Grigorijs Služiteļs "Savēlija dienas"

Ja ir laiks, tad krievu aktiera Grigorija Služiteļa debija literatūrā, grāmata "Savēlija dienas" ir tā, ko var izlasīt vienā dienā no vāka līdz vākam. Pēdējos gados ļoti ierasti šķita, ka stāstījums tiek izvērsts no bērna skatupunkta, taču te būs vēl kas interesantāks - kaķa redzējums. Turklāt Grigorija Služiteļa radītais kaķis Savēlijs nav nekāds parastais kaķis, bet gan ar redzi agri apveltīts, ļoti inteliģents un erudīts ņaudētājs. Literārais darbs ieguvis vairākas prēmijas Krievijā un latviešu lasītāju ieved, manuprāt, ļoti tipiskā inteliģentas krievu literatūras paraugā. Tajā ir lēni vērojumi un plūdenas ainavu maiņas, te ir dzīves rimtums un arī kūleņaini piedzīvojumi. Mazliet no visa, no ikdienas, no Maskavas pilsētas, no kaķiem un no cilvēkiem.

"Tikmēr kokiem nobira lapas. Pilsētu savā varā pārņēma aukstā gaisa frontes. Vitjuša ņēma mani uz rokām un pienesa pie loga. Es viņam jautāju, kur palikušas lapas, un viņš man izsmeļoši to izskaidroja. Stundām vēroju lielo papeli, skaitīju zaros vēl aizķērušās lapiņas. Pēdējā tricinājās tik bezcerīgi, tik izmisīgi. Tad vējš norāva arī to un aiznesa aiz Morozovu nabagmājas, uz Jauzas pusi. Iestājās tāds klusums, it kā kāds būtu izslēdzis skaļumu. Nebija dzirdama pat mašīnu rūkoņa. Bet tad no augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi. Man šķita, ka arī visiem mājiniekiem saskaņā ar gadskārtu cikla pārmaiņām vajadzētu kļūt citādiem. Nezinu, kādiem, bet citādiem. Tomēr neviens neko pat nepamanīja. Tikai nocēla no antresola ziemas mēteli, vējjakas un cepures, bet viss cits palika kā bijis. Noplēšamais kalendārs pie sienas strauji kritās svarā un pavisam izkāmēja." /63.lpp./

Keitija Vīdemane un Dženifere Z. Pekstone "Laipni lūgti muzejā: Anatomicum"

Zināmā mērā es izpildu parādu pati sevi - beidzot izlasu enciklopēdijas, kas mūsu mājās dzīvo jau kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem. Lai arī manam bērnam grāmatu sērija "Laipni lūgti muzejā" vēl nav īsti pa uztverei, pērn lūdzu omēm Ziemassvētkos dāvināt tieši šīs grāmatas. Esmu jau guvusi mācību, kad kaut ko, manuprāt, informatīvi vērtīgu nenopērku, jo šķiet dēla vecumam vēl neatbilstoši, bet, kad vajadzīgs un atbilstošs, grāmata vairs nav nopērkama. 

Jau rakstīju par sērijas grāmatām "Laipni lūgti muzejā: Dinosaurium" un "Laipni lūgti muzejā: Animalium". Šoreiz kārta rakstīt par ceļojumu cilvēka ķermenī. Viena no grāmatas "Laipni lūgti muzejā: Anatomicum" autorēm ir ārkārtīgi talantīga un prasmīga amerikāņu māksliniece un tetovējumu veidotāja Keitija Vīdemane (Katy Wiedemann). Viņa īpaši specializējas uz cilvēka anatomijas attēlošanu mākslā. Medicīnas un mākslas sastapšanās vietnē iespējams apskatīt dažus viņas mākslas darbus. Savukārt otra autore Dženifere Z. Pekstone (Jennifer Z Paxton) ir zinātniece, bioloģe, pasniedzēja Oksfordas universitātē. Abas kopā viņas izveidojušas aizraujošu ceļojumu cilvēka ķermenī visos tā slāņos.

Dženija Brūma un Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Animalium"

Muzejs, kas vienmēr atvērts. Tā tiek pozicionēta lielo enciklopēdiju sērija "Laipni lūgti muzejā". Un cik trāpīgi tas ir šajā laikā, kad uz trīs nedēļām aizvērti arī muzeji un bibliotēkas! Par dinozauru enciklopēdiju šajā sērijā jau rakstīju. Šoreiz īss ieskats enciklopēdijā par dzīvniekiem. 

Divas britu autores - ilustratore Keitija Skota (Katie Scott) un tekstu autore Dženija Brūma (Jenny Broom) - radījušas patiesi krāšņu dzīvnieku pasauli. Tūlīt, jau grāmatu atverot, ir milzīgs dzīvnieku valstības koks (attēlu ievietoju zemāk), kas man īpaši patika, jo palīdz saskatīt dzīvnieku radniecību un kopsakarības, kā arī vienā atvērumā, saglabājot visa dzīvā vienotības principu, parāda dzīvās dabas daudzveidību. Tālāk neliels ievads un tad jau apskatīti dažādu dzīvnieku veidi un dzīves vides. Lasītājs var paviesoties arktiskajā tundrā, mežos, koraļļu rifos, tuksnešos, piekrastes ūdeņos un tropu lietus mežos. 

Silvija Brice "Baigās piezīmes"

“Rādās, ka būs lietus. Mēs ar riteni rāpojām pretī rietumvējam kā ienaidnieka špijoni, tā nav nekāda braukšana, un vispār – liedagā pilns kā tramvajā, uz 10 km veseli divi cilvēki un taisni tur, kur man jābrauc. Viss. Eju vārīt kafiju.” /116.lpp./

Ražīgās tulkotājas Silvijas Brices pašas sarakstīto grāmatu "Baigās piezīmes" nopirku pati jau pirmajā dienā, kad tas e-veikalā bija izdarāms. Varētu jau pagaidīt, kas Ziemassvētkos būs sadāvināts un paciesties, varbūt kādu dāvanu karti iztērēt jau nākamajā gadā. Bet ne taču! Izdevniecības Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka Facebook ierakstīja, ka šai grāmatai tirāža tikai 800 eksemplāri - komentāros sarosījās grāmatu dižlasītāji un šīs grāmatas dižgribētāji. Sagaidu arī es grāmatu e-veikalā iesēžamies, pāris viegli peles klikšķi un lasāmais jau ir ceļā pie manis. 

Skaista acīm, patīkama arī pirkstiem, tā vien gribas taustīties ap reljefo ākstu un iespiesto nosaukumu, bet pasargdies tik ar netīriem knaģiem nogramstīties, viss skaistums vējā! Balts vāks tomēr prasa savu etiķeti lietošanā. Mandarīnus ēst pie šīs grāmatas nesanāks viss, bet kafiju padzert ar Silvijas Brices kundzi gan mierīgi. Es, starp citu, vienā piektdienā arī nopirku brīnišķīgu jaunu kafijkrūzi. Divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka piektdienā drīkst un tāpēc, ka man tāda vijumiem izgreznota kafijkrūze šķita ļoti atbilstoša grāmatai, ko tobrīd lasīju un uztvēru kā kafijtases sarunu ar autori.

Bērnu grāmatas Ziemassvētku un sniega gaidīšanai

Jau mazliet ieskicēju kā mums ir ar tām grāmatām mājās pirms Ziemassvētkiem, kad rakstīju par somu rakstnieka Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecītis". Šī mūsu mājās ir jaunākā Ziemassvētku noskaņas grāmata un vēlreiz par to plaši nerakstīšu. Šī ir Ziemassvētku vecīša dzīvi, ikdienu un darbu plaši skaidrojoša grāmata, bet jo īpaši dēlam patīk, ka Ziemassvētku vecītim ir, citēju: "Lidmašīna, ko rūķi paši vada". Un vēl no šīs grāmatas ksaidrs, ka vecītim ir ļoti daudz darba, visu gadu jāstrādā un jāstrādā, bet rūķi visu redz un novēro. Taču nolēmu salikt vienā ierakstā visas pirmssvētku grāmatas, kas mūsu mājās dzīvo jau no iepriekšējiem gadiem un tiek sezonāli izliktas priekšplānā svētku noskaņas radīšanai.

Viktorija E. Švāba "Ļaunestība"

Pilns ar miroņiem, kuri staigā apkārt un dara ne pārāk patīkamas lietas. Nē, tā nav kāda zombiju filma vai seriāls, arī pasaule pēc dzīvo miroņu apokalipses ne. Tā ir ārkārtīgi izklaidējoša un morāli atslābinoša grāmata, kuras sižeta darbība varētu notikt arī šodien un tagad. Izdevniecības "Prometejs" pārstāvis tieši tā to man arī pozicionēja - smadzeņu atslodzei. Vāks man patika, pret prāta atpūtu man arī nekas nebija, tad nu ņēmu pretī un lecu iekšā stāstā ātrāk nekā biju plānojusi. Vēl nelasījušie noteikti šīs grāmatas vāku varētu novērtēt estētisku apsvērumu vadīti. Savukārt tie, kuri sāk lasīt, jau pirmajās lappusēs uzzina, vāka ilustrācijas dziļāko simbolismu un saistību ar vienu no galvenajiem tēliem.

"Dažs varēja nodēvēties par varoni un staigāt apkārt, atņemdams dučiem dzīvību. Kādam citam varēja uzspiest ļaundara zīmogu par to, ka viņš tiecas pirmo apturēt. Ne mazums cilvēku bija briesmoņi, un daudzi briesmoņi labi pieprata tēlot cilvēkus." 272.lpp.

V. E. Švāba zināma kā pusaudžu auditorijai rakstoša autore, viņas darbi tiek plaši tulkoti un iekļūst dažādos bestselleru sarakstos, bet "Ļaunestība" ("Vicious") ir viņas pirmā grāmata pieaugušajiem. Lai arī ik pa laikam roka pastiepjas pēc fantāzijas žanra darbiem, neuzskatu sevi par zinātāju vai īstenu cienītāju šajā virzienā, arī jauniešu kategorijā vairs neiekļaujos, tāpēc ar Švābu iepazīšos pirmo reizi. Bet, izlasījusi grāmatu, secinu, ka šī grāmata pilnīgi mierīgi var nonākt arī vidusskolas vecuma jauniešu rokās. Nekā TIK traka tur nebija. 

Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecītis"

Mans bērns (tāpat kā visi bērni) ārkārtīgi gaida Ziemassvētkus un sniegu. Lai lieki nesāpinātu mazo sirsniņu par to, ka svētki vēl tālu un no sniega vēl ne smakas, līdz decembrim biju noslēpusi visas Ziemassvētku grāmatas un tās, kurās ir runa par sniegu. Līdz ar decembri pamazām velku ārā gan iepriekš lasītās, piemēram, pērnā gada jaunumu Lēlo Tungalas "Sniegavīra Ludviga laime" vai sen izdotu izdevniecības "Egmont" biezo lapu grāmatu par Ziemassvētku vecīti, kurš dāvanas piegādā lidojošā sniega motociklā, kā arī pērn pirms ceļojuma iegādātu apgāda "Madris" biezo lapu grāmatu ar sīko detaļu meklēšanu, kuras autore Suzanne Gernhoizere (par abām pēdējām laikam neesmu rakstījusi). 

Ar dēlu šogad esam kopīgiem spēkiem uzrakstījuši vēstuli Ziemassvētku vecīša birojam Ziemupē. Nezinu, kā Ziemupes rūķiem ar atbildēšanu, tāpēc ziedoju palīdzībai vardarbībā cietušajiem nodibinājumā "Centrs Dardedze", lai dēls saņem arī atbildi. Starp citu, manuprāt, lieliska iniciatīva darīt labu un saņemt labu caur "Centrs Dardedze" iniciatīvu "Citāda dāvana". Vēl ir iespēja piedalīties arī pašam! Savukārt par grāmatām atkal parunājot, šogad esmu papildinājusi grāmatu plauktu gan ar Zvaigzne ABC no jauna izdoto Margaritas Stārastes "Ziemas pasaka" (par to varbūt taps cits bloga ieraksts), gan vēl vienu šī paša apgāda no jauna izdotu grāmatu - somu rakstnieka Mauri Kunnasa darbu "Ziemassvētku vecītis".

Olga Gromova "Cukura bērns"

"Labs cilvēks var izturēt.

Izrādījās, ka izturēt nav nemaz tik sarežģīti. Nevajag raudāt - ir jāievelk elpa un jānogaida. Ja uzreiz neapraudies, pēc tam to darīt jau ir smieklīgi." /17.lpp./

Tik skaists un izsmalcināts krievu rakstnieces grāmatas "Cukura bērns" vāks slēpj ārkārtīgi aizkustinošu
stāstu. Lai arī par grūtībām un nežēlību, taču caur neizmērojamu gaišumu un labestību. Grāmata paredzēta kā stāsts apmēram pamatskolas vecuma bērniem, vismaz stāstītāja tā autorei novēlējusi - uzrakstīt stāstu bērniem, nevis kārtējās banālās represiju atmiņas. Diemžēl man bail, ka tieši manām pieaugušā acīm tīkamais, estētiskais vāks kavēs grāmatas nonākšanu pie bērniem. Vienlaikus, es nespēju iedomāties grāmatai par vāku neko bērnišķīgāku un šķietami bērna acij krāsaini tīkamāku. Piecus gadus vecās Stellas Nudoļskas stāsts noteikti ir ieteicamā literatūra palielākiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, jo tas ir ne tikai par vēsturi, bet arī par labestību.

"Domāju par to, cik mums tagad grūta dzīve. Kur tētis - nav zināms un kā gan lai viņš mūs atrastu, ja mēs esam tik tālu? Un kālab ar mums nemitīgi notiek kaut kas slikts? Bet mamma diezin kāpēc visu laiku stāsta, ka labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto, tikai svarīgi, lai tavs aizvainojums par dzīvi viņus neaizētonu. Kā tad tā - vairāk? Kāpēc tad mēs esam šeit? Un no senās brīnišķīgās dzīves man nekas nav palicis pāri. Asaras birst pašas no sevis.

Kā tā - nekas? Ir palicis galvenais - mamma. Drīz mamma atnāks no darba. Smiesies. Pajokos. Pastāstīs kādu interesantu atgadījumu, kas tai dienā noticis, iekurinās krāsni. Un, darot mājas darbus, dziedās - dziedās visu, ko man gribēsies vēlreiz dzirdēt." /115. lpp./

Kevins Kvans "Pasakaini bagātā draudzene"

Nemaz tik ilgi nebija jāgaida, kad latviešu valodā būs lasāms grāmatas "Traki bagātie aziāti" turpinājums "Pasakaini bagātā draudzene". Tāpat kā ar pirmo grāmatu, arī šo izlasīju burtiski divās dienās. Un, kāda sakritība, arī šoreiz tās bija pēdējās divas dienas no neliela atvaļinājuma, ko biju paņēmusi. Manuprāt, šī bija lieliska izvēle atvaļinājumam - krāšņi, mazliet neticami, cukursaldi, mazliet romantikas un mazliet arī negaidītu notikumu. Patiesībā uz vieglo un aizraujošo "Pasakaini bagātā draudzene" pārmetos no mākslinieciski sarežģītās Alesandro Bariko "Okeāns jūra" (gan jau pabeigšu arī to kaut kad drīzumā). Bija sajūta, ka ar Bariko nekādi neiet uz priekšu un manas smadzenes nespēj pieslēgties tiem filozofiskajiem paisumiem un bēgumiem, taču ar aziātiem lasīšana aizgāja "kā pa sviestu" un varēju justies apmierināta ar sevi. Lasītājs arī otrajā grāmatā turpina klīst pa bagāto Singapūras iedzīvotāju mājām un sabiedriskām vietām, ienirstot pārbagātos un krāšņos izklaižu un ikdienas aprakstos.

Rēli Reinausa "Marks, maģija un vilkate Vilma"

"... dzīvojot šādā mazā vietā, vairums cilvēku kļūst vai nu sarūgtināti vai drusku ķerti..." 66.lpp.

Igauņu rakstnieces Rēli Reinausas (Reeli Reinaus) vārds man vēl nebija pazīstams, lai arī izrādās, ka viņa sarakstījusi jau vairāk nekā 20 darbus. Aizraujošā un pārdabiskā pilnā grāmata "Marks, maģija un vilkate Vilma" iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada izlasē un ieteikta bērniem no 11 gadiem. Tikai BJVŽ dēļ es par grāmatu arī uzzināju, jo pati neesmu mērķauditorijas vecumā un arī mans bērns vēl par jaunu. Tas gan nenozīmē, ka es šo darbu nevarētu izbaudīt. Tā bija aizraujoša un labdabīga lasāmviela, kuru caurvij gan piedzīvojums, gan mītiskais un mistiskais.

Dace Vīgante "Bumbulītis"

Latviešu autore Dace Vīgante turpina priecēt lasītāju ar stāstiem. Biju lasījusi iepriekšējos divus krājumus "Ledus apelsīns" un "Tad jau redzēs". Šoreiz manās rokās nonācis jaunākais krājums "Bumbulītis", kurā ir 13 stāsti. Bet pirms teksta, manuprāt, lasītāju "paņem" vāks. Tam izmantota fantastiska Gundegas Dūdumas glezna "Pliante dance". Tā  ir grezna un gluži vai aptaustāmas faktūras pilna. Mazliet kā no Frānsisa Skota Ficdžeralda "Lieliskā Getsbija" laika atvesta. Lasot tekstus, es varēju šādā pozā iedomāties vairākas no Vīgantes radītajām varonēm. Savu brīdi šādi pār krēslu varētu noslīgt tuvību mūžīgi neīstajos meklējošā Lelde no stāsta "Bumbulītis". Arī stāsta "Šanel" galvenā varone šādi varētu izliekties, lai nedomātu par ledusskapja iekarojumiem (ja vien viņai netraucētu nedaudz nekonkrētās izplūdušo ovālu proporcijas). Un mūžīgo svētku svinētāja varētu, šādi izliekusies, mēģināt ieklausīties omītes padomos. Ikkatrā stāstā visa centrā ir sieviete un viņas dzīves līkloči. Jā, pat stāstā "Īssavienojums", lai arī teicējs ir vīrietis, galvenās te ir sievietes.