Arno Jundze "Virtuves pasaciņas"

Kurš gan nav kādu reizi domājis — nez, ko teiktu suns vai kaķis, ja prastu runāt? Un kā manas dzīves izvēles komentētu kāmītis būrī? Arno Jundze grāmatā “Virtuves pasaciņas” pafantazējis par virtuvi — ko par mājokļa iemītniekiem domā sadzīves priekšmeti, pārtikas produkti, trauki un tehnika. Virtuvē mīt arī kāda īpaša ragana, un reiz, kad mājokļa saimnieki dodas ceļojumā, tiek rīkota traka ballīte.

Pasaciņu tēliem izveidots amizants raksturs un piešķirtas cilvēkam piemītošas emocijas. Nemaz nav grūti arī man sadzirdēt slotas vilinošo čukstu — es taču esmu jau liela, es drīkstu, ko vien gribu! Kefīra un biešu burciņas aizgrābjošo mīlasstāstu kāds soctīklos jau apcerēja, un teikšu vienu — ziepju operas uz šī fona nobāl. Patiesībā tieši šis biešu un kefīra stāsts šķiet vissmalkāk izstrādātais — tā norises vērotāju aizgrābtās elsas un nopūtas es varēju iztēloties tik spilgti, it kā dzirdētu pati savām ausīm.

Fantāzijai patiesībā būtu vēl daudz vietas, kur izvērsties, pievienojot pārīti gatavošanā izmantojamu rīku un ierīču. Piemēram, iedomājieties kartupeļu stampas dzīves nastu vai etiķa pudeli plauktā un saimniecības rīku skapītī mītošo trauku lupatiņu koloniju! Bet tā jau ar interesantiem darbiem ir — aizvien ir par maz un gribas vēl.

Vai es teicu, ka šī it kā ir grāmata bērniem? Ja drūms un pelēks ir prāts, tad neviens neliedz tajā ielūkoties arī pieaugušajiem. Burvīga lasāmviela gan lieliem, gan maziem! Tā ļauj paraudzīties uz ikdienišķo un pierasto ar citu skatu un padarbināt fantāziju arī pašam. Atveriet arī jūs savu ledusskapi un pafantazējiet, kuri no produktiem varētu kļūt par ko vairāk nekā tikai par plaukta kaimiņiem! Palūkojieties uz savu virtuvi — varbūt pamanīsiet, ka kādi rīki tajā tā vien tvīkst atrasties viens otram tuvāk! Iedarbiniet mežonīgo prātu, izkāpiet no ikdienas, uzkāpiet uz slotas un lidojiet, kur tīk, jo drīkst!

Šī grāmata mazliet atgādināja Andrusa Kivirehka darbu “Oskars un lietas”. Tajā gan lauku saimniecībā izmantotie priekšmeti runāja ne vien savā starpā, bet arī ar vasarnieku no pilsētas — Oskaru. Pieaugušā prātam tas, iespējams, izklausās šizofrēniski, bet bērni to, ticiet man, tā neuztver. Tiesa, Kivirehka “Oskars” tādu mazu lasītāju var nobiedēt vizuāli, jo grāmata ir pabieza. Tāpēc Jundzes “Virtuves pasaciņas” būtu laba iesildīšanās — ja āķis lūpā, tad var ķerties pie Oskara un viņa lietām un gaidīt, kad Jundze uzrakstīs vēl pasaciņas par citām telpām.

“Virtuves pasaciņas” ir daļa no Zvaigzne ABC Lasīšanas stafetes, kas šogad svin jau 10 gadus! Vai tu jau esi ielūkojies stafetes grāmatu sarakstā? Dodies uz www.stafete.lv un atrodi savu lasīšanas pērli! Varbūt tieši tā tevi aizvedīs neaizmirstamā piedzīvojumā!