Patrika Gagni, "Sociopāte. Memuāri"

Nebīstieties ne nieka! Kapteinei Apātijai ir vienalga!

Patrika Gagni (Patric Gagne, Ph.D.) autobiogrāfiskajā grāmatā “Sociopāte. Memuāri” (Sociopath: A memoir) pauž tieši šādu biedējošu lozungu. Kā lai nebīstas no kāda, kuram ir pilnīgi vienalga par to, vai tu bīsties vai ne, par to, vai tev sāpēs fiziski, vai būsi sarūgtināts? Vienaldzība, nejūtība, apātija IR biedējoša!

Jau ievadā autore noskaņo lasītāju uz to, kas viņa ir, kā viņa sevi redz pati:

“Virspusēji es līdzinos tipiskai vidusmēra amerikānietei. Sociālie tīkli apstiprina, ka esmu laimīga mamma un mīloša partnere, kuras ieraksti balansē uz narcisma robežas. Jūsu draugi mani droši vien raksturotu kā jauku. Bet ziniet ko?

Es nevaru ciest jūsu draugus.

Es esmu mele. Es esmu zagle. Esmu emocionāli sekla. Tikpat kā imūna pret nožēlu un sirdsapziņas ēdām. Esmu ļoti manipulatīva. Man vienalga, ko domā citi. Mani neinteresē morāle. Manus lēmumus neietekmē nekādi noteikumi. Esmu spējīga gandrīz uz visu.” /11. lpp./

Nav viegli rakstīt par grāmatu, ja es izjūtu emocijas par to, taču mēģināšu nolikt emocijas malā, ieslēgt kapteini, un pastāstīt par lasīto. Patrika Gagni ir rakstniece, psihoterapeite un atbalsta persona cilvēkiem, kuri cieš no sociopātijas, psihopātijas un antisociāliem personības traucējumiem. Studējusi Kalifornijas Universitātē, Kalifornijas Institūtā un Čikāgas Profesionālās psiholoģijas augstskolā, ieguvusi doktora grādu klīniskajā psiholoģijā. Disertācija, kurā viņa pētīja saistību starp sociopātiju un trauksmi, kļuva par pamatu šim memuāram.

Īsi un vienkāršoti izsakoties, sociopātija ir traucējums, kam raksturīga nespēja just līdzi citiem un izjust vairumu emociju. Viena no sociopātijas galvenajām iezīmēm ir apātija, bet pastāvīgas apātijas galvenās sekas ir destruktīva uzvedība.

Taču no grāmatas top skaidrs, ka sociopātija noteikti nav nekas vienkārši izskaidrojams un diagnosticējams. Šī grāmata ir atklāts pieredzes stāsts. Patrika hronoloģiski ielūkojas sevī, sākot ar pirmajām atmiņām par sevi un beidzot ar mirkli, kad izstāsta ģimenei par uzrakstīto grāmatu. To, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, Patrika saprata jau pirmsskolas vecumā. Iekšējo spriedzi, ko laiku pa laikam jūt ikviens cilvēks, nekliedēja emocijas. Tāpēc meitene izlādējās melojot, zogot un ar vardarbību. Koledžas laikā jaunā sieviete beidzot pietuvojās tam, ko varētu dēvēt par diagnozi, taču viņa nebija mierā ar to, kā sociopātija tiek uztverta, ārstēta, kā to izprot un mēģina palīdzēt sociopātiem. Viņa rok un rok, nepaliekot mierā ar nepilnīgiem skaidrojumiem, analizē sevi un akadēmisko literatūru, kā arī publikācijas, apšaubot to, kas nesaskan ar pašas izjūtām. Grāmatā rakstniece arī apskata “viltus diagnozes” un cilvēkus, kas ar sociopātijas diagnozi attaisno vienkārši draņķīgas dzīves izvēles.

Doktore ir ne vien laba pētniece, bet arī laba stāstniece. Dažkārt viņa atgriežas pie notikumiem atkārtoti, taču tas atgādina cilvēka dzīves spirālveida ceļu, ik pa laikam vēlreiz ar jaunu perspektīvu un zināšanām atskatoties uz notikušo. Jā, reizumis grāmata šķiet kā pašslavināšana un paštīksmināšanās. Taču arī tas, manuprāt, piederas pie lietas vai, varbūt tā ir amerikāniska pašapzinīguma elpa. Pašatklāsme nekad nav viegla. Tas ir analīzes process, no kā daudziem bail. Vietumis šķiet, ka Gagni cenšas piepušķot savas izdarības, lai justos pārāka, biedējošāka, krutāka. Un tieši ar šo man “zūd ticamības moments”. Visam tekstam cauri spiežas Holivudisms, t.i. pārspīlējumi un dramatizācija, izklāstītās situācijas šķiet redzētas kino un aizgūtas no citu dzīves, ne visas šķiet pašas pieredzētas.

Šajā brīdī arī jāatceras, ka sociopāti nav uzticami stāstnieki. Ja viņa ir sociopāte, viņa ne tikai nepamana daudzas nianses starppersonu mijiedarbībā, bet arī neapzināti racionalizē savus lēmumus. Turklāt autore par savu neuzticamību pati sniedz vairākus mājienus. Galu galā, kā zināt, ja viņa melo un/vai pārspīlē stāstos par sevi - vai tas viņu padara vairāk vai mazāk par sociopāti? Vai tas, ka sieviete cenšas sevi apturēt, liedz sev darīt pāri cilvēkiem fiziski, liek domāt, ka viņa tomēr izjūt kaut kādu empātiju, kaunu vai vainas apziņu?

Jā, viņai ir grūti kontrolēt impulsus un paust noteiktas emocijas, pie tām jāpiedomā. Taču, lai kāda patiesībā būtu šīs grāmatas autore (nav mans darbs un manos spēkos viņu diagnosticēt), svarīgākā doma, manuprāt ir tā, ka sociopātija nav pētīta pietiekami un šis ir viņas kā ārstes mēģinājums to darīt. 

Īsti nezinu, cik pieņemami man ir tas, ka viņa necenšas sevi “ārstēt”, bet gan vienkārši pieņemt un iemācīt citiem saprast sociopātus. Saprast, ok, to var mēģināt. Bet pieņemt, ka ir pilnīgi normāli ielauzties svešā mājā, jo tev tas vienkārši sniedz emocijas? Laikam to es nevaru. Mūsu brīvība (ielauzties svešās mājās) beidzas tur, kur tā sāk apdraudēt citu tiesības (mierīgi gulēt naktī, nebaidoties, ka kāds ar nazi rokās elpo pie tava spilvena, jo viņam tas sagādā patīkamu satraukumu un viņam vai viņai ir pilnīgi vienalga, vai tev sāpēs).

Šī grāmata ir ļoti izklaidējoša, taču vienlaikus arī izklausās kā pilnīgi kino fikcija. Lasot grāmatu, skatījos uz saviem bērniem un domāju par viņu emocijām, to izpausmēm un, kā ar tām dzīvot ikdienā. Pieļauju, ka psihologi un psihoterapeiti šo grāmatu uztver un analizē citādāk nekā lasītājs parastais. Taču man ir secinājums, ka emocijas just ir tik labi un tās izjust nav ne jāliedz, ne jāuzspiež! Lai arī emociju nejušanai kādos brīžos noteikti ir priekšrocības, manuprāt, trūkumu ir vairāk.

Lai arī tikai niansēs, bet viņas raksturojums par sevi jeb vārdu izvēle grāmatas noslēgumā ir mainījusies:

“Es nejūtu tāpat kā citi cilvēki. Manī nav empātijas, un man ir jāpiestrādā pie tā, lai runātu taisnību. Man patīk būt vienai. Ne sevišķi patīk pieķeršanās. Nē, godīgi sakot, vispār nepatīk. Man ļoti patīk darīt nelietības, un man ir apzināti jāizvēlas tā nerīkoties. Katru dienu. Kā alkoholiķim. [..] Iespējams, ir vēl miljons citu lietu, ko aizmirsu pieminēt. Bet tāda nu es esmu un esmu ar to mierā. Es sev patīku. /381.lpp./

Lasot, ne reizi vien pieķēru sevi pie domas, vai esmu sastapusies ar cilvēkiem, ko varētu raksturot līdzīgi kā Gagni raksturo sevi? Ne reizi vien es nodomāju arī, ka Patrika gluži vienkārši ir noziedzniece. Ja šī grāmata palīdz viņai pašai vai kādam citam kontrolēt sevi un nenodarīt pāri citiem - forši! Ja tā izklaidē - arī labi. Nes autorei peļņu? Izcili! Taču jebkādi noziegumi nav attaisnojami un pieļaujami ar atrunu "man tas vienkārši ļāva izlādēties un tā ir manas slimības izpausme, tāpēc pieņemiet un piedodiet".

No angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga.