pirmdiena, 2018. gada 5. marts

Frēdriks Bakmans "Te bija Brita Marija"

Cik gan svarīgi, ka kāds zina, kur tu esi! Vēl svarīgāk ir pašam zināt, kur atrodies! Jā, jā, nevis zināt KAS tu esi, bet gan KUR! Ar grāmatu "Te bija Brita Marija" noslēdzu pagaidām latviešu valodā iztulkoto Frēdrika Bakmana darbu lasīšanu. Autoru iepazinu caur grāmatu "Vīrs vārdā Ūve", turpināju ar "Omce sūta sveicienus un atvainojas" un galu galā esmu izlasījusi arī Britas Marijas lielo lēcienu. Ar Britu Mariju lasītājs var iepazīties jau grāmatā par trako Pepijas Garzeķes pēcteci literatūrā - Omci. Abas grāmatas viena otru papildina, taču nav obligāti lasāmas viena pēc otras.
Rūgumķērne, brīžiem kaitinošā Brita Marija ir stingra noteikumu ievērotāja un sarakstu veidotāja, bet sarakstus rakstīt un krustvārdu mīklas risināt ar pildspalvu ir liela iedrošināšanās. Labāk palikt pie zīmuļa. Ilgus gadus Brita Marija ir dzīvojusi citiem, bet vienā dienā saņemas vairs nepaciest vīra neuzticību un cilvēks, kurš nemēdz lēkt, LEC!

Brita Marija nav dzīvojusi sev, viņa vienmēr atlikusi savus plānus, radījusi ērtības savai mammai, savam vīram un viņa bērniem, bet vairs negrib tā turpināt. Viņa pamet mājas un attopas, kā teiktu viņas mamma "absolūtā viduvējībā", Borgā. Pilsētiņu smagi skārusi krīze. Picērija, pasts, autoremontdarbnīca un veikals ir viss vienā. Vēl Borgā ir aktīvās atpūtas centrs, kuram kļūdas dēļ nepieciešams darbinieks uz īsu laiku. Tāds ir Britas Marijas jaunās dzīves sākums. Pilnīgi nejauši sagadās arī tā, ka Borga ir vieta, kas dzīvo ar futbolu sirdī un kājās, vietējiem ciematiņā vēl palikušajiem bērniem vajadzīgs treneris. Brita Marija nīst futbolu un pilnīgi nesaprot aizraušanos ar šo spēli, taču nejauši kļūst par bērnu treneri.

Neļaujiet grāmatas bērnišķīgi oranžajam vāciņam sevi maldināt! Tā nav izteikti bērnu literatūra. Atkal Frēdrika Bakmana grāmatai nav nosakāma mērķauditorija, tāpēc tā vienlīdz varētu patikt gan pusaudžiem, gan viņu vecākiem un vecvecākiem. Šī auditorijas stingra nenodalāmība man šķiet kā liels pluss autora daiļradei. Katrs var rast kaut ko sev noderīgu, tajā ir gan par smagām morālām un ētiskām sabiedrības problēmām, gan cīņas ar individuālajiem dēmoniem, taču ne bez viegluma dzirksts. Šis darbs, manuprāt, ir par to, kā cilvēki atrod ceļu ārā no izmisuma, atrod savas eksistences jēgu un veidu, kā tikt galā ar sāpēm, ne tikai svaigām, bet arī gadu desmitus vecām. Ja salīdzina ar grāmatu par Omci, šajā ir krietni mazāk sēru un skumju, bet humors ir nemainīga piedeva Bakmana darbos. Es kā lasītāja gaidīju Britas Marijas stingru lēmumu par savu vīru, jo Kents ir nemainīgi kaitinošs jau kopš "Omces", lai arī nevaru noliegt arī neliela žēluma parādīšanos pret viņu. Stingru lēmumu par Kentu nesagaidīju, bet grāmatas noslēgums ir turpinājumu neizslēdzošs. Filmās galvenais varonis pēdējā kadrā aizbrauktu ar savu sagrabējušo auto saulrietā, arī Brita Marija aizbrauca, taču ne uz mājām.

Vēl svarīgāk par savas jēgas apziņu ir savas vietas izpratne. Lieku piecas zvaigznes. Man patika!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana