Ļoti izdevīgi aprecējies Hermanis Gertšs dzīvi ar sievu Marī vada mīlestībā, par spīti visām skauģu runām, un gluži patīkamā komfortā. Taču agri vai vēlu pašapziņu sāk kremt tas, ka citi bagātnieki viņu redz tikai kā laisku dīkdieni, kas savu naudu nav nopelnījis pats, bet tikai iedzīvojas uz sievas mantojuma. Hermanim bija apnicis, ka nav ko atbildēt uz citu bagātu vīriešu jautājumiem par viņa nodarbošanos. Gluži jauši vai nejauši, ar nelielu sievas pirkstu pieskārienu, vīrietis kļūst par mākslas galerijas līdzstrādnieku Cīrihē.
Sākumā darbs galerijā ir tikai piesegs, un cita citai seko humorīgas epizodes, kā izvairīties no mākslas apspriešanas, ja neko nejēdz no mākslas. Taču ar laiku izrādās, ka veikla mēle visos laikos patiesi ir kapitāls, un drīz vien Hermanis kļūst ļoti veiksmīgs mākslas biznesā.
Gaja Kenaveja (Guy Kennaway) "Nejaušais kolekcionārs" (The Accidental collector) grāmatas žanrs ir keipers, ko dzirdu pirmo reizi. Taču uz pēdējā vāka paskaidrots, ka tas ir kriminālžanra paveids, kur galvenā sižeta līnija saistīta ar svešas identitātes piesavināšanos, savas identitātes viltošanu. Cik nu tur no kriminālžanra - tīrs humors un satīra.
Izveidojis ievērojamu kolekciju ne tikai galerijā, bet arī slepus privāti, Hermanis sastopas ar vajadzību izmantot savam piesegam kāda veca angļu hipija identitāti. Viss ir pavisam vienkārši - valsts gatava ādu pār acīm novilkt ar tiem saviem nodokļiem un naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumiem. Drīz vien sākas īstā jautrība. Kurš tad galu galā būs tas īsti nejaušais kolekcionārs? Izrādās, ka prastam lauku vecim nav nemaz tik grūti izlikties par miljonāru. Dīvaini un ekscentriski mēdz būt gan pavisam nabadzīgi, gan arī ļoti bagāti cilvēki un robeža starp viena un otra veida dīvainību bieži vien ir vāji samanāma.
Lai arī grāmatu no izdevniecības Aminori dāvanā saņēmu jau pasen, izlasīju tikai tagad. Bet grāmata jau nav maize, kas noveco. Sākumā nevarēju ielasīties, varbūt nebija grāmatai īstais brīdis. Taču tad stingri nolēmu palasīt to, kas plauktos gaida, un pēc pirmajām 30 lapām vairs nevarēju apstāties. Es patiesībā brīnos, ka šis daiļdarbs kopš iznākšanas pērn novembrī tik ilgi šķietami palicis nemanīts blogeru un instagrameru vidū, jo par to rakstījuši gauži maz. Velti tas ir tik maznovērtēts latviešu valodā lasošo vidū!
Šis ir ļoti aizraujošs un uzjautrinošs darbs, kura lapas šķiras viena pēc otras ātrā tempā, neļaujot tik viegli nolikt romānu malā. Vajag tikai sākt. Šajā satīriskajā stāstā par mākslas pasauli autors izmanto izdomātus mākslas darbus un situācijas, lai izceltu komisko tajā, cik viegli ietekmēt sabiedrības krējuma domas, kā arī mākslas tirgus absurdumu kopumā. Katrs muļķis var kļūt par ekspertu modernajā, ja vien prot īstajā brīdī daudznozīmīgi paklusēt vai izmest kādu mīklainu domu graudu. Kenavejs pats norādījis, ka viņa mērķis bijis izsmiet modernās mākslas pasauli. Man šķiet, ka viņam tas labi izdevies.
Latviešu izdevuma vāka noformējumā izmantota Māras Vaičunas (1949–2019) glezna „Loto”. Tulkojis Gunvaldis Priedītis. Interesanti, ka „Nejaušais kolekcionārs” 2021. gadā tika atzīts par smieklīgāko romānu Apvienotajā karalistē. Uz pēdējā vāka pieminēts, ka romāna autors balvā saņēma 4,5 litru pudeli šampanieša „Bollinger Special Cuvée", izdevniecības „Random House" grāmatu sērijas „Everyman’s Library" 52 grāmatas un vēl Glosteršīras šķirnes cūku, kas nosaukta apbalvotā romāna vārdā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru