Nils Sakss "Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu"

Nils Sakss ir Nila Konstantinova pseidonīms, ko viņš izmanto literārajai darbībai. Kā Konstantinovs viņš veic psihoterapeita darbu ar jauniešiem, publiski sniedz viedokļus un ieteikumus par pusaudžu mentālo veselību. Taču kā Sakss viņš raksta stāstus, lugas un noveles. Pirms daudziem gadiem lasīju Saksa stāstus “Nopietni nolūki” — man radās riebums pret izlasīto un vairs autora tekstiem iespēju nedevu. “Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu” ir viņa otrais stāstu krājums, riskēju iemest aci, un priecājos, ka mums šoreiz “sapas”.

Šajā grāmatā aug vairāki liriskie “es” — gan problemātisko, “kodēto”, bērnu psihologs mainās pats caur iekļaujošo izglītības sistēmu, gan aizrautīgam sanitāram mainās vēlmes par nākotnes nodarbošanos. Kurš no viņiem ir Nils? No visiem mazliet vai neviens? Kas to lai zina!?

Pieaugšana nav viegla. No pieaugušā perspektīvas raugoties, daudz kas no šī procesa ir lielāka vai mazāka kauna apēnots. Vai es savā vecumā varu teikt, ka esmu pieaugusi? Varbūt vēl pēc 20 gadiem skatīšos uz kādu savu šī brīža rīcību un domāšu: “Kāds nevajadzīgi bērnišķīgs izgājiens!” Tad jau laikam ne gluži — brīžiem pieaugusi nejūtos, tik dzīves pienākumi atgādina par gadu skaitli.

Nila Saksa varoņi dzīvo dažādos laikos un arī vietās. Te ir gan centra puikas, gan no bloķenēm, gan mazi bērni, gan pusaudži, un jau arī pieauguši vīrieši. Daudzi vai viens? Nevar īsti zināt. Šķiet, ka daudzi. Ir gan arī sieviete. Bet tas nekas. Skarbie deviņdesmitie, televīzijas ekstrasenss, pāvesta vizīte Latvijā, SuperFM pusaudžu diskotēkas un dīvaini naktsklubi ar siekalaini smīnošiem večiem un bikliem, nepilngadīgiem puišeļiem, integrējošā skolu reforma un slimnīcas komerciāli skarbā realitāte. Šo stāstu varoņi cenšas dzīves procesos atrast paši sevi. Un kurš gan no mums pa laikam arī to nedara?

Katrs stāsts ir aizraujoši lasāms un ar spilgtiem tēliem, kā arī detalizēti aprakstītu vidi. Pats pirmais teksts par mūžīgi ārstējamo puisēnu man ļoti atgādināja Pāvela Sanajeva dokumentālo romānu “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes.” Nedaudz humora, mazliet skarbuma nopietnos tematos padara notikumus reālistiski uztveramus, jo arī dzīvē bieži vien nopietnais var kļūt līdz komismam traģisks. Sāku nedaudz nožēlot, ka “Nopietnos nolūkus” esmu savās emocijās aizdevusi prom. Varbūt tagad būtu paticis. Mainījusies esmu pati, mainījusies uztvere. Vai es būtu gana pieaugusi nopietniem nolūkiem?

Vai Raeiens Frolovs ir vēl viens Nila alter ego? Lai vai kā — ikvienu jaunu stāstu ievada Frolova dzejolis vai stāsta fragments/īsstāsts, kas iepazīstina ar to, kurā laikā norisēs Saksa nākamā stāsta darbība. Savukārt grāmatas vizuālo veidolu radījusi māksliniece Kristīne Martinova. Ļoti uzteicams ir grāmatas formāts — kompakta, mīksta, taustei patīkama, tieši tik maza, lai gribētu to ņemt līdzi savos ceļos un neceļos, laikiem iemest aci.

Autors pēcvārdā raksta: "Ikviens ik pa laikam nonāk vietā, kur prasa: bet ko tālāk? Es nezinu, ko tālāk. Tad es apstājos, nomierinos, dziļi ieelpoju un vienkārši paskatos sev virs galvas. Atbilde reizēm ir tur — kaut kur augstāk." Domāju, tas ir noderīgi — kad šķietami esi strupceļā, paskaties augstāk. Varbūt tur, pelēkā drūmuma vidū, pamanīsi savu gaismas staru, pleķīti vai izgaismoto logu.