Guntars Svilis ienācis literatūrā ar ļoti atklātu autobiogrāfisku stāstu par savu bērnību, kas aizvadīta pārmaiņu laikos. Kā vēsta vāks - piezīmes no bērnības deviņdesmitajos. Nebūšu oriģinālāka par citiem, kas jau rakstījuši atsauksmes par šo grāmatu, – arī es pretstatīšu tai savu pieredzi. Mana puslīdz apzinātā prāta bērnība bija nedaudz vēlāk – jau deviņdesmito gadu otrajā pusē un divtūkstošo sākumā. Tomēr arī es piedzīvoju šo to no Guntara Sviļa aprakstītā, piemēram, pirmos tik ļoti kārotos snikerus un seriālus kā rituālu, kas nosaka apkārt esošo pieaugušo dienas un darāmo darbu ritmu.
Guntariņš bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs labprāt iemalkoja sīvo, mamma plēsās darbos un ikdienas pienākumos, savukārt vecmāmiņa, kas dzīvoja kopā ar viņiem, it kā atradās savā kosmosā un pārliecībā, tomēr bija liels atbalsts mājas soļa diriģēšanā.
Stāsta darbība pamatā norisinās Latvijas mazpilsētā, uz Rīgu bija jābrauc galvenokārt pie ārstiem. Katrs brauciens bija liels notikums, nevis ikdienišķa parādība. Rīgas smaržas, krāsas, skaņas un kopējā noskaņa ļoti atšķīrās no Madonas.
“Lielos vilcienos” nekas ārkārtīgi īpašs šajā ģimenē nenotiek – vismaz ne vērotājam no malas jeb lasītājam. Ir parastā cilvēku ikdiena, nāves, zaudējumi, arī ieguvumi un visdažādākie mēģinājumi nepazust, kad mainās vara, veikalos nekā nav, jādomā par iztiku, jāgrozās pa dzīvi, kā nu iespējams. Neparastāka, iespējams, varētu šķist tēva spēja saņemties un dzīvot savu dzīvi, nevis pazaudēt dienas skurbulī. Pamazām zūd ar tēva dzeršanu saistītā spriedze, bet vieta jau tukša nepaliek - nāk cita veida saspīlējumi.
Taču “mazās lokomotīvēs” (jūs taču arī zināt šo teicienu par lieliem vilcieniem un mazām lokomotīvēm, vai ne?) šis stāsts ir īpašs ar atklātību – ne vien tēva alkoholisms un izsaucieni par beidzot piedzīvoto brīvību, bet arī mammas skaļā greizsirdība, zēna sastingums, sastopoties ar zaudējumiem, brīžiem pat atzīšanās klajā stulbumā, kas nereti bērniem raksturīga, bet tik reti tiek afišēta pieaugušajā dzīvē.
Neviens jau no lasītājiem nevar zināt, cik daudz stāstā ir patiesības un cik - atmiņas subjektīvisma. Taču sajūtu līmenī šī grāmata ir ļoti liela atkailināšanās un par piekrišanu kam tādam autora tēvam vēlos pateikties arī es kā lasītāja.
“Bet kas būs ar mums?” ir Guntara Sviļa debijas darbs. Grūti spriest, vai viņa literārajā karjerā būs arī kas tālāk? Bet kas būs ar lasītāju, kuram šķitis tuvs autora stils un skatījums uz notikumiem, kas it kā gājuši garām, taču tomēr skāruši? Atliek vien gaidīt.
Nevaru nepamanīt pēdējo gadu tendenci izdot dažādus bērnības atmiņu un vērojumu stāstus, kuri veidojušies vēlīnajos padomju gados un deviņdesmito sākumā. Tas vērojams gan izdevniecības Zvaigzne ABC jaunizdevumu klāstā, gan citās izdevniecībās un arī pašizdotos darbos. Pēdējā gada laikā “no šīs sērijas” esmu lasījusi Zanes Daudziņas “Bērnudienas komunālijā”, Mārtiņa Volfa “Krievos”, Nila Saksa “Augstāk. Stāsti un dzejoļi par pieaugšanu”, Kārlis Provejs “Dēlēns, kā arī vairākus citus darbus, par kuriem gan esmu, gan neesmu rakstījusi.
Daži ir personiski kailāki, citi ar mazliet vairāk fantāzijas piešprici, taču visi vēsta par tik dažādām pieredzēm. Arī mēs ikviens esam dažādi un vienu un to pašu situāciju, visticamāk, redzēsim un uztversim atšķirīgi. Viss ir loģiski ciklisks, arī literārie sižeti. Holokausts un Padomju okupācijas pirmie gadi pakāpjas maliņā, jo to liecinieki pamazām pamet šo sauli un dokumentālajā prozā kāju sper nākamās paaudzes, kurām pieder arī lasītāji – tie, kuri piedzimuši jau okupētā Latvijā, un tie, kuri sākuši savu dzīvi laikā, kad okupācija piedzīvo norietu. It kā tikai desmit vai divdesmit gadi starp šīm autoru grupām un lielās lietās ir daudz kopīgā, taču “velns slēpjas detaļās”, tāpat arī šķiet lielā lasītāju interese par šāda veida stāstiem ir detaļu radīta. Ir taču tik aizraujoši salīdzināties, gūt pieredzi, kas bijusi vienlaikus ar tavu paša, bet ko pats neesi paspējis, un nevari paspēt, jo cilvēks taču nevar atrasties divās vai vairāk vietās vienlaikus. Lasītājam gribas asociēties ar autora aprakstīto vai gluži otrādi distancēties un pateikt – nu nē, man tā nebija un nevar būt, ka kādam citam bija.
Guntars spēja atgriezties bērnībā un domu plūdumā augt līdzi savam tēlam, būt tur un tad, nevis skatīties uz visu no pieaugušā prizmas un ar vīrieša dzīves pieredzi. Guntariņa balss skan dzīvi, nesamocīti, nepārspīlēti. Tantes var nosodīt, ka puikam jādomā par tuvinieka nāvi, nevis jāprāto, ka tā gadījusies par tuvu viņa dzimšanas dienai un tamdēļ var gadīties, ka dāvana izpaliks. Taču tas ir tik ļoti cilvēciski, jo bērni nedomā kategorijās par to, kā pienāktos. Viņi jūt tagad. Un gaisene ir pavisam taustāms sapnis, kamēr mamma – zaudēta un neatgūstama uz visiem laikiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru