Frēdriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"

"Bērnībā visi ilgojas izaugt lieli un paši visu izlemt, bet, kad esi pieaudzis, tu saproti, ka tas ir pats ļaunākais. Ka tev visu laiku jāizsaka viedoklis, jāpieņem lēmumi, par kuru partiju balsot, kādas tapetes tev patīk un kāda jogurta garša visprecīzāk izsaka tavu personību. Tev jāizdara izvēles un tevi izvēlas citi, ik sekundi, nepārtraukti." /185. lpp./

Esmu iecienījusi zviedru rakstnieka Frēdrika Bakmana stāstus - tie ir sirsnīgi, cilvēciski, silti un ar diezgan lielu devu man patīkama humora. Esmu lasījusi visas līdz šim latviešu valodā izdotās Bakmana grāmatas, par visām arī rakstījusi (saites uz rakstiem: "Te bija Brita Marija", "Omce sūta sveicienus un atvainojas", "Vīrs vārdā Ūve"), tāpēc daudz nedomāju un ķēros arī pie jaunākā tulkojuma "Nervozie ļautiņi". Arī šī grāmata man sagādāja baudu ar sajūtām, ko tās lasīšana rada. Bakmans ir mana literārā mīlestība, bīstos no tās dienas, kad izlasīšu kādu viņa tekstu, kurš man nepatiks. Un paskatiet, cik skaists sarkanais vāks ar krītošajiem cilvēciņiem! Mēs visi esam kādreiz piedzīvojuši kritiena sajūtu.

Frēdriks Bakmans "Te bija Brita Marija"

Cik gan svarīgi, ka kāds zina, kur tu esi! Vēl svarīgāk ir pašam zināt, kur atrodies! Jā, jā, nevis zināt KAS tu esi, bet gan KUR! Ar grāmatu "Te bija Brita Marija" noslēdzu pagaidām latviešu valodā iztulkoto Frēdrika Bakmana darbu lasīšanu. Autoru iepazinu caur grāmatu "Vīrs vārdā Ūve", turpināju ar "Omce sūta sveicienus un atvainojas" un galu galā esmu izlasījusi arī Britas Marijas lielo lēcienu. Ar Britu Mariju lasītājs var iepazīties jau grāmatā par trako Pepijas Garzeķes pēcteci literatūrā - Omci. Abas grāmatas viena otru papildina, taču nav obligāti lasāmas viena pēc otras.

Rūgumķērne, brīžiem kaitinošā Brita Marija ir stingra noteikumu ievērotāja un sarakstu veidotāja, bet sarakstus rakstīt un krustvārdu mīklas risināt ar pildspalvu ir liela iedrošināšanās. Labāk palikt pie zīmuļa. Ilgus gadus Brita Marija ir dzīvojusi citiem, bet vienā dienā saņemas vairs nepaciest vīra neuzticību un cilvēks, kurš nemēdz lēkt, LEC!

Frēdriks Bakmans "Omce sūta sveicienus un atvainojas"

No zviedru rakstnieka un blogera Frēdrika Bakmana jau biju lasījusi stāstu par īgno opi Ūvi ("Vīrs vārdā Ūve") un apmēram nojautu, ko saņemšu grāmatā "Omce sūta sveicienus un atvainojas". Es patiesi saņēmu dzirkstošu un krāsainu valodu (šeit noteikti liels nopelns arī tulkotājam), humora šļakatas un izteiksmīgus tēlus, bet es nebiju gaidījusi tik daudz pārdomu. Sagaidot tīru humoru, lasītājs tiek ieslānīts ar smeldzi, vientulību un cīņu ar samierināšanos visās tās aspektos. Sagaidīju labdabīgu pasmiešanos par cilvēku dīvainībām, putniņiem galvā, bet iegūsti dvēseles akačus. Pēcsajūta neļāva man aizvērt pēdējo vāku un uzreiz ķerties pie atsauksmes rakstīšanas, man bija nepieciešams laiks, lai apdomātos. Nu, es ceru, ka neiekritu par dziļu.

Frēdriks Bakmans "Vīrs vārdā Ūve"

Šī bija tā reize, kad grāmatu lasot, sāku raudāt, pēc brīža vēl slapjiem vaigiem pilnā kaklā smejos. Tas ir asprātīgs un aizraujošs stāsts par vērtībām, vientulību un draudzību. Tā ir zviedru rakstnieka Frēdrika Bakmana grāmata "Vīrs vārdā Ūve".

Romāns zviedru valodā izdots 2012.gadā un stāsta par veco vīru, kurš pamazām no jauna rod jēgu dzīvot. Pareizāk sakot, viņš to nemaz nemeklē, bet viņam to palīdz atrast uzmācīgie kaimiņi un kaķis.