Šelija Fana "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos? 21.gadsimta ceļvedis"

Jūs esat domājuši par to, cik daudz mākslīgā intelekta ir mums apkārt? Viens mazs un ļoti veiktspējīgs ir gandrīz katram cilvēkam kabatā vai somā līdzi ik dienas. Vēl daudzi citi "sēž" netveramā visumā - internetā. Līdz izlasīju Šelijas Fanas (Shelly Fan) 21.gadsimta ceļvedi "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos?" nemaz nebiju aizdomājusies par mākslīgā intelekta daudzumu manā mūžā. Un runa nav par kaut kur it kā esošiem un lietotiem ledusskapjiem, kas paši internetā pasūta trūkstošo pārtiku, vai filmās redzētiem pārgudriem robotiem. Pat tik ierastā Google vai Facebook, arī viedtālrunis ir viens liels mākslīgs intelekts. Jā, pat seriālus tavai gaumei iesaka mākslīgais intelekts, balstoties uz diezgan vienkāršiem algoritmiem. 

Pārlecot pie atbildes uz grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu - nē. Mākslīgais intelekts mūs nespēs aizvietot, jo patiesībā mūsdienu mākslīgā intelekta sistēmas nav sevišķi gudras. Mākslīgajam intelektam jāspēj mācīties algoritmiski, lai tas spētu darīt kaut ko cilvēka vietā pilnīgi bez cilvēka iesaistes. "Kamēr MI nav sasniedzis cilvēku kompetences līmeni, cilvēki saglabās vadošo pozīciju." /103.lpp./ Atviegloti nopūšamies un dzīvojam tālāk, par ļaunajiem robotiem pasaules iznīcinātājiem vai vienkārši cilvēces nīdējiem turpinot lasīt vien grāmatās.

Vilis Kasims "Lizergīnblūzs"

"Tur viss ir tāpat kā iepriekš, tieši tā, kā bija patiesībā. Tur es satieku tevi, un mēs klusēdami kopā
gaidām vakaru. Bet vēl daudz vairāk – rītu." /16.lpp./

Es arī gribu skriet lasīšanas modei līdzi un, šķiet, šobrīd moderni lasīt Vili Kasimu un Andri Kalnozolu. Ja pie Kalnozola man vēl jātiek, tad Kasims jau izlasīts. "Lizergīnblūzs" ir Kasima otrā paša rakstītā grāmata un arī otrā, ko lasu. Kas ir lizergīns un kāpēc tam ir jāraksta blūzs? Nekas cits neatliek, kā iet meklēt internetā (skat šī ieraksta P.S.). Ja autors to pats paskaidrojis kaut kur soctīklos, tad tas man veiksmīgi paslīdējis garām. Un arī izdevniecība "Orbīta" man vēl nav pazīstama un acīs trāpījusies. Tāpēc pirms lasīšanas man šī grāmata, lielākā vai mazākā mērā, ir mistika. Un nedaudz mistika tā paliek arī pēc izlasīšanas. Taču tā mistika man palikusi absolūti pozitīvā veidā. Kas interesanti man pašai, es biju veiksmīgi aizmirsusi pirms pieciem gadiem lasīto Kasima romānu "Lielā pasaule" un labi, ka tā. Pameklēju savā blogā, ka pret "Lielo pasauli" es biju ļoti negatīva un, spītīgi lasot līdz galam, jutos veltīgi iztērējusi laiku. Labi, ka to biju aizmirsusi, jo citādi, iespējams, nebūtu "Lizergīnblūzam" pat devusi iespēju. Un autors jau nav vainīgs, ka lasītājs viņa grāmatai pieķēries neatbilstošā omā un uz cita viļņa sēdēdams.

Min Jin Lee "Pachinko"

"Patriotism is just an idea, so is capitalism or communism. But ideas can make men forget their own interests. And the guys in charge will exploit men who believe in ideas too much. You can't fix Korea. Not even a hundred of you or a hundred of men can fix Korea. The Japs are out and now Russia, China, and America are fighting over our shitty little country. You think you can fight them? Forget Korea. Focus on something you can have." /458. - 459.lpp./

Ik pa laikam cenšos kaut ko izlasīt arī ne latviešu valodā. Pirmkārt, lai trenētu valodas zināšanas, otrkārt, lai pārāk neatslābinātos. Korejas izcelsmes amerikāņu autores Min Jin Lee darbs "Pachinko" pie manis atnāca no grāmatu kluba biedra. Viņam patika grāmata, man ārkārtīgi patika vāks un aizņēmos grāmatu lasīšanai. Ja tobrīd baidījos, ka tik biezu grāmatu angļu valodā lasīšu ilgi, vēl nezināju, ka ilgs laiks paies arī līdz vispār saņemšos sākt. Bet viss izlasīts, domas izauklētas galvā un tagad varu dalīties arī ar citiem. 

Min Jin Lee grāmata "Pachinko" būtībā ir atskats uz Korejas vēsturi cauri laikam, kad no vienas Korejas tapa divas. Šādos vēstures dzirnakmeņos vienmēr tiek samalti arī cilvēki. Vēsture tiek iznesta cauri cilvēku stāstiem - caur vienas sievietes ceļu no nabadzīga lauku miesta, uz tikpat pieticīgu dzīvi kā imigrantei Japānā un līdz pat brīdim, kad viņas dēls ir bagāts uzņēmējs, bet mazdēls skolojies ASV. Vēsturiskā proza man patīk pati par sevi, taču šajā darbā es saskatīju iespēju arī paplašināt savu redzesloku un zināšanas par ģeogrāfiski attālāku valstu vēsturi, ko caurvij rasisma izpausmes, stereotipu spēks un varas dažādo izpausmju temats. Stāsta darbība noris ilgā laika posmā - sākas 1910.gadā un beidzas 1989.gadā.

Aino Pervika "Prezidents"

Janvāris man "galu savilkšanas mēnesis" un velku no plaukta ārā grāmatas, kas tur iesēdējušās un pirmo lasīšanu gaida jau ilgi. Nu jau pasen iznākusi igauņu rakstnieces Aino Pervikas (Aino Pervik) grāmata "Prezidents". Tas ir mātes un meitas kopdarbs, jo ilustrāciju autore ir Pervikas meita Pireta Rauda (Piret Raud). Grāmatu savulaik iegādājos izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanā ar domu, ka izlasīšu pati un tad izvērtēšu, vai atstāt lasīšanai arī bērnam. Beidzot izlasīju un nolēmu - protams, ka atstāšu dēlam nākotnei! Humoristiskais stāsts par Igaunijas ļoti aizņemto, paveco, bet ļoti pieredzējušo prezidentu, paredzēts pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. 

Jurga Vile un Lina Itagaki "Sibīrijas haiku"

Manu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta apguvi noslēdz lietuviešu autore Jurga Vile un viņas "Sibīrijas haiku". Pašu labumiņu no tā, ko biju apņēmusies vai iecerējusi izlasīt, šķiet, biju atstājusi beigām. Šī ir neparasta grāmata, jo līdz ar stāstu vienlīdz svarīgas arī ilustrācijas, kuru autore Lina Itagaki. No lietuviešu valodas tulkoja lieliskā Dace Meiere (šķiet, viņa tulkotāja lomā ir kā garants labai literatūrai). 

Grafiskais romāns pamatskolas vecuma bērniem. Ja tā padomā, šis laikam ir pirmais grafiskais stāsts, ko lasīju. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā "Sibīrijas haiku" iesaka lasītājiem vecumā no 11 gadiem. Bet tas nenozīmē, ka to nevar lasīt arī pieaugušie. Šis biezais komikss ieņēma pirmo vietu starp izdevēja Liels un mazs 2020.gada grāmatām. Manuprāt, pelnīti.

Ulfs Starks "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs"

Turpinu savilkt pagājušā gada galus ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju. Pirmspēdējā no saraksta ir zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) dzejoļu grāmata "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs". Latviešu valodā atdzejojis Juris Kronbergs (viņa paša dzejas grāmatu bērniem "Laika bikses" tikko jau apskatīju blogā). Ilustrāciju autore ir Somijas zviedru māksliniece Linda Bundestama (Linda Bondestam). 

