Klēra Beresta "Mata tiesa"

Franču rakstniece Klēra Beresta (Claire Berest) romānā “Mata tiesa” (L’Épaisseur d’un cheveu) ieved lasītāju divu nelaimīgu cilvēku traģēdijā, jau no pirmās lappuses neatstājot neko apslēptu. Etjēns un Viva desmit gadus ir bijuši pāris – radoši, aktīvi, izvēlējušies dzīvi bez bērniem, baudot savu brīvību. Tomēr tieši cilvēka dabas tumšā puse ir tā, kas šo savienību pamazām aizved neprātā. Šis ir autores septītais romāns, bet pirmais, kas pieejams latviešu valodā. No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova.

Vivas un Ejēna šķietami ideālā savienība tomēr ir tikai mata tiesas attālumā no sabrukuma. Trīs dienu laikā no brīža, kad lasītājs iepazīstas ar Etjēnu, Viva būs mirusi. Un mēs, lasītāji, soļosim kopā ar Etjēnu viņa ārprāta ceļu – reizēm viņa paša stāstījumā, reizēm policijas protokolos, lēnām virzoties uz nelabā gala paredzamo tuvošanos. Šajā ceļā pamazām sapratīsim, ka nemaz tik ideāli viņi viens otram nav bijuši. Viņu pāris drīzāk bija nejaušība, nekā likumsakarība. Un galu galā izrādās, ka pāra kopīgie  rituāli patiesībā pieder tikai vienam – Etjēnam. Nepareizās attiecības pamazām nogalināja abus laulātos, tikai katru savā veidā.

“Dzīvojot divatā, konstatējam faktus. Viņš strādā. Viņš iet gulēt. Viņš slauka traukus. Viņš lasa. Viņš runā pa telefonu, viņš sēž tualetē. Garāmejot pamanām, ko otrs dara. Bez īpašām emocijām. Tā ir gaistoša aina, kas neuzmirdz, kas tikko manāmu atstaro acu zīlītēs un neraisa nedz fantāzijas, nedz uzbudinājumu. Neērtības arī nē. Es viņu neuzbudinu, mazgājot traukus, nodomāja Etjēns, es nelieku justies neērti, kad griežu kājām nagus. Tas ir normāli, vai ne?” /12.–13. lpp./

Romāns nebija pārsteidzošs sižeta ziņā – daudz kas bija viegli nojaušams jau no paša sākuma. Taču tajā bija franciska noskaņa, kas radīja šarmu un padarīja lasīšanu baudāmu. Ar franču literatūru man emocionāli savibrē, ir grūti nebaudīt to dzīves skatījumu, ko varu nolasīt. Vai es to spētu izturēt ikdienā reālajā dzīvē? Diez vai! Taču tur jau tā grāmatu burvība, ka vari uz mirkli iekrist atšķirīgā dzīves tveršanas ritmā.

“Mata tiesa” bija laba atpūta diviem vakariem – literatūra kā popkorns smadzenēm. Caur burtiem iepazīstot abus cilvēkus, pamazām kļuva skaidrs, ka viņi nebija viens otram piemēroti. Rodas jautājumi – kas viņus saveda kopā? Kāpēc viņi palika kopā? Vai Etjēns tiešām bija garā slims, ieslīdzis rutīnā un stīvumā, vai arī tēls bija uzrakstīts tik plakani, ka radīja iespaidu par ilgstošu psihisku slimību?

Lasot kļuva skaidrs, ka Etjēna tēls būvēts ar daudzām slāņainām niansēm. Viena no svarīgākajām, bet par maz izvērstām, manuprāt, ir viņa attiecības ar māti. Vīrietis uzskata, ka viņa nekad nav redzējusi dēla īsto būtību, savukārt viņš visu mūžu centies būt tāds, kādu māte it kā vēlējusies saskatīt. Šī stāsta līnija ļauj nojaust, kā bērnības rētas var sabojāt pieauguša cilvēka psihi. Tai es būtu gribējusi nedaudz plašāku izvērsumu.

Etjēna tēls vienlaikus pievelk un atgrūž – viņā ir kaut kas satraucoši magnētisks un vienlaikus biedējoši stīvs. Sižeta uzbūvē varbūt būtu bijis spēcīgāk, ja lasītājam nebūtu jau pašā sākumā atklāts, ka viss beigsies ar slepkavību. Tomēr tieši šī zināšana rada īpatnēju spriedzi lasot - nejautājam “kas notiks?”, bet gan nepacietīgi gaidām “kad un kā tas notiks?”

Vai grāmata bija izcila? Nē. Vai tai piemita franciska atmosfēra? Jā, ļoti. Un tieši šī franciskā noskaņa, ironija un smalki zīmētie ikdienas sīkumi padarīja to par labu atpūtu. Lasītājs šajā stāstā paliek kā ziņkārīgs vērotājs – gluži kā garāmgājējs, kurš, redzot avāriju, nespēj novērst skatienu. Tāpēc arī “Mata tiesa” spēj intriģēt, pat ja tās iznākums ir paredzams jau no paša sākuma.