Viktors Emīls Frankls "...tomēr teikt dzīvei jā. Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni"

"Nenormālā situācijā nenormāla reakcija tieši ir normāla izturēšanās. Arī kā psihiatri mēs teju vai sagaidām, ka normāls cilvēks uz nenormālām situācijām reaģēs nenormāli, turklāt, jo viņš ir normālāks, jo nenormālākai jābūt viņa reakcijai, piemēram, uz nokļūšanu psihiatriskajā slimnīcā." /38.lpp./

Precīzi tā, kā norādīts nosaukumā, ir izlasāms arī grāmatā. Viktors Frankls bija veiksmīgs psihologs, veica zinātnisko darbu, pētniecību, strādāja un sapņoja līdz tika ieslodzīts koncentrācijas nometnē. Ieraudzījusi jaunumu sarakstā šo grāmatu un īsu tās aprakstu, sapratu, ka vēlēšos to izlasīt. Austriešu neirologa, psihiatra, filozofa, rakstnieka un psihoterapijas skolas – logoterapijas – dibinātāja Viktora Emīla Frankla “… tomēr teikt dzīvei JĀ” grāmata ir tieši tas, kas man patīk - holokausta stāsts no neierasta leņķa. Autors turējies pie dzīvības nenormālos apstākļos, domājot par profesionālo dzīves pusi, sapņojot, kā kādreiz paša novēroto varēs stāstīt lekcijās publikai.

00000000 "Grāmata par nonullēšanos"

Kas es esmu? Es esmu sieviete ar ģimeni, hipotēku, mājdzīvnieku un ikdienas rūpēm. Es esmu cilvēks, kuram patīk meklēt un atrast sevi grāmatās, lasīt. Esmu atradusi sevī prieku čubināties dārzā un patiesībā brīžiem arī diezgan izbaudu pat veļas mazgāšanu un izkāršanu. Es arī esmu sieviete, kura bija aizmirsusi, cik labi ir divas vai trīs reizes nedēļā paņemt stundu sev ar sportu. Tieši šīs divas, trīs stundas nedēļā bija mana nonullēšanās jeb restarts prātam. Un par šo visu man atgādināja Raimonda Platača "Grāmata par nonullēšanos". 

Pusotru gadu dokumentējis ceļu pie sevis, pieredzējušais reklāmas jomas profesionālis savu stāstu izdeva grāmatā. Es biju ieskrējusi ikdienas virpulī un piemirusi padomāt par to, kas liek justies labi man pašai. Dažreiz es to atceros atvaļinājumu laikā, bet dažreiz vajadzīgs mazs grūdiens ar burtiem, komatiem un punktiem caur grāmatas lapām.

Frēdriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"

"Bērnībā visi ilgojas izaugt lieli un paši visu izlemt, bet, kad esi pieaudzis, tu saproti, ka tas ir pats ļaunākais. Ka tev visu laiku jāizsaka viedoklis, jāpieņem lēmumi, par kuru partiju balsot, kādas tapetes tev patīk un kāda jogurta garša visprecīzāk izsaka tavu personību. Tev jāizdara izvēles un tevi izvēlas citi, ik sekundi, nepārtraukti." /185. lpp./

Esmu iecienījusi zviedru rakstnieka Frēdrika Bakmana stāstus - tie ir sirsnīgi, cilvēciski, silti un ar diezgan lielu devu man patīkama humora. Esmu lasījusi visas līdz šim latviešu valodā izdotās Bakmana grāmatas, par visām arī rakstījusi (saites uz rakstiem: "Te bija Brita Marija", "Omce sūta sveicienus un atvainojas", "Vīrs vārdā Ūve"), tāpēc daudz nedomāju un ķēros arī pie jaunākā tulkojuma "Nervozie ļautiņi". Arī šī grāmata man sagādāja baudu ar sajūtām, ko tās lasīšana rada. Bakmans ir mana literārā mīlestība, bīstos no tās dienas, kad izlasīšu kādu viņa tekstu, kurš man nepatiks. Un paskatiet, cik skaists sarkanais vāks ar krītošajiem cilvēciņiem! Mēs visi esam kādreiz piedzīvojuši kritiena sajūtu.

"Grāmatu lasītāju klubi un kopienas introvertam lasītājam" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #304)

 

Pirms pāris gadiem Londonas grāmatu tirgum veidotā Latvijas literatūras eksporta kampaņa "#iamintrovert" ("Es esmu introverts") šķiet jau labi iesakņojusies sabiedrībā un atzinīgi novērtēta reklāmas profesionāļu aprindās. Kampaņā latvieši tika prezentēti kā introvertu rakstnieku nācija. Diezgan likumsakarīgi arī grāmatu lasītāji varēja saskatīt sevi asprātīgajās introverto latviešu pasaules attēlojuma karikatūrās. Grāmatu lasīšana taču parasti tiek uzskatīta par vientulību paģērošu jeb uz sevi vērstu nodarbi, vai ne?  Lai arī varētu domāt, ka introvertam vēlme un vajadzība pēc citu cilvēku sabiedrības ir minimāla, vispasaules mājās palikšanas un fiziskās distancēšanās laiks praksē parāda, cik tomēr cilvēkam svarīga ir socializēšanās, cik grūti bez tās iztikt, kad atceltas publiskas sanākšanas, pasākumi un citas norises, kurās satikt cilvēkus. Un novērojumi liecina, ka apspriesties ar citām dzīvām būtnēm par izlasīto cilvēkiem patīk.

Magdalēna Kuļus un Marta Kurčevska "Minka"

 

Minka Miķelītis neklausa mammu un noklīst, bet viņam paveicas, līdz viņš atkal iekuļas nākamajā ķezā. Šoreiz gan ne paša vainas dēļ, bet gan greizsirdības pagrūsts. Tik šķietami vienkāršs un vienlaikus dziļš ir poļu autores Magdalēnas Kuļus (Magdalena Kulus) un ilustratores Martas Kurčevskas (Marta Kurzewska) darbs bērniem. 

Grāmata nupat nonākusi tirdzniecībā, bet man bija iespēja to izlasīt vēl pirms tam, kas bija liels un patīkams pārsteigums. Nenoguršu atkārtot, ka tā ir vislabākā blakne sadarbībai ar izdevniecībām - tu zini, kas iznāks, vēl pirms iznākšanas un vari pie jauku grāmatu ieteikšanas ķerties vēl pirms tās aizēnojušas nākamās jaunās grāmatas.

Amēlija Žavo un Annika Masona "Mana negantā diena"

Beļģu rakstniece un psiholoģe Amēlija Žavo (Amélie Javaux) un ilustratore Annika Masona (Annick Masson) pratušas vienkārši izstāstīt bērniem, manuprāt, ļoti sarežģītu tematu - jūtas un attiecības ar citiem bērniem mācību iestādē vai citā kolektīvā. Galvenajai grāmatas "Mana negantā diena" varonei Šarlotei tādas negantas gadījušās pat vairākas dienas. Šarlotei bail no vilka, bet tas vilks ir  klasesbiedrene, kura sākumā šķita draudzene. 

Ja cilvēks ir nobijies un nedrošs, viņš var pārvērsties par īstu vilku - izgāzt savas bailes un nedrošību kā agresiju uz citiem. Galvenā mācība - ja jūties nedrošs, labāk meklē draugu. Vēl labāk, ja izdodas pirms tam atcerēties par saviem vecākiem, kuriem uzticēties, ja jūti skumjas vai vispār nesaproti savas izjūtas. Šī grāmata ir jauks veids atgādināt bērnam - ja jūties nedroši, ja bail vai bēdīgi, nāc pie vecākiem. Mazam bērnam blakus ir vajadzīgs pieaugušais, lai izprastu savas izjūtas un mācītos ar tām tikt galā. Vēl viens labs temats šajā darbā ir saistīts ar to, ka citu dusmas nav iespējams apkarot ar savām dusmām. Dažreiz labāk ir atrast sev citus draugus. 

Lai arī šajā grāmatā runa ir par skolu, teksta priekš skolas vecuma bērniem ir ļoti maz. Varbūt tas saistīts ar to, ka tas, kas Latvijā tiek dēvēts par pirmsskolas izglītības iestādi, Beļģijā ir skoliņa. Tādējādi salīdzinoši runa šajā grāmatā ir par bērnudārza vecuma ne skolas vecuma bērniem. Manam piecus gadus vecajam bērnam šī bija vecumam ļoti atbilstoša grāmata tematikas ziņā, savukārt teksta daudzumā viņam šķita pat maz. Varbūt tad, kad viņš būs sācis lasīt arī pats, šādi teksti, pa dažām rindiņām katrā lapā, būs tieši tik, cik vajadzīgs. Pagaidām viņš protestēja, ka stāsts tik ātri beidzies. Taču vienlaikus, tas rada vairāk vietas sarunai pēc izlasītā. Katrā gadījumā, ir jāprot visa dziļā doma ietvert īsos tekstos un Amēlijai Žavo tas, manuprāt, izdevies.

Annija Hackelsone, Hanna Bloha, Šeina Grama " Es gribētu par kaut ko kļūt"

"Putniem klājas daudz labāk nekā cilvēkiem. Tie nepazīst bēdas, raizes un sāpes. Tie dzied un vienmēr ir līksmi" /Annija 1934. gada 10.septembrī, 41.lpp. /

Internetā pamanīju ziņu, ka Rīgas Ebreju kopienas muzejs "Ebreji Latvijā" izdevis grāmatu, kurā apkopoti trīs holokaustā bojā gājušu meiteņu dienasgrāmatas. Šķiet, slavenākās ebreju meitenes Annas Frankas dienasgrāmatas jaunāko versiju biju lasījusi pavisam nesen, tāpēc grāmatas "Es gribētu par kaut ko kļūt..." iznākšana pievērsa manu uzmanību. Grāmatā publicētas trīs Latvijas ebreju meiteņu dienasgrāmatas, kuras viņas rakstīja no 1934. līdz 1941. gadam. Viņas visas gāja bojā, nesasniegušas savas dzīves pilnbriedu. Katras meitenes stāsts un dienasgrāmatu ieraksti "bliež pa smadzenēm" atšķirīgā veidā, jo meitenes bija līdzīga vecuma, bet dienasgrāmatu rakstīšanas ilgums bija atšķirīgs līdz nacistu ienākšanai Latvijā  un savai nāvei 1941. gadā.

Kaspars Aleksandrs Irbe "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949"

Jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata izlasīto plauktiņā savu atsauksmi gaida jau kādu brīdi. Daudz par to prātoju, domājot, ko teikt. Jo ilgāk prātoju, jo mazāk saprotu, ko gribu pateikt. Vīrietis dienasgrāmatu sāka rakstīt 1927. gadā, būdams 21 gadu vecs un savas domas pierakstīja līdz pat savai nāvei 90 gadu vecumā, 1996. gadā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un sabiedrības finansiālu atbalstu šobrīd izdota pirmā dienasgrāmatu daļa par laika posmu no 1927. līdz 1949. gadam. Ar ko ievērojama Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata? Ar ko tā atšķiras no citiem šī laika posma atmiņu pierakstiem? Tā ir homoseksuāla cilvēka dienasgrāmata, kas turēta un rakstīta slepenībā. Aiz rozā papīra apvāka slēpjas zaigojoši krāsu mainoši lillā un rozā auduma vāki, jo “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata” ir par dzīvi un kaisli, ko nedrīkst atklāt citiem. Grāmatu izdeva biedrība "Ascendum" kopā ar LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka".

Zane Daudziņa "Dienasgrāmata"

Tik krāsu piesātinātu un košu vāku, kāds ir aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas darbam "Dienasgrāmata" nevar nepamanīt! Es šķiet paspēju sagaidīt trešo vai pat ceturto grāmatas piedruku līdz tiku pie sava eksemplāra pirkšanas. Kā nu ne? Pandēmijas laika pārdomas ir pārdodams temats, arī dienasgrāmatas, atmiņas Latvijas lasītājam, šķiet, patīk. Piemēram, es pandēmijas sākumā nespēju koncentrēties grāmatām vai pat žurnāliem un mana lasīšana aprobežojās ar Latviešu folkloras krātuves kolekciju "Pandēmijas dienasgrāmatas". Domāju, arī autores personība ir gana labs piesaistes faktors. Manu vēlmi lasīt papildināja arī tas, ka savos radio laikos pie Zanes Daudziņas apmeklēju dažas runas nodarbības un man bija izveidojies ļoti labs iespaids par viņu gan kā pedagogu, gan kā cilvēku.

Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecīša ziemas brīvdienas"

Ziemassvētki pavadīti un par Ziemassvētku vecīti šķietami varētu aizmirst līdz nākamajai gada nogalei. Taču, vai tiešām jums nav interesanti, ko Ziemassvētku vecītis un rūķi dara, kad dāvanas izdalītas? Kurš gan cits, ja ne somu rakstnieks Mauri Kunnass, zinās labāk gan, kas ir Ziemassvētku vecītis, gan, ko viņš dara pēc svētkiem? Šogad mūsu Ziemassvētku gaidīšanas grāmata bija Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecīša ziemas brīvdienas".

Mēs ar mazo klausītāju pēcsvētku laikam dienu pēc dienas izejam cauri kopā ar Korvantunturu iemītniekiem. Ziemassvētku vecīša un rūķu brīvdienas ilgst trīspadsmit dienas un tās ir prieka un līksmības piepildītas. Korvantunturos līksmo no Pirmajiem Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai. Arī rūķi, tāpat kā cilvēki, saņem dāvanas, mielojas ar neskaitāmiem ēdieniem, iesaistās spēlēs, sacensībās, dzied un dejo. Dažas tradīcijas sakņojas senos ticējumos, bet ir arī unikālas tieši Ziemassvētku vecīša namam un iedzīvotājiem raksturīgas delverības. Un arī cilvēciskas vājības vecītim un rūķim nav svešas - patīk gan kūkām pamieloties, gan paklačoties un laimes spēles izmēģināt. Bet vispār labi, ka brīvdienu ir vairāk nekā viena, jo īpaši, ja tās ir vienīgās brīvdienas visā gadā! 

Anna Starobiņeca "Plūktiņš. Zvērīgs detektīvs"

Esmu jau rakstījusi par krievu rakstnieces Annas Starobiņecas zvērīgajiem detektīviem un nupat latviešu valodā iznācis ceturtais darbs sērijā. Jau saņemot grāmatu, biju pārsteigta, ka tā ir biezāka nekā iepriekšējās trīs. Sākumā šķita, ka arī izmērs ir mainīts, taču tā bija tikai ilūzija. Arī ceturtajā grāmatā "Plūktiņš. Zvērīgs detektīvs" darbība noris Tālmežā un galvenie varoņi ir nemainīgi - Āpsis vecākais un Āpškāns. Trešajā grāmatā Āpškāns mīlestības un dabas dziņu skubināts beidzot pieņēma to, ka ir minkāns nevis āpsis. Taču mīlestība aizmigloja Āpškāna skatu un iedzina postā. Ceturtajā grāmatā stāsts turpinās un lasītājs vienlaikus var sekot līdzi divām sižeta līnijām.