“Runāt - kāda gan vajadzība runāt? Ja cilvēki uz zemes runātu mazāk, tie noteikti tiktu daudz tālāk. Nav iespējams aizrunāties līdz laimei, runas nav nekas cits kā troksnis. Nu, runā taču ar govi un aitu, un tu saņemsi tikpat saprātīgu atbildi kā no lielākās daļas ļaužu…” /93.lpp./
Kad 2019. gadā latviešu valodā iznāca norvēģu rakstnieka Gābriela Skota (Gabriel Scott) darbs "avots. Vēstule par zvejnieku Markusu" (Kilden eller brevet om fiskeren Markus), izlasīju vien anotāciju un nodomāju, ka tas nav man. Un kāpēc gan lai būtu? Kaut kas par makšķerniekiem, laivām, pīckām, murdiem, pludiņiem, zivīm un Norvēģijas dabu. Kam gan man tas vajadzīgs un interesants? Kāpēc izlasīju tagad? Jo grāmatu kluba viešņa bija romāna tulkotāja Dace Deniņa un šo darbu viņa īpaši izcēla par tā valodas skaistumu. Es izlasīju un es sapratu, par ko to izcelt!
Tā nav par zivīm, tā ir par skaisto apkārt ikkatrā niekā, sīkumā. Skaists, vienkāršs un tiešs ir grāmatas noformējums ar gaiši zilajām ilustrācijām un šķirlenti - it kā nekas liels un košs, bet tik ļoti trāpīgs. Starp citu romāna dizainā izmantotas oriģinālizdevuma ilustrācijas. Man šī grāmata bija jāsatiek fiziski, jāaptausta un jāielūkojas kaut kur starp lapām, bija jāparaugās pāri anotācijai. Kā atsevišķa vērtība ir šī romāna pēcvārds ar teksta analīzi, ko rakstījusi literatūrzinātniece Maija Burima. Izlasīju to un prātoju, ko gan oriģinālu vēl es spētu pateikt? Taču apdomājos un sapratu, ka līdz pēcvārdam taču nevar tikt lasītājs, kurš nav vispār ticis līdz pašai grāmatai. Tāpēc ar savu atsauksmi man jāmudina dot iespēju Gābrielam Skotam un viņa mieru nesošajam avotam, aprakstiem ar skaistajiem vārdiem, kur latviešu valodā, protams, ne mazums nopelnu tulkotājai Dacei Deniņai. Paldies par darbu un ieteikumu!
"Piestātnē būkšķu un dārd - viņš ķeras klāt abām rokām un pa pāriem ceļ malkas gabalus krastā. Tur ir priede, bērzs un apse - tie krīt katrs ar savu īpatnu skaņu tā, ka var dzirdēt, kura suga tā ir. Priedei skan dobji būkšķi,, bērzs krīt ar možu un dzidru plīkšķi, bet pa brīžam malka teju vai dzied, ir kā tur gribētu izlauzties īsta meldija. Turpretim apsei ir piesmakusi rīkle, godīgi sakot, tā nav muzikāla, tā jau pati par sevi ir kleina un derīga tik vien kā plītij." /87. - 88.lpp./
Pēc stāstā attēloto cilvēku rāmā dzīves plūduma vien aptuveni var nojaust laiku, kad viņu dienas rit, nekas daudz neliecina par kādām pasaules norisēm, satricinājumiem, laikmeta griežiem. Es pat teiktu, ka šis Norvēģijā 1918. gadā izdotais romāns patiesībā eksistē kaut kur ārpus laika, ārpus gadsimtiem, industrializācijas un pāri pasaules notikumiem. Šajā laikā Skota radītais zvejnieku ciemata iedzīvotājs Markuss ir pilnīgā simbiozē ar dabu, abi ir vienlīdzīgi biedri šajā laikā un telpā. Še pausts Markusa, mazā cilvēka, dzīves redzējums un tvērums.
Te ir virši, putni, ūdens un ziedi, te detalizēti aprakstīti dažādi zvejošanas paņēmieni, kad kādas zivis ķeramas, to paradumi, kas ir pašsaprotami, jo Markusa un citu zvejnieku ikdienas dzīves ritmu nosaka tas, ar kādu zivi šobrīd varēs nopelnīt sev iztiku. Ja neņem vērā to, ka jāgādā malka, jānokopj mājas solis, tad zivis un viss ar to ķeršanu saistītais ir Markusa un viņa kaimiņu dzīves sāls. Ne es zivis ēdu, ne man patīk, kā tās ož, bet jāatzīst, ka lasīt Skota radītos aprakstus bija nomierinoši un ievelkoši. Īpaši aizraujoša bija omāriem veltītā nodaļa. Jā, omāriem tikusi pašiem sava atsevišķa nodaļa.
"Tas var likties svešāds, cilvēks pat salecas, pirmoreiz to ieraudzījis, - moris, viņš nodomā. Turklāt tas ir tik īpatna izskata, tam piemīt kaut kas amerikānisks, kaut kas smalks un elegants, kas reizē ož pēc naudas un pauž spēku. Paverieties kādu dienu uz to brīvībā, paskatieties uz to gaišā smilšu laukumā aļģēs! Tas nāk, pacēlis spīles sev priekšā kā divas milzīgas dzelzs dūres, uzmanies, tas līdzinās bokserim kaujas pozā, ir pasaules čempions Džims vai Sems. Vai tas ir lēnīgs? Pamēģini to notvert ar ķeseli, spīles aizcērtas kā atspere - tas aizšaujas kā lode un ir prom vienā mirklī." /108.lpp./
Interesanti bija arī vecā vīra spriedumi par reliģiju un dzīves jēgu. Ne vienu vien pārdomu graudu gribēju piefiksēt vēlākam, taču ne tikai par dzīvi un ticību, bet arī par miesas niecību pret pasaules skaistumu. Par Bībeli kā indi, piemēram: "Tā iedzen cilvēku bailēs un māca tam visādas tumša slietas. Tā nepaceļ priekā pret gaismu, bet saliec verdzībā un pīšļos. Cilvēks kļūst par bailīgu vergu, kas uz visām četrām lien pretī Dievam ar šaudīgu skatienu kā tramīgs suns. Tā iemāca turēt savu miesu par atbalstu, iemāca visādus salkanus faktus, kam jānoslēpj tās patiesā daba. Bet galvenām kārtām tā iemāca tirgoties ar Dievu, darīt labu atalgojuma dēļ vai pat tikai, lai atpirktos. It kā labais prasītu algas..." /116.lpp./
Šis stāsts ir tīrs un skaists miers stresa pilnā ikdienas skrējienā, kad pienākums dzen pienākumu, un tehnoloģijas ne vien palīdz, bet reizēm arī iedzen vēl lielākā skrējienā. Šī grāmata arī taktili caur tās paraupjo auduma vāku ir iespēja sazemēties, sajust savu vietu tur, kur esi šajā laikā. Varbūt savā ziņā Gābriela Skota "Avots" ir norvēģu "Straumēni". Arī tie, manuprāt, sazemē latvieti un palīdz sajust savu vietu.
"Jo laime jau nav ārējas dabas, pat ja tā izskatās, - ārišķīga daba piemīt līdzekļiem. Laime ir kaut kas dziļi cilvēka sirdī un galvenokārt atkarīga no tās. Cilvēks var dzīvot pārpilnībā un iegūt pasaulē visas lietas, ko vien vēlas, bet bieži viņš jūt mazāk laimes nekā tas, kurš sitas ar zobiem un nagiem, un ir spiests ik dienas vingrināties atteikšanās mākslā. Laime ir dvēseles prasme, kas visiem nebūt nav vienādi liela, pat ja visiem uz to ir vienādas tiesības. Bieži šī prasme ir izšķērdēta, dvēsele ir cietusi nelabojamu kaitējumu un vairs nespēj to uzturēt. Tad tā meklē apmierinājumu līdzeklī, jo mērķis jau sen ir izgaisis no apziņas. /30.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru