgi šis teksts demonstrē, kā popkultūra un “zvērīgais kapitālisms” būtiski formē arī jauna cilvēka identitāti.

“Janai bija īstais Topsy Tail, piegādāts no Rīgas frizētavas, bet man tika slikta tirgus kopija.” /73.lpp./

Vēl no “laikmeta elpas” ir vakara ziņās un tolaik populārajos kriminālajos raidījumos vēstītais par maniakiem, tas savukārt lika vecākiem brīdināt bērnus par tumsas briesmām: 

“Mājās negāju pa pilsētas galvenajām ielām, bet, caur pagalmiem mērojot īsāko ceļu. Vecāki mani bija brīdinājuši, ka labāk vienmēr iet pa apgaismotām ielām, nevis pa tumsu, lai izvairītos no maniakiem, par ko stāstīja vakara ziņās. Es gan domāju, ka tā nav mana problēma – maniaki medīja meitenes, kuras izskatījās pēc gazelēm, nevis tankkuģiem.” /94.lpp./

Šī pašironiskā distance padara stāstu gan komisku, gan ļoti cilvēcīgu un vienlaikus apliecina meitenēm visos laikos aktuālos kompleksus par svaru un figūru. Papildus tiem slāņiem, kas saistīti ar personīgo elku meklēšanu, personības veidošanos, Santas Irbes darbā ir arī attiecības ar vecākiem un bailes, kas nāk no bērnības pieredzes. Te pašas I.C. pieredze:

“Man bija jau septiņpadsmit gadi, tomēr ikreiz, kad redzēju tēva žokli saspringstam, bailes lauzās ārā un lēkāja pa manu ādu kā mazas, apdullušas skudriņas. Bērnībā ādas siksna no Baltkrievijas tirgus bija ne tikai pārāk bieži dancojusi pa manu ķermeni, bet arī pāršķēlusi saskarsmes telpu un sadalījusi mūsu dzīvi atšķirīgos blokos kā mūris savulaik Vāciju.” /159.lpp./

Ne mazāk koši ir arī Janas šķietami ideālās ģimenes skumjie līkloči. Šādi fragmenti atgādina, ka aiz ironijas un lecīguma bieži vien slēpjas arī smagākas pieredzes - klusēšana, bailes, aizvainojums.

Santa Irbe kā rakstniece ir debitējusi ar stāstu, kas ir viegli lasāms, izklaidē, taču raisa arī pārdomas. Viņas vēstījums šķiet personisks un godīgs. Savā ziņā manu sajūtu apliecina autores atzīšanās Arno Jundzes vadītajā raidījumā “Grāmatukods”, ka vienīgais tēls, kas tapis bez prototipa reālos cilvēkos, ir vectēvs. Viņai nav bijusi saskarsme ar saviem vectēviem, tāpēc šis literārais tēls ir veltījums neiepazītajam.

Interesanti, ka, klausoties interviju, gribas domāt arī par saikni ar citu autori. Dainas Tabūnas “Raganas” esot tapušas apmēram tajā pašā laikā un abas rakstnieces apmainījušās teksta fragmentiem, vērtējušas, atbalstījušas un komentējušas viena otru. Man labpatiktos domāt, ka I.C. dzīves turpinājums varētu būt Tabūnas “Raganās”.

Pieaugušajam lasītājam “Mazpilsētas meitenes” ir iespēja atgriezties pagātnē un priecāties, ka esam prom no laika, kad plastmasas maisiņš un košļene ir kaut kas ekskluzīvs. Savukārt jauniešiem šis romāns var būt kā logs uz to, kāda bija jaunība laikā, kad nebija sociālo tīklu, bet bija dienasgrāmatas un atmiņu klades. Cilvēciskās vērtības un dilemmas taču noteikti ir arī mūsdienu jauniešiem, tāpēc šī grāmata kādam pusaudzim varētu būt mēģinājums iejusties savu vecāku ādā, saprast, ka arī pieaugušie gājuši cauri tam pašam, kam viņš vai viņa tagad. Tikai varbūt gribētos "piesieties", ka ar mazpilsētu šajā visā stāstā ir maz sakara. Tikpat labi grāmatu varētu saukt "Meitenes", ja neņem vērā to vairākstundu braucienu autobusā uz Rīgu, neredzu stāstā neko tādu, kas nebūtu bijis raksturīgi tajā laikā arī pilsētas meitenēm, veidojoties par personību.

Arī man, pilsētas meitenei, bija dienasgrāmata, pat vairākas. Pārlasot tās, šķiet, cik daudz muļķību un pārspīlētu emociju tajās bija. Bet tas bija tāds laiks manā augšanā un “Mazpilsētas meitenes” to atgādina precīzi, patiesi un ar diezgan lielu devu cringe.