Andris Akmentiņš "Skolotāji"

Ir beidzies viens apjomīgs posms manā lasīšanas dzīvē, proti, noslēdzies izdevniecības "Dienas Grāmata" 13 romānu cikls "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pēdējā šī latviešu autoru kopuma grāmata ir Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji", kas sniedz ieskatu 50. un 60. gados jeb tā sauktajā Hruščova laikmetā, atkusnī. Lasītājs tiek ielikts just un dzīvot līdzi varoņiem laikā, kad tiek nosodītas Staļiniskās represijas, totalitārais režīms, pirms tam izsūtītie cilvēki tiek atbrīvoti no izsūtījuma vietām un GULAGa nometnēm (tiesa gan ne bez nosacījumiem), vienlaikus komunistiskā partija ir visa māte un lojalitāti tai, kā arī dažādu plānu izpildi neviens nav atcēlis. 

Līdz šim Andris Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs) rakstīja dzeju un līdzīgi kā Inga Gaile ar savu šīs sērijas romānu "Stikli" arī Akmentiņš ar "Skolotājiem" debitē prozas žanrā. Tas uzliek savu vērtētāja zīmogu - debiju vienmēr vērtē mazliet atšķirīgāk, kas gan nav ne labi, ne slikti.

Kristians Bang Foss "Nāve brauc ar audi"

Devos uz Apgāds Mansards telpām Rīgas Klusajā centrā pēc vienas grāmatas, bet iznācu ar 8 grāmatām divos maisos. Viena no lielā guvuma grāmatām bija dāņu rakstnieka Kristiana Bang Fosa darbs ar intriģējošo nosaukumu "Nāve brauc ar audi". Lai arī nosaukums varētu rosināt domāt, ka sižeta galvenā līnija būs saistīta ar kādu aizdomīgu slepkavību un tās atklāšanu, tā nebūt nav. Tā ir melna pasmiešanās par slimībām, nāvi, normālību un cilvēkiem vispār. Šīs grāmatas galvenā doma, manuprāt, ir par to, ka mēs neviens nespējam iedomāties, cik patiešām grūti ir citam cilvēkam. Ir pilnīgi neiespējami sajust to pašu, ko jūt otrs, jo īpaši, ja šis otrs ar savu diagnožu bagāžu ir kā staigājoša medicīnas enciklopēdija vai medicīnas muzejs. Var tikai nojaust, just līdzi un pieņemt.

Yuval Zommer "Lielā sīkbūtņu grāmata" un "Lielā ūdeņu grāmata"

Britu izcelsmes ilustratora Yuval Zommer grāmatas iekāroju sava bērna grāmatu plauktam jau no pirmās reizes, kad tās ieraudzīju. Viss sākās ar "Lielā sīkbūtņu grāmata", kas ir slavas dziesma kukaiņiem, tārpiņiem, simtkājiem un visām citām sīkajām radībām, jo nekas nevar būt tik sīks, ka ir nenozīmīgs. Pat vismazākajai šīs zemeslodes daļiņai, vismazākajam puteklītim ir sava loma ekosistēmā. Samērā drīz pēc sīko būtņu atklāšanas, pie lasītājiem nonākusi arī "Lielā ūdeņu grāmata", kur stāstīts ne tikai par maziem ūdens iemītniekiem, bet arī par ļoti lieliem, piemēram, vaļiem. Interesanti, ka grāmata par ūdens būtnēm angļu valodā iznāca pavisam nesen, 10.maijā, un latviešu valodas izdevums Lauras Romanovskas tulkojumā apgādā "Mansards" iznāca vienlaikus ar oriģinālvalodas versiju. Kad ieraudzīju pirmo signāleksemplāru fotogrāfijas, manī sarosījās krājēja gēns, vācēja balss un acīm saskatāmas dailes gars. Arī grāmata par ūdenī mītošajām radībām ir filigrāni izstrādāta un ar humoristisku dzirksti tekstuālajā saturā.

Ērvins Velšs "Asmens mākslinieks"

Nupat izlasīju skotu rakstnieka Ērvina Velša romānu "Porno" un uzreiz arī ķēros klāt jaunākajai autora grāmatai "The Blade Artist" jeb "Asmens mākslinieks". Autors turpina pavērt lasītājam noziedzīgās pasaules aizkaru šoreiz īpašu uzmanību pievēršot vardarbīgajam Frenkam Begbijam. L;ielāko mūža daļu aizvadījis vardarbīgos kautiņos, naida uzplaiksnījumos, tam sekojošos cietumsoda izciešanas posmos un bezjēdzīgā destruktīvismā, Frenks Begbijs beidzot ir nomierinājies. Viņš ir iemācījies kontrolēt savas dusmas un saņemt savas emocijas ciešā tvērienā, viņš dzīvo ar sievu un divām lolotām meitiņām okeāna otrā pusē - Kalifornijā. Vispār tur viņu sauc par Džeimsu Frensisu un Velša darbu lasītājam labi zināmais ļaundaris ir kļuvis par pieprasītu mākslinieku. Māksla starp citu arī ir daļa no dusmu kontroles terapijas.

Andra Manfelde "Mājās pārnāca basa"

Pēc ļoti jūsmīgas Marii atsauksmes izlasīšanas, steidzu meklēt rokās arī savu eksemplāru Andras Manfeldes grāmatai "Mājās pārnāca basa". To sāku lasīt vēl pirms oficiālās atklāšanas, kas Rīgā bija nolikta un notika 14.jūnijā. Nu nevar taču izvēlēties vēl piemērotāku datumu par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, lai atklātu grāmatu ar deportēto stāstiem. Lai kā cerēju doties arī uz šo pasākumu, šoreiz izvēlējos ģimenes prioritāti un apmierinājos ar grāmatas lasīšanu vien. Ar Andras Manfeldes daiļradi man ir kā pa kalniem, te ļoti patīk, te nespēju sajust saikni. Tomēr katru reizi es dodu viņas darbiem jaunu iespēju ieurbties manā dvēselē un atdodu tiem savu laiku, jo rezultātā manā attieksmē tāpat viss ir līdzsvarā.

Kā ledusaukstu ūdeni dzer maziem malciņiem, lai neapsvilinātu rīkli, tā šo grāmatu lasa maziem fragmentiem, lai nesadedzina dvēseli.

Ērvins Velšs "Porno"

Ja gribat krānus, narkotikas un lamuvārdus katrā grāmatas lappusē, laipni lūgti lasīt Ērvina Velša "Porno". Bet patiesībā stāsts jau nemaz nav par seksu, bet gan par to, vai un kā cilvēki spēj dzīvot tālāk, pārkāpt savai pagātnei un mainīties. "Porno" ir arī stāsts par robežām, pārpratumiem, meliem, definīcijām, dzīves pozīcijām, patērēšanu un pārtērēšanu. Tas ir skatiens iekšā pašam sevī, jo Velša pasaule ir nekaunīga, pretīga, netīra un rupja.

"Cigaretes, alkohols, heroīns, kokaīns, amfetamīns, trūkums un smadzeņu pišana medijos: kapitālisma ieroči cilvēka iznīcināšanai ir smalkāki un efektīvāki nekā nacisma..." (345.lpp)

Mārja Kangro "Stikla bērns"

Šī nu reiz bija grāmata, kuras lasīšanu ilgi apsvēru. Bērni un jo īpaši neveseli bērni ir ļoti jūtīgs temats, baidījos noraudāt visu grāmatas lasīšanas laiku. Galu galā līdz oficiālajam grāmatas atklāšanas pasākumam biju lēmumu pieņēmusi un devos uz sanākšanu, kur arī iegādājos grāmatu. Par to ne mirkli nenožēloju, bet arī emocijas, no kurām bijos, manī neradās.  Mārja Kangro (1973) ir igauņu rakstniece, dzejniece un tulkotāja no itāļu, angļu un vācu valodas, bet vispirms viņa noteikti ir stipra sieviete. Dokumentālais romāns “Stikla bērns” ir dienasgrāmatai līdzīgā formā izklāstīts stāts par autores personīgo traģēdiju. Ilgi gaidījusi bērniņu savā dzīvē, viņa beidzot ir stāvoklī, taču uzzina par to, ka bērnam ir nedziedināma slimība un pat piedzimis bērniņš visticamāk ilgi nedzīvotu.

Andris Kolbergs "Mendela Davidsona briljanti"

Detektīvžanra un kriminālžanra grāmatas manā grāmatu plauktā nav patstāvīgi iemītnieki un pat ne biežs viesis. Saņemot izdevniecības "Dienas grāmata" piedāvājumu, nespēju pretoties vilinājumam izlasīt uzreiz trīs sev neierasta žanra grāmatu tiesu vienos vākos. Latviešu autors Andris Kolbergs labi zināms tiem, kuri iecienījuši lasīt par visādie žmurikiem un noziegumiem, bet man viņš ir jaunatklājums. Grāmata "Mendela Davidsona briljanti" ir triloģija vienos vākos - kopā salikti trīs romāni, kas iepriekšējos gados iznākuši katrs atsevišķi. Darbu "Pulkstenis ar atpakaļgaitu", "Klaunu maršs šausmu tirgū" un "Sieviete melnā" vienojošais elements ir triloģijas kopīgajā nosaukumā pieminētie Mendela Davidsona briljanti, arī daži varoņi ceļo līdzi no pirmās līdz pēdējai grāmatai.

Mets Heigs "Iemesli dzīvot tālāk"

Apgāda Zvaigzne ABC mājas lapā manu skatu piesaistīja lakonisks grāmatas vāciņš. Balts fons, cilvēciņš bez sejas vaibstiem stāv kraujas malā, autors Mets Heigs, nosaukums "Iemesli dzīvot tālāk". Kurš gan no mums nav stāvējis iedomātas vai pat īstas kraujas malā un domājis, kā lai tālāk dzīvo? Patiesībā vēl svarīgāks šajā situācijā cilvēkam ir jautājums "kāpēc?". Pārsteigums mani sