Vilis Kasims “Svešuma grāmata”

"Ikvienam cilvēkam neizbēgami ir savs iemesls, kāpēc viņš pieķeras lasīt kādu stāstu vai grāmatu. Ja autors to neapmierina, vienīgā lasītāja vaina ir sev nepiemērotas grāmatas izvēlē. Ar to rakstniekam ir jāsadzīvo un jāpieņem, ka grāmata droši vien netiks lasīta iecerētajā veidā." /188.lpp./

Kad man rokās nonāk jauna grāmata no autora, kuru jau esmu lasījusi, pirmā doma vienmēr ir atvērt ne tikai vāku, bet arī atvilktni ar savām senajām piezīmēm. Ar Vili Kasimu mums jau ir bijusi pazīšanās — reiz rakstīju par romānu “Lielā pasaule” un par miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”. Par romānu "Atvaros" gan publiski nerakstīju, jo tā gala versiju aizvien neesmu izlasījusi, lai arī tapšanas stadijā kaut ko redzēju. Un, atklāti sakot, retu reizi man par vienu autoru ir bijuši tik pretēji iespaidi. Lai gan… patiesībā tas biežāk gadās ar jaunajiem latviešu autoriem. Pasarg dies’, nepadomājiet, ka man ir kāds īpašs zobs pret vīriešiem literātiem! Tomēr gan ar Nilu Saksu, gan ar Vili Kasimu mūsu ceļš ir bijis kā pārgājiens kalnos — ar kāpumiem un kritumiem. Šoreiz par jaunāko Viļa Kasima veikumu – “Svešuma grāmata”. 

Pirmajās lapās man šķita, ka mēs atkal ejam katrs savu taku. Grūti ielasīties, un esejas formāts nav mans mīļākais. Bet tad pienāca “Sākums un gals Londonā”, un pēkšņi kaut kas manī saslēdzās. Vārdi, kuri līdz šim plūda garām, sāka ieķerties, palikt, un es pati nemanot peldēju pa savām pārdomām par svešumu un savējību. Vārds pa vārdam, stāsts pa stāstam, un es jau jutos kā vieglā sarunā ar autoru — bez steigas, bez aizsardzības, ļaujoties ritmam. Starp citu, “Pirmais skūpsts un dīvāna putekļi” biju lasījusi jau Satori; ja vēlaties, arī jūs varat tur ielūkoties, tikai negaidiet, ka tas pilnībā atklās šī krājuma sajūtu.

Viļa stāsti nepieturas pie laika līnijas, un sākumā tas mulsina. Vienā brīdī viņš ir bērns, citā jau pieaudzis, bet nākamajā esejā viņa meita rotaļlaukumā pēta bērnu spēļu noteikumus. Un pēc tam viņa atkal ir tikko dzimusi, un Vilis prāto, vai mazam bērnam vispār var būt svešuma sajūta. Šī brīvā pārvietošanās starp gadiem pamazām kļūst organiska — gluži kā tad, kad stāsti draugam, un vienā elpā pieskaries gan senam atmiņu mirklim, gan tam, kas notika vakar.

Visa krājuma caurviju sajūta ir svešums — tā īpatnējā neiederēšanās, kas reizēm liek noslēgties, reizēm pārkāpt sev pāri, bet citreiz ļauties un izbaudīt. Vilis Kasims ne tikai pēta šo sajūtu, bet arī parāda, kā tā transformējas atkarībā no vietas, laika un cilvēkiem līdzās.

Kad aizvēru pēdējo lappusi, sapratu, ka šoreiz man bija viegli justies labi līdzās autoram. Mūsu pieredzes un paaudzes nav tik atšķirīgas, un varbūt tieši tāpēc es spēju “saslēgties” un nejusties sveša. Varbūt tas bija tas, kas pietrūka, lasot “Lielo pasauli”. Toreiz mūsu pieredzes bija atšķirīgas, tagad tās ir daudz tuvākas. Šoreiz — mēs bijām uz viena viļņa.

"Lasīšana  ir pārāk privāta nodarbe, lai to skaidrotu kādam citam. Stāsts nav tikai tēli un notikumi, to nav jēgas saīsināt vai izvērst vēl vairāk, nekā tas jau izdarīts grāmatā." /166.lpp./