Imants Liepiņš “Pasakas par lopiem”

Saņemt grāmatas no autoriem, ar kuriem esi kopā strādājis, ir liela atbildība. Atsauksme jāraksta – ja ne publiska, tad vismaz personīga, ja ne obligāti, tad vismaz aiz pieklājības. Arī šādu garadarbu atklāšanas pasākumu apmeklējumi ir daudznozīmīgām sajūtām piepildīti. Sākot jau ar to, ka domā – vai aicināts esi pieklājības pēc, tāpēc, ka aicina visus iedomājamos un neiedomājamos, vai tāpēc, ka grib redzēt tieši tevi? Āzis viņu zina! 

Bet nolēmu apvienot patīkamo draudzenes satikšanu ar lietderīgo paburzīšanos gar citiem ar literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī ar dažu sveiciena vārdu pārmīšanu ar sen nesatikto autoru. Tā es pirmo reizi paviesojos literāra nosaukuma bārā “1983” kādā ļoti savdabīgā radošā kvartālā un tiku pie Imanta Liepiņa jaunākā garadarba – grāmatas “Pasakas par lopiem” biešu aukstās zupas krāsas noformējumā. Arī autora un redaktores Evijas Laganovskas kopīgo tekstu fragmentu lasījumu izbaudīju, un turpmākajā pasaku lasīšanā man galvā bieži skanēja Imanta balss.

Jāatvainojas šī ieraksta lasītājiem, ja mans teksts šķiet garš un teikumi nebeidzami. Paskaidrošu, ka šo tekstradi ļoti iespaido nupat izlasītais stāstu krājums. Arī Imanta teikumi bieži vien ir veselu rindkopu gari. Taču nebīstieties ne nieka – tur, atšķirībā no maniem tekstiem, visi komati un citas pieturzīmes ir savās vietās. Ja kādu brīdi gadās pazaudēt čūskai galvu, jeb rindkopai – domu, tad ejiet no astes atpakaļ pa komatam vien, līdz to noteikti atradīsiet vai radīsiet.

Šis humora un satīras piepildītais darbs ir daļa no izdevniecības “Dienas grāmata” jaunās sērijas “Mūsdienu latviešu teikas un pasakas” un ir otrais izdevums tajā. Pirmā ir Andra Zeibota "Kundziņsalas teikas".

Krājumā ietilpstošās sešas pasakas autoram tapušas ilgākā laika posmā, jo Imants daudz raženāks ir žurnālistikas tekstos un dokumentālajā prozā, rakstot gan par Ukrainu, gan iedziļinoties un pētot notikumus pašu mājās. Imants Liepiņš ir autors izdevumiem “UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējārevolūcija: aculiecinieka stāsts”, “Nāvējošie gaisa dārzi” un “Ukrainas vēsture”.

No “Pasakas par lopiem” man personīgi vislabāk patika “Tā pati Pastardienas iela 17B” – par divu tik ļoti atšķirīgo, bet vienlaikus arī līdzīgo māsīcu dzīvi kaimiņos. Interesanta bija arī Kārļa Skalbes sen zināmās pasakas “Kaķīša dzirnavas” mūsdienu adaptācija – ar maksātnespējas administratoriem, viltotiem tiesas spriedumiem un ātro kredītu kantoriem. Labais uzvar arī šajā versijā.

Starp citu – vai pamanījāt, ka rakstnieki ne tikai rada literāros darbus, bet, šķiet, ielauzušies vai ikkatrā dzīves jomā? Pat Saeimā viens otrs ievēlēts – tikai tur viņi ik pa laikam jāparotē, lai nekļūst aizdomīgi. Es arī pamanīju, un Imants izstāstījis, kāpēc. Burvīgi fantastisks stāsts! Un tad vēl te ir dažādi pilsētas mīti, valstiska mēroga sazvērestības, leģendas, skaļi kriminālprocesi, patiesības un puspatiesības! Ironijas šajās pasakās netrūkst! Šīs pasakas ir enerģijas un absurda pilnas, nedaudz sociālas un politiskas satīras caurvītas, brīžiem provokatīvas un dumpīgas. Teksti kariķē visdažādākās sociālās norises un parādības, turklāt man šķiet, ka katrs spēs saskatīt savu – atkarībā no paša personīgās pieredzes vai zināšanām. Īsāk un vienkāršāk sakot – lasiet un topiet uzjautrināti!

Ieskatam fragments par to, kā kāda nevalstiska organizācija palīdz bēgļiem:

“Izmantojot pelēkvaravīksnes kanārijputniņu izcelsmes dokumentus, organizācija bija pāri robežai iedabūjusi valstī vairākus Sīrijas vaislas buļļus, par āpsi pārkrāsotu krokodilu un vismaz sešus pieaugušus hipopotamus uz viltotas mopša potēšanas pases, kad beidzot iekrita, cenšoties jaunuzbūvētā žoga režģim izmakarēt cauri ar margarīnu sasmērētu anakondu. Būtu arī izdevies, ja vien anakonda pirms tam nebūtu aprijusi dienesta pienākumus pildošu suni no Robežsardzes koledžas Kinoloģijas nodaļas un tāpēc iesprūdusi starp drātīm.” /108.–109. lpp./

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis papildinājis tekstus ar vizuāli bagātīgām un simboliski daudzslāņainām melnbaltām ilustrācijām. Gluži kā stāstos ir fantastikas un absurda elementi, tā arī mākslinieks pirmklasīgi piešķīris dzīvniekiem cilvēciskas īpašības, liekot paraudzīties ārpus ierastās loģikas ne tikai caur tekstu, bet arī caur attēlu.