Grāmata paredzēta pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada sarakstā ieteikta lasīšanai no piecu gadu vecuma. Vai es grāmatu sapratu? Īsti ne. Vai mans četrarpus gadus vecais bērns saprata? Nē, bet apskatīja ilustrācijas, meklēja katra dzejoļa galveno tēlu tajās un laikam jau saprata, ka tādas būtnes realitātē nepastāv, tāpēc tikai pāris reižu apjautājās, kāpēc mēs tādas neesam redzējuši un kur varam ieraudzīt. Būtībā šis dzejas kopums piecus un vairāk gadus veciem bērniem, domāju, varētu būt īsti piemērots gan interesēm, gan attīstībai un dažādu spēju treniņam.

Juris Kronbergs "Laika bikses"

Kaut kā esmu aizkavējusies ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta grāmatu apguvi. Līdz janvāra beigām jāaizpilda anketa par izlasīto un tāpēc steidzu izlasīt to, kas jau sen nopirkts gaida plauktā lasīšanu. Manā sarakstā lasāms bija Jura Kornberga dzejoļu krājums "Laika bikses", ko BJVŽ iesaka lasītājiem vecumā no 15 gadiem. Ilustrāciju autore mums ar dēlu jau zināmā Anete Melece (piemēram, viņas grāmata "Kiosks"). Jura Kronberga dzejoļu krājums izdots 2019.gadā, bet ieņem trešo vietu starp izdevniecības "Liels un mazs" 2020.gadā populārākajām grāmatām. Tajā Laiks apskatīts visai plašā redzējumā - kā kaut kas dzīvs, bet nemainīgi pastāvošs, ar ieradumiem, ar īpatnībām, bet negaistošs.

Lelde Jauja "Vīrs, bērni un pieci randiņi"

"Novēroto vīriešu reakciju var iedalīt trīs tipos: pirmie lecas pretī, reti novērojams ir otrais tips - tie atbild ar samierinošu joku, bet pārsvarā redzu trešo tipu, kas ielien savā gliemežvākā un tur pārlaiž vētru ūdensglāzē. Kirils pats uzskata, ka ir otrais tips, dažreiz viņš reaģē kā pirmais, bet lielākoties ir trešais. Sievas zāģētājas nekādos tipos nedalās, var izmērīt tikai zāģēšanas intensitāti."

Pēc nopietna un piņķerīga Italo Kalvino romāna "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" man ļoti gribējās kaut ko vieglu, humoristisku un mazliet dzīvei pietuvinātu. Tādu lasāmvielu atradu jaunās autores Leldes Jaujas debijā "Vīrs, bērni un pieci randiņi". Papīra formātā šī grāmata ietērpta rozā vāciņos un jau labi liek noprast, kas gaidāms aiz tiem. Man ir grāmatas elektroniskā versija un mazliet pat nožēloju, ka rozā krāšņums man iet secen. Tieši rozā vāka dēļ ņēmu grāmatu rokās bez liekām ilūzijām par dziļu dzīves filozofiju, bet ar lielu vēlmi "atlaist smadzenes". Tas arī patiesi izdevās. Sievišķīgais romāns ir tik ievelkošs, ka neļauj aiziet gulēt, pat, ja esi iedzēris miega tabletīti un grāmatu paņēmis rokās tikai, lai sagaidītu, kad tā iedarbosies.

Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā"

Kā dāvana svētkos pie manis atceļoja pavisam neliela grāmatiņa mīkstos vākos - Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā". Autors pats ir žurnālists, dzejnieks un aizrautīgs ceļotājs. Savukārt no tā, ka vakaros meitai jāstāsta pasakas, tapusi šī pasaka par mazas meitenes neparastu ceļojumu. Piecus gadus vecā Sonora kopā ar ģimenes mīlules, suņa Heidi, atnesto blusu dodas neticamā piedzīvojumā. Blusa savos kamiešos aiznes meiteni uz Mēnesi, tālāk uz tuksnesi Ziemeļamerikā, aizceļo kuģī uz Antarktīdu pētīt pingvīnus, pēc tam viņas nokļūst Austrālijā, kur vietējo latviešu kopiena palīdz meitenei doties ceļā atpakaļ uz Latviju. Taču galu galā nav īsti skaidrs, vai tas bijis patiess ceļojums, vai apbrīnojami ticams sapnis.

Šis stāsts patiešām atgādina tos, kurus saviem bērniem izdomā vecāki, iepinot dažādus īstus faktus (piemēram, par dažādiem pingvīnu veidiem un to sugas nosaukuma izcelšanos), pašu bērnu personību un pievienojot mazliet pasaku motīva. Tieši tamdēļ nav vērts domās piesieties tam, ka mistiskā veidā jebkur pasaulē saprot piecgadīgā bērna dzimto latviešu valodu, bet par personificēto maģisko blusu vispār nerunāsim. Varbūt tieši tamdēļ gribas nedaudz paraukt pieri par neiespējamo, ja grāmatā ir ielikts iekšā tik daudz no tā, kas patiešām ir īsts un patiess. 

Kopumā lieliska vakara pasaciņa naskam jaunajam lasītājam vai ieinteresētam mazākam klausītājam. Burti gana lieli, lai bērns lasītu pats. Sējumiņš gana mazs, lai būtu ērti paķerams līdzi vai gluži vienkārši patīkami iegultos ne tikai pieauguša cilvēka rokās bet arī mazākās plaukstiņās. Starp citu, ilustrācijas grāmatai tapušas ar Jūrmalas Mākslas skolas audzēkņu palīdzību, skolotāju Katrīnas Eihes un Gundegas Muzikantes vadībā.

Lina Žutaute "Monstropēdija kopā ar Kiku Miku"

Mums mājās ir gandrīz visas Lietuviešu autores Linas Žutautes (Lina Žutautė) grāmatas par meitenīti Kiku Miku un viņas dažādajiem piedzīvojumiem. Šoreiz Ziemassvētkos rūķis dēlam iedāvināja jaunāko latviešu valodā tulkoto grāmatu "Monstropēdija kopā ar Kiku Miku". Stāstā par Kikas Mikas dzimšanas dienu ciemos ieradās arī briesmoņi jeb monstri un meitene ļoti priecājās. Enciklopēdijā monstru temats izvērsts krietni plašāk, skaidrojot, kā briesmoņi rodas, ko ēd, kā izskatās, kur dzīvo un ko viņi vispār grib no cilvēkiem. 

Būtībā, ja bērnam ir fāze, kurā viņš baidās no nesaprotamām lietām, izdomā dažādus briesmoņus un baisuļus, tad šī grāmata ir lielisks veids, kā tolerēt šo fāzi bērna dzīvē.  Turklāt tolerēšana notiek, nevis, noliedzot briesmoņu eksistenci, bet gan apstiprinot monstru vietu fantāzijā un pasaulē. Arī tad, ja baidīšanās posms nav aktualitāte bērna dzīvē, lasāmviela ir izklaidējoša. Mums kopā patika arī grāmatas pēdējās lappusēs atrodamie loģikas uzdevumi. Izrādās, ka tētis mūsu mājās par monstriem ir zinošākais vai loģiskāk spriest spējīgais (atbilstoši grāmatas loģikai, protams).

Italo Kalvino "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks"

"Es tik labi esmu iemācījies nelasīt, ka nelasu pat to, kas acu priekšā pagadās nejauši. Tas nav viegli: lasīt mums iemāca jau bērnībā, un visu mūžu mēs vergojam visam rakstītajam, ko mums liek priekšā. Sākumā arī man bija grūti iemācīties nelasīt, taču tagad tas nāk dabiski. Galvenais ir neatteikties skatīties uz rakstītiem vārdiem, taisni otrādi - vajag uz tiem skatīties tik cieši, ka tie pazūd." /54.lpp./

Šis bija viens garš ceļojums no 2020. gada iekšā 2021. gadā. Ja Rīgā būtu sniega kupenas, varētu iedomāties, ka brien par nepārskatāmu, neiebristu baltumu, meklējot ceļu vai virzienu. Itāļu rakstnieks Italo Kalvīno tulkotājas Daces Meieres pārcēlumā ar grāmatu "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" izvazāja mani kā lasītāju aiz deguna desmit atsevišķos tekstuālos piedzīvojumos un vienā filozofiskā pārspriedumā par rakstīšanas un lasīšanas būtību. Ar šo grāmatu noslēdzu vienu 2020. gada apņemšanos - Latvijas Literatūras gada balvas nominantu saraksta apguvi.