Sāra Baume “Plūst virst krist vīst”

Britu izcelsmes īru rakstniece Sāra Baume (Sara Baume) debitēja literatūrā ar romānu “Plūst virst krist vīst” (Spill Simmer Falter Wither), kas oriģinālvalodā iznāca 2015. gadā un pavisam nesen izdots arī latviski meistarīgā Ilmāra Šlāpina tulkojumā.

Šis stāsts ir pirmajā personā izvērsta saruna ar klusējošu biedru. Rejs ir 57 gadus vecs, visu mūžu dzīvojis kopā ar tēvu, taču sabiedrībā viņš iedzīvoties neprot. Rejam ir dažas standarta frāzes, ko viņš lieto tikai galējas nepieciešamības brīžos, visādi citādi viņš cilvēkus izvairās satikt. Vienīgā plaisa šajā noslēgtībā rodas tad, kad viņš pieņem no patversmes suni. Arī tas nav sabiedrisks pret citiem, bet Rejam kļūst par pašu svarīgāko būtni. Sunim dots vārds Vienacs, un viņš kļūst par katalizatoru visām pārmaiņām Reja ikdienā. Beidzot viņam ir kāds, kam stāstīt, nebaidoties no nosodījuma.

Viņi abi vēlas būt vajadzīgi, kaut vai viens otram. Lēnām Rejs atklāj savu pagātni, pa druskai izgaismo noslēpumus, kas tajā palikuši. Taču vislielākais atklājums jāveic lasītājam pašam, pa vārdiņam vien. Reja dzīvē bijusi tikai viena dzimšanas diena – kad viņam palika desmit. Tā bija kāda vasaras trešdiena bez konkrēta datuma. Līdz tai un kopš tās reizes dzimšanas dienas nav ne svinētas, ne pieminētas.

Kaut kāda diagnoze viņam, šķiet, ir, taču autore to neatklāj. Paša Reja mutē ielikti vārdi, ka viņš ir pazuduša mājas īpašnieka dēls idiots, kurš tāpat nepamanīs, ja īrniece vairs neatstās naudu aploksnē pastkastītē. Viņš veido anagrammas no redzētiem burtiem, atceras enciklopēdiskus faktus par augiem un dzīvniekiem – visas šīs detaļas rada nojautu par citādu prāta pasauli.

Ļoti poētiski ir Reja dabas vērojumi:

“Ja gadalaiku maiņas pazīmes ir tik niecīgas, kā augi var zināt, ka ir pienācis īstais laiks ziedēt? Augi ir gudrāki par cilvēkiem, tie nešaubās par lietām, ko zina, un nemeklē veidus, kā pierādīt pretējo. Redzi, viscaur gar ceļu no meža līdz pat rūpnīcai no pumpuriem izrāvušās uzpirkstītes, kas viegli trīs virs notekgrāvjiem. Kad piebriedušo galviņu kausiņu smagums sāk nomākt, tās noliecas pār ceļu un kravas mašīnas sašķaida to galvas tīkami sārtā putrā.” /65. lpp./

Ļoti spēcīgs bija fragments, kur Rejs uzskaita pa ceļam redzētos nobrauktos dzīvniekus un putnus. Necitēšu, bet ticiet man – bija gana grafiski un viegli iztēloties. Rejs ir prasmīgs vērotājs, varbūt tāpēc, ka viņa resursus nenoēd vieglas sadzīviskas pļāpas. Viņš ir pats par sevi un visu enerģiju novirza vērojumiem, analīzei, prātojumiem un sapņiem.

Kādā brīdī viņš pats atzīst:

“Zinu, tas neizklausīsies ne pēc kā īpaša, taču tā bija pirmā reize, kad sapratu, ka citu cilvēku dzīves rit savu gaitu. Visu laiku, man neredzot un nepiedaloties. Tā bija pirmā reize, kad sapratu, ka viss notiek, notiek, notiek pats no sevis. Nerimstoši un neskatoties ne uz ko.” /96. lpp./

Man šķiet, Rejs ir ļoti nelaimīgs cilvēks, kurš nekad nav juties mīlēts un tāpēc derdzas pats sev. Kas lika viņa tēvam tik nežēlīgi pamest dēlu pašu savā pasaulē? Vai tiešām tikai viņa “dīvainība”, slimība, diagnoze? Varbūt arī tēvam nebija "visi zīmulīši penālī". Fiziski viņš it kā bija klātesošs, taču emocionāli nepieejams. Es dusmojos uz Reja tēvu un nebrīnījos par viņa likteni. Neatklāšu to šeit, lai atstātu lasīšanas prieku citiem.

Nevar nepamanīt arī to, kā autore caur Reja balsi parāda smaržas un sajūtas, kas veidojas caur maņām:

“[..] katrai mājai un katrai ģimenei, lai cik skrupulozi tīra tā būtu, ir sava smaka. [..] Mana tēva māja smakoja pēc melnā pelējuma, cigarešu dūmiem, ceptiem ķiplokiem, roku mazgājamā līdzekļa, mikliem putekļiem, sasvīdušām čībām, manas šķebinošās elpas, smirdīgā caurvēja no griestu apmetuma spraugām un aizliegtās istabas atslēgas cauruma, taču visas kopā veidoja to, kas bija mājas smaka, ko nevar raksturot nevienā vārdā, un nekur Tasmānijā tu neatradīsi tieši tādu pašu smaku.” /201.–202. lpp./

Reizēm viņš ironiski vērtē arī citus, stāvot ārpus sabiedrības un vērojot to no malas:

“Vai bērni vairs nedodas meklēt piedzīvojumus? Izbradāt papardes, atklāt slepenas alas, apslēptus līčus, oļiem nosētas pludmales, kas atrodas vilinošās, zilās auklas galā? Protams, es aizmirsu, ka mūsdienu bērni ir iemācījušies noklāt sedziņu pašā pludmales sākumā uzreiz pie autostāvvietas, kur tieši tāpat apmetušās visas citas ģimenes.” /94. lpp./

Par ko ir šis romāns? Par cilvēku un suni, kuri vēlas iederēties, bet ir jau par vēlu. Viņi baidās tikt atstumti, izsmieti, sāpināti – gan emocionāli, gan fiziski. Tā nav gaiša grāmata ar laimīgām beigām. Tajā valda tumšas dziņas, kas nemitīgi jātur grožos. Par šo grāmatu patiešām ir grūti pateikt ko noteiktu – tā drīzāk ir jāizjūt, nekā jāizstāsta. Ideāls fons tās lasīšanai būtu vēja plosīti koki, jūras šalkas un lietus, kas sitas pret caurvēju piepildītas telpas sienām.

Tulkojuma autors Ilmārs Šlāpins par šo grāmatu teicis: “Ir tāds žanrs, ko dēvē par pieaugšanas romānu, tad, lūk, šis ir romāns par nepieaugšanu. Un nevis tādā līksmā “es esmu saglabājis savu iekšējo bērnu” manierē, bet skarbi un nepiedodoši – tas ir romāns par atņemto bērnību un nespēju dabiski ieaugt tajā sabiedrībā, kas ir mums apkārt. Par nespēju iekļauties šajā pasaulē un pēdējo izmisīgo mēģinājumu aizbēgt no tās. Lai gan skaidras norādes par to romānā nav. Kā jebkura laba grāmata, tā ir izlasāma un saprotama katram pašam.” 

Man šķiet, ka Šlāpina paustais ir kā punkts uz "i". Ne ko pielikt, ne atņemt.