Tina Oževiča un Aleksandra Zajonca "Kas jūtām patīk?" un "Ko jūtas dara naktī?"

Pēc pirmās iepazīšanās ar Tinas Oževičas (Tina Oziewicz) un Aleksandras Zajoncas (Aleksandra Zając) kopdarbu “Ko dara jūtas?” kļuva skaidrs – šīs nav parastās bērnu grāmatas. Vizuāli atturīgas, tekstuāli minimālistiskas un tik ļoti vērstas uz iekšējo pasauli, ka bieži vien tieši pieaugušais kļūst par to īsto lasītāju. Zināju, ka arī turpinājumus “Kas jūtām patīk?” un “Ko jūtas dara naktī?” mūsu grāmatplauktam vajadzēs. Un ne tikai tāpēc, ka esmu dīvains cilvēks un mani urda grūti izskaidrojams nemiers, ja neesmu ieguvusi savā īpašumā visas grāmatas sērijā.

Grāmata “Kas jūtām patīk?” man izraisīja vieglu iekšēju dialogu – vai viss, kas te nosaukts, patiešām ir jūtas? Vai dažas no tām nav drīzāk rakstura īpašības, emocijas, vai vienkārši rīcības tendences? Varbūt. Bet varbūt arī jūtas ir daudz plašāks lauks, nekā parasti esam pieraduši tās ielikt vārdos. Šis teksts, līdzīgi kā pirmajā grāmatā, raisa pārdomas – nevis tāpēc, ka kaut ko stāsta, bet tieši tāpēc, ka daudz ko noklusē. Katrs īsais teikums kļūst par iespēju domāt. Varbūt arī šis ir labs treniņš – ne vien bērna vārdu krājuma paplašināšanai, bet arī pieaugušā spējas būt klātesošam savās sajūtās vingrināšanai.

Salīdzinoši gan “Kas jūtām patīk” vēl ir diezgan plašs teksta apjoms, jo darbā “Ko jūtas dara naktī” rakstniece ir atdevusies viena teikuma filozofijām, atstājot maksimāli daudz vietas mākslinieces izpausmēm. Un tas nav ne labi, ne slikti. Šīm grāmatām tas piestāv.

Lasot “Ko jūtas dara naktī?”, sajūtas kļūst vēl klusākas. Šī ir viena no tām grāmatām, ko gribas nevis izlasīt, bet paturēt rokās. Atvērt vienu lappusi, klusēt, paskatīties bildēs, sajust, kā īsais teksts ievelk. Naktī jūtas mainās – tās kļūst trauslākas, lielākas, tuvākas. Tās, kas pa dienu palika fonā, te pēkšņi ir klātesošas un skaļas. Šī grāmata netieši mudina būt kopā – ar bērnu, ar sevi, ar to, ko citkārt noliekam malā. Un tas kopā būšanas piedāvājums šeit ir ļoti dabisks – bez didaktikas, bez moralizēšanas, vienkārši esot blakus sajūtai.

Ir cilvēki, kas grāmatas lasa, lai izprastu pasauli. Ir cilvēki, kas lasa, lai saprastu sevi. Un ir arī tādi, kas lasa, lai vienkārši būtu. Šīs grāmatas ir tieši tām reizēm, kad nav jāsteidzas izskaidrot, tikai jāļaujas. Jo jūtas nedara daudz. Bet tās dara būtisko. Un dažkārt pietiek ar vienu teikumu, lai pavērtos kāda domas durvis. Vai sajūtu durvis.