Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.
Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.
Jāatzīst, ka šobrīd šķiet ļoti populāri rakstīt par pieaugšanu padomju laika norietā. Un kā gan citādi mūsdienu autoriem, lai būtu, ja raksta kaut ko daļēji no paša dzīves aizgūtu? Viņi taču patiešām savas krāsainākās jaunības dienas piedzīvojuši tieši padomju norietā. Kas gan par to, ka zābaki kādu izmēru par mazu, ja vien tie ir ļoti modīgi? Neviens taču neredz cauru zoli, ja var zābakā ievilkt plastmasas maisiņu, lai kājas kādu brīdi ir sausas.
Pieaugšana Sandrai bijusi sarežģīta, emocionāli piesātināta, sapņiem un cerībām pilna, viņas veiktās izvēles brīžiem – apšaubāmas. Visam stāstam galvenais caurviju elements ir fotogrāfijas. Tajās dažreiz vairāk pasaka tieši neredzamais, nekā redzamais. Savā ziņā šis romāns atgādināja “Virsnieku sievas”, taču tas, iespējams, saistīts ar to stāsta līniju, kas aptver ievākšanos jaunā dzīvoklī, pavisam jaunā tipveida projekta mājā, kuru pamazām saēd melnais pelējums. Tas ir ne tikai fiziski taustāms, bet arī metaforisks simbols. Lai arī brīžiem kāda sižeta līnija šķiet neiederīga un pēkšņi iemesta, pēc dažām lapām atklājas tās īstenā vieta galvenās varones pasaules redzējuma veidošanās ainā.
Kādā brīdī noķēru sevi pie domas – redz, cik svarīga, cik daudz spēj mainīt mīlestība, meitene nav saņēmusi no tēva. Neviena cita mīlestība jeb tās trūkums neatstāj tik lielu un paliekošu iespaidu. Kaut gan, tā jau arī nevar teikt – arī mātes nemīlēta meita tiek ļoti traumatizēta un tas izpaužas sievietes dzīves izvēlēs. Bieži katastrofāli pašiznīcinošās.
Vēl viena stāsta līnija ir kauns atzīties savā neprasmē vai sabiedrības acīs šķietami nepareizās izvēlēs, nezināšanā, neveiksmēs. Nu kā pateiksi tēvam, ka nevari atbraukt, jo nav par ko ieliet degvielu vai dzīvesbiedrs ir tā pieļurbājies, ka nevar sēsties solītajā dienā pie stūres. Dažreiz vieglāk izlikties un samelot, pat riskēt ar lielu sodu. Taču visam pāri, manuprāt, šis stāsts ir pārdomas par to, kādi tad mēs esam? Vai tādi, kā izskatāmies sev, vai tādi, kā izskatāmies citiem?
“[..] Vai tad mēs izskatāmies pēc tā, kas esam? Pa īstam mēs esam tie jaunie, kas fotogrāfijās! Tikai gudri. Nu, pazemīgāki, varbūt. Nu nav jau tā, ka laiks tikai sakropļo, ir forši, ka nevar noslēpt, ko dzīvē esi darījis, vai tur daudz ēdis, vai dzēris, vai stulbs bijis… Bet kaut kādā ziņā arī sakropļo. Tu jau esi vīrietis, tāpēc tu nesaproti. Sievietēm tas zemes pievilkšanas spēks iedarbojas stiprāk! Pupi nokarājas, jāskrien čurāt, peļu vēderiņi, buldogu vaigi…
Vārnu kājas!
Nesmejies! Vai tad vecs izskatās pēc sevis? Cilvēkam iekšā tāda kā gleznu galerija, kurā tu esi gan jauns, gan vecs, gan bērns, gan… Nu, viss, kas noticis. No ārpuses krunkains radījums, kuram katru dienu jācīnās, lai vismaz kaut kāds pēdējais mirdzums acīs.”
/148.lpp./
Manfeldes valodas stils ir metaforu pārpilns, taču šoreiz, atšķirībā no dažām citām reizēm ar viņas darbiem, man tas netraucēja. Neradās pārāk samākslotas un smagnējas valodas iespaids. Ja parasti patīk, kā autore raksta, patiks arī šī grāmata.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru