Tatjana Tolstaja "Lūška"

Krievu autores Tatjanas Tolstajas (Татьяна Толстая) stāsts "Lūška" (Кысь) mani primāri ieinteresēja specifiskā tulkojuma dēļ. No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis un paveicis izcili sarežģītu darbiņu, izvadot latviešu lasītāju cauri krievu valodas mitoloģisma labirintiem ar jaunu kombinēto vārdu šķēršļiem un šķietamajiem strupceļiem. Ar atsevišķiem nelieliem izņēmumiem tulkotājs spējis pārnest gan interesanti izveidotos deminutīvus, gan šķietami neloģiskās, taču nozīmīgi ļoti ietilpīgās vārdu spēles, gan parādīt autores tekstā ielikto satīru. Savukārt to reto, kas nav pārnesams, vien iztulkojams, var iedomāties lasītājs, kurš pārvalda krievu valodu.

Andra Neiburga "Izbāzti putni un putni būros"

Grāmatu kluba mēneša temats bija autora debija un es jau biju samierinājusies, ka uz tikšanos neko nebūšu paspējusi izlasīt. Nebūtu jau pirmā reize. Taču burtiski nedēļu pirms tikšanās es grāmatu apmaiņas plauktā darbā pamanīju no skata pavisam necilu sējumiņu un tas bija Andras Neiburgas stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros". Bingo! Īstā lasāmviela grāmatkluba uzdevumam. Neiburgas stāsti nopaijāja manu dvēseli ar savu īpašo dūmakaino šarmu.

Stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros" izdots 1988. gadā izdevniecībā "Liesma" sērijā "Pirmā grāmata". Neliels brošēts sējums, uz plāna papīra, nedaudz biezāka kartona vākos. Skatos lietoto grāmatu interneta tirgū, ka šajā sērijā izdoti arī Gunta Bereļa, Rimanta Ziedoņa un citu autoru pirmie centieni literatūrā. 

Dženifera Linna Bārnsa "Mantojuma spēles"

Ko darītu tu, ja pēkšņi saņemtu prāvu mantojumu? Un tie nav kaut kādi nieka daži tūkstoši, bet gan vairāki miljardi dolāru un krietns daudzums īpašumu piedevām. Jāievēro vien daži nosacījumi un mazliet jāpaspēlējas ar pārējiem līdzmantiniekiem. Eiverija ir vienmēr spiedīgos apstākļos dzīvojusi pusaudze, viņas plāns ir izcili pabeigt skolu, lai iegūtu studiju stipendiju un mācītos to, kas nākotnē potenciāli nesīs labus ienākumus.

Teksasas bagātākais cilvēks Tobaiass Hotorns maina Eiverijas ikdienu, izvēloties meiteni par savu galveno mantinieci. Ar savu nāvi svešinieks Eiveriju ne tikai padara stāvus bagātu, bet arī nemitīgi apdraudētu, kā arī iesaista viņu atjautības uzdevumu spēlē. Āķīgās mīklas Eiverijai jāmin kopā ar četriem Tobaiasa Hotorna mazdēliem. Nav grūti iztēloties, cik neapmierināti ar vecā vīra izvēli ir citi ģimenes locekļi.

Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā dzīve"

Skrēblakas Royal Grand Golden Hotel apmetas dārza rūķi, suņi, jūrascūkas, bruņurupuči un bērni! Šepat varat apskatīt arī apjomīgu izbāzeņu kolekciju un izauklēt dižās kinofilmu idejas. Ko jūs, ko jūs! Šī ir tikai nedaudz neparasta māja ar pavisam mazliet ekscentriskiem iedzīvotājiem. Turklāt viens no viņiem pa vasaras brīvlaiku iecerējis kļūt populārs. Kā nu neizmantosi izdevību, kad no lielas pilsētas, kur neesi bijis īpaši iecienīts vienaudžu vidū, esi pārvācies dzīvot uz mazpilsētu, kur tevi vēl neviens nepazīst? Sige nav dārza rūķis, kas redzams uz grāmatas "Mana kolosālā dzīve" vāka. Viņš ir divpadsmit gadus vecs zēns un viņš ir ceļā uz popularitātes piesātinātu kolosālo dzīvi.

Šīs grāmatas autore Jennija Jērfelde (Jenny Jägerfeld) ir ne tikai zviedru rakstniece, bet arī psiholoģe, un viņa spēj palūkoties uz plašu spektru problēmjautājumu, piemēram, vienaudžu apcelšana skolas vidē, savas vietas meklējumi jaunā vietā, draudzība bērniem vai pēdas, ko atstāj vecāku šķiršanās, kā arī to, cik dažādi ir cilvēki.

Delīne de Vigāna "Bērni ir karaļi"

"Nav nekādas vajadzības izrādīties, lai kļūtu redzams, izsekojams, identificējams, reģistrējams un arhivējams. Novērošanas kameras, kā arī saziņas, pārvietošanās un maksājumu izsekojamība, neskaitāmi digitālie nospiedumi, ko atstājam it visur, ir izmainījuši mūsu attiecības ar tēlu un intimitāti." /213. lpp./

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni man patīk jau no pirmā lasītā, latviešu valodā tulkotā, viņas darba - "Lojalitātes". Nepilnu gadu vēlāk lasīju arī otro tulkoto - "No un es". Pagājis vēl viens gads un esmu izlasījusi arī trešo "Bērni ir karaļi", kas ir viņas jaunākā grāmata arī franču valodā. 

Autore paliek uzticīgam savam stilam - runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un bērnu neierobežota eksponēšana tajos. Taču šoreiz, pretēji iepriekšējām divām pieredzēm, de Vigānai nu reiz izdevies uzrakstīt tieši tik daudz, lai būtu pietiekami. Aizver pēdējo vāku un nodomā, ka ir gana - stāsts ir noslēgts. Īsumā - izcili! Man patīk un es saprotu, kas šo grāmatu padarījis populāru gan Francijā, gan  citur, kur tā izdota tulkota. 

Lelde Kovaļova "Tvitera tiesa"

Mūsdienās šķietami nav nekā vienkāršāka kā caur sociālajiem tīkliem nospiest cilvēku uz ceļiem un iznīcināt viņa reputāciju. Atliek vien atrast pareizās stīgas, dažus trāpīgus vārdus un anonīmie interneta vankšķi paveiks visu pārējo. Tā īsumā varētu raksturot latviešu rakstnieces Leldes Kovaļovas jaunāko romānu "Tvitera tiesa". Kinoteātra sarkano krēslu fona ieskauts, savu likteni gaida cilvēks maskā. Turklāt pamaniet - tas nav aktieris vai cilvēks aktieris, bet gan cilvēks, kurš uzlicis anonīmā soģa masku. Pasaulē slavu guvušais latviešu aktieris Ričards Dāvidsons tiek gāzts no pozitīvās popularitātes troņa ar dažiem klikšķiem un teikumiem. Lai arī patiesības noskaidrošanai vajadzētu būt izmeklētāju un tiesas rokās, sociālo tīklu un interneta soģiem spriedums jau ir gatavs. Tāpat kā idejas par soda mēriem.

Solvita Denisa-Liepniece "SaZVĒRestības teorija"

Vai zini, kas notiek, kad palaiž mēli savā vaļā? Vai zini, kas notiek, kad ir pārāk maz informācijas par notikušo, bet parunāt vajag? Tieši tā! Apkārt sāk klejot pavisam zvērīgas sazvērestības teorijas! 

Mežā noticis šausmīgs noziegums! Zaķim uzbrucis neredzēts briesmonis! Stāstam klīstot no viena meža iemītnieka pie nākamā, briesmonis iegūst aizvien jaunas aprises un īpatnības, arī pati situācija ar katru stāstītāju kļūst aizvien detalizētāka. Taču patiesība noskaidrojas, kad to dodas meklēt neticīgais ezis.

Jānis Sviklāns "Žults"

Kad vajag kaut ko lasīšanai ātri, viegli un izklaidējoši, tad sērija "Vakara romāns" ir gandrīz nekļūdīga izvēle. Un tieši šādi kritēriji man bija, izvēloties no visu lasāmo grēdas pēdējo izlasīto grāmatu - Jāņa Sviklāna darbu "Žults". Šis lasāmgabals ir romānu konkursa debijas balvas saņēmējs un tā autors, Jānis Sviklāns, strādājis gan privātajā sektorā, gan publiskajā, tāpēc zina, par ko raksta savā grāmatā. Romāna "Žults" galvenais varonis Agris strādā valsts pārvaldē un viņa darba ikdiena tiek aizvadīta, cīnoties par gaismas nešanu tautas masās. Agris raksta interneta komentārus. Nē, nē, nepadomājiet - savu darbu iestādē Agris arī izdara, bet nesteidzas ar tā atrādīšanu priekšniecei, lai tik kāds nepadomā, ka viņam ir  pārāk viegli uzdevumi un pārāk daudz brīvā laika.

Marija Ērnestama "Mīlestības pavasaris"

Pēdējā laikā, dažādu iemeslu dēļ, ar lasīšanu man iet pagalam gausi. Goodreads dzen mani stresā un kompleksos, ka esmu "XX books behind schedule" un attiecīgi arī blogs pieklusis. Protams, arī tsundoku kaudzīte (lasi: plauktiņš) spiež sirdsapziņu. Taču vienu grāmatu esmu lēnu garu izčunčinājusi cauri un tas ir zviedru rakstnieces Marijas Ērnestamas romāns "Mīlestības pavasaris". Pērn, Ziemassvētku noskaņu meklējot, lasīju citas zviedru autores Jennijas Fāgelundas romānu "24 labie darbi". Līdzīgi arī Marijas Ērnestamas grāmata ir noskaņu radīšanas literatūra un šī autore lasītāju sagatavo Lieldienām. Starp citu, "Mīlestības pavasaris" ir turpinājums stāstam par skolotāju Līsbetu, bet to es uzzināju tikai grāmatas pēcvārdā un nejutos ne nieka zaudējusi, iepriekš nelasījusi romānu "Mīlestībai nav brīvdienu". Tātad šo grāmatu var lasīt gan kā vienīgo, gan kā turpinājumu. 

Anja Portina "Radio Popovs"

"Silts vējš iepūta man ribās un atslābināja muskuļus. Neraugoties uz visu šonakt piedzīvoto, es jutos laimīgs. Un, ja es, vientuļākais puika pasaulē, biju laimīgs, varbūt arī citiem aizmirstajiem vēl bija iespēja tā sajusties. Es vismaz varētu palīdzēt viņiem, likt nojaust, ka viņus nakts tumsā kāds dzird, jā, patiešām dzird." /72.lpp./

Somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) grāmata "Radio Popovs" (Radio Popov) ir ne tikai izklaidējoša un izglītojoša, bet, man šķiet, arī mierinoša. Varētu šķist, ka tevi nekad neviens nedzird, taču patiesībā vienmēr būs kāds, kas tevi sadzirdēs. Vajag vien gana skaļi nopūsties. Arī deviņus gadus vecais Alfrēds kādā vientuļā bezmiega naktī tapa sadzirdēts un apgādāts ar avīzi, sviestmaizi, zeķēm un āboliem. Ar šo sākas neticams piedzīvojums, kurā Alfrēds iegūst jaunus draugus, apgūst jaunas zināšanas un prasmes.

Anna Krasiļščika "Klau, aizbrauksim uz Unalašku!"

Cik jūtīgs jautājums šodien - krievu autoru literatūra, no krievu valodas tulkota literatūra, krievi... Izlasīju krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmatu bērniem jau pirms  kāda laiciņa un pamazām apkopoju domas aprakstam, plānoju to palasīt priekšā dēlam, patestēt uz bērnu, lasīju intervijas ar Annu. Un tad sākās Krievijas karš pret Ukrainu. Ko nu? Es baidījos meklēt autores profilu soctīklos, ja nu viņa atbalsta karu? Ja nu viņa klusē? Ja nu viņa, vēl trakāk, aģitē par karu un nīst Ukrainai līdzi jūtošos? Es izrāpos no sava prāta stinguma un paskatījos. Savā sociālo tīklu profilā Anna Krasiļščika nostāju pret karu pauda jau pirmajā uzbrukuma dienā, taču darīja to klusi, neuzprasoties uz nepatikšanām, nepiesaistot lieku uzmanību, baidoties tikt sodītai savas nostājas dēļ, baidoties par saviem bērniem un turklāt darīja to ļoti inteliģenti, kā rakstniecei tas piedienas - līdzībās. Arī krievi Krievijā baidās. Es mierīgāku sirdi varu pievērsties grāmatai "Klau, aizbrauksim uz Unalašku".