Gluži vasarīgā svelmē sapratu, ka esmu pati sev parādā vienu atsauksmi, par grāmatu, kas manuprāt, ļoti paplašina redzesloku un ir pelnījusi, ka par to pastāsta publikai. Tīna Hārneska (Tina Harnesk) ir sāmu izcelsmes rakstniece un es to pieminu, jo autores izcelsmei ir svarīga loma viņas debijas romānā "Ļaudis, kas sēj sniegā" (Folk som sår i snö).
Pirms sāku lasīt šo grāmatu, pārdomāju, ar ko personiski man saistās sāmi un cik daudz es par viņiem zinu. Sapratu, ka neko daudz nezinu un tāpēc ķēros pie grāmatas kā redzesloka paplašināšanas instrumenta. Un cerēto es patiešām ieguvu, apvienojumā ar rāmu dzīves un dzīvības apceres piepildītu laiku.
Šis romāns tiek pieteikts kā detektīvstāsts, bet es to tā neuztvēru. Jā, ir kaut kas, arī viens otrs noziegums, ko lasītājs pamazām atklāj, taču tas nav gadījums, kad lasi romānu no detektīva izmeklētāja skatu punkta.
Stāsts darbā "Ļaudis, kas sēj sniegā" vienlaikus rit divās dimensijās, ar diviem galvenajiem stāstītājiem - vecā, savdabīgā sieviete, Maridja, kura cenšas sakārtot savas dzīves nogali; un jaunais, daudzsološais ārsts, Kajs, kuram trūkst sakņu izjūtas. Jau aptuveni grāmatas vidū ir diezgan skaidrs, kā viņi sižetā varētu sastapties, taču svarīgākais ir kas cits - pamazām caur šiem abiem tēliem lasītājam tiek iedota sāmu vēsture, pārdomas par identitāti un sāmu tradicionālā dzīvesveida sadursme ar mūsdienu pasauli, arī stāsts par sāmu apspiešanu un sekām tam. Tā ir ģimenes traģēdija ar diviem galvenajiem tēliem, bet par atsevišķu tēlu, manuprāt, varētu uzskatīt sāmu kultūru.
"Viņš bija nometies ceļos pie malkas kastes. Ar medņa spārnu rūpīgi uzslaucīja no grīdas gružus un pelnus. Pirksti bija līki un šodien sāpīgāki nekā parasti, tāpēc viņš paredzēja, ka tuvojas laika maiņa. Pret logu sapūstais sniegs tik tikko ļāva saskatīt termometru rūts otrā pusē. Debesīs gaisma nebija jaudājusi parādīties arī šodien. Dienu apgaismoja tikai viegla mākoņu atblāzma uz sniega segas. Tā pieklusināti atmirdzēja sausajās sniegpārslās un aplipināja prātu ar baltu pustumsu. Dzīvsudrabs termometrā piekrita: valdīja īsta spelgoņa." /17.-18.lpp./
Sāmi (jeb lapi) ir maza ziemeļu tauta, kurai nav savas valsts. Sāmi apdzīvo Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas un Krievijas - Kolas pussalas ziemeļu daļu. Līdz pat 1950. gadiem skandināvu valstīs sāmus apspieda. Bērnus ņēma ārā no ģimenēm, neļāva runāt savā valodā, pārdzina dzīvot prom no dzimtajām vietām.
Mani personīgi vairāk uzrunāja vecās dāmas, Maridjas stāstījums, taču ļoti svarīgs vēstījums ietverts arī jaunā ārsta personīgajās pārdomās. Izrādās, ka cilvēks var justies kā gaisā parauts, bez saknēm, pats nezinādams tam iemeslu, zemapziņa viņam neļauj just mieru, nesniedzot paskaidrojumu. Taču laimīgas sakritības rezultātā, visi gabaliņi sastājas tiem atbilstošās vietās un arī Kaja zemapziņa rod mieru un ļauj cilvēkam būt pilnvērtīgai būtnei, nevis plosīties neizskaidrojamā nemierā un pašpārmetumos par kaut ko nezināmu no pagātnes.
"Pirms daudziem gadiem deguns bija vadījis viņu arī dzīvesbiedra izvēlē. Smarža, kas sitās viņai pretī Bieras brālēna namiņā, kur abi pirmoreiz sastapās, bija pati brīnišķīgākā, kādu viņa jebkad sajutusi. Tā bija tik iekārojami vīrišķīga smarža, kurā dvašoja mežs un sveķi, svaigs gaiss un saldi sviedri, mazliet darvas un drošība. Kad Maridjas acis bija panākušas degunu un pamanījušas vīrieti, kas sēdēja un grozīja melnas kafijas kausu uz lādes pie sienas, viņa zināja droši. Jo vēl nekad nebija raudzījusies uz kādu vīrieti tā - it kā aukstā ziemas dienā pastieptu sastingušus pirkstu galiņus pret sprakšķošas uguns blāzmu." /156.lpp./
Vai šī bija ideāla grāmata sniega dienām? O jā, ne tikai tāpēc, ka sniegs ir nosaukumā pieminēts. Tā bija rāma, mazliet melanholiska un brīžiem mazliet skumja ziemas dienu sabiedrotā. Tomēr fināla pēcgarša "Ļaudis, kas sēj sniegā" stāstam ir gaiša, jo netrūka arī humora un mazas drusciņas aušīguma. Es jūtos daudz ieguvusi šo grāmatu izlasot. Turklāt pozitīvi, ka humors nepazuda tulkojumā. Grūti spriest, vai tas ir tulkotājas Daces Deniņas meistarīgo roku darbs, vai autores. Pieļauju, ka abu kopīgais. Bez laba izejmateriāla, noteikti nevarētu tapt arī baudāms, uztverams un saprotams tulkojums.
Domāju, ka šī grāmata varētu patikt tiem, kuri lasījuši un iecienījuši Frēdrika Bakmana grāmatas un humoru. Arī te ir kolorīti vecīši un negaidīti risinājumi šķietami sarežģītām situācijām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru