Dagmāra Kopštāla “Dienasgrāmata 1917–1923”

Par Mīlgrāvī dzīvojušās baltvācietes Dagmāras Kopštālas (1904-1978) atmiņām darbā “Dienasgrāmata 1917–1923” pirmoreiz dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, klausoties radio raidījumu “Mazā lasītava”. Toreiz biju ļoti iedvesmojusies no dzirdētā, nopirku grāmatu, taču tā palika stāvam plauktā. Nesen grāmatu klubā lasījām darbus par tematu "dienasgrāmata" un atkal atcerējos par šo izdevumu, uzmeklēju savā mājas bibliotēkā un beidzot ķēros pie lasīšanas.

Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata aptver laiku no 1917. gada marta līdz 1923. gada martam, skatītu ar jaunas baltvācu meitenes acīm. Vidēju turīgā ģimenē dzimusi meitene, dzīvo Mīlgrāvī, mācās vācu ģimnāzijā pilsētas centrā, un viņas ierakstos caurvijas Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības tapšana. Grāmatā parādās baltvāciešu sabiedrības ierastās pulcēšanās vietas, svarīgie kultūras elementi, bet īpaši spilgti izceļas gaidas – gan prieks par vācu armijas ienākšanu Rīgā, gan apjukums un klusums brīdī, kad tiek proklamēta Latvijas Republika.

Līdzās dienasgrāmatas ierakstiem ir dots vēstures fonu skaidrojošs materiāls, ko sarūpējusi vēsturniece Barba Ekmane. Šie skaidrojumi ļoti palīdz labāk izprast notikumu kontekstu, īpaši, ja skolas laikā vēsturē mācītais nedaudz piemirsts. Šis papildinājums bija ļoti vērtīgs, taču šķita, ka grāmata varētu iegūt vēl vairāk, ja tajā būtu pievienotas, piemēram, kartes ar iezīmētiem karaspēku virzības virzieniem vai laikrakstu izgriezumi, kurus vēsturniece piemin kā iespējamos informācijas avotus Dagmāras ierakstiem.

Lasot, sajūta bija divējāda. No vienas puses, interesanti ielūkoties šajā skatījumā, kas atšķiras no ierastā latviešu nacionālpatriotiskā vēstījuma. No otras – pašas dienasgrāmatas teksts izrādījās pārsteidzoši sauss. Pusaudzes meitenes balsī gaidīju vairāk emociju, sadzīvisku detaļu, aprakstu par ikdienas trūkumiem vai mazajiem priekiem. Tā vietā dominē baumu un avīzēs izlasīto ziņu atstāsti par kara norisi. Rezultātā grāmata vairāk atgādina hronoloģisku faktu pierakstu nekā personisku dienasgrāmatu. 

No vārda "dienasgrāmata" nosaukumā es, iespējams, gaidīju ko citu. Savas gaidas man zemapziņā ielikušas gan Zanes Daudziņas "Dienasgrāmata" vai "Mans kara gads", Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" vai pat Kaspara Aleksandra Irbes dzīves vērojumi grāmatā "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927–1949". Jā, kāds var smīkņāt, ka Irbe lielākoties rakstījis par ēdienu un modēm, bet tieši šis sadzīviskais fons ir tas, ko lasītājs meklē šāda tipa literatūrā – tās bija neredzamās aizkulises. Tomēr salīdzinājumā, ko diktē iepriekš lasītā radītās gaidas, nākas sevi piebremzēt. Pirmkārt, nevar gaidīt no pusaudzes tādus pašus sadzīviskus vērojumus un aprakstus kā no pieaugušiem cilvēkiem. Otrkārt, meitene baltvāciete Pirmā pasaules kara laikā nav tas pats, kas homoseksuāls pieaudzis vīrietis Otrā pasaules kara laikā, zaglis Francijā 20.gadsimta vidū vai mūsdienu sieviete Covid pandēmijas  un mājsēdes gadā.

Dagmāras Kopštālas "Dienasgrāmata 1917-1923" bija tas dīvainais gadījums, kad radio raidījuma ieraksts ar Gundara Āboliņa priekšlasījumiem patiesībā šķita saistošāks nekā pati grāmata. Kopumā varu teikt – bija labi, samērā interesanti, bet pietrūka dziļākas personiskās balss un emocionālā slāņa. Šī ir vēsturiski vērtīga liecība, taču kā lasītājam man gribējās vairāk dzīvīguma.

Aicinu noklausīties arī Latvijas radio “Mazā lasītava”raidījumu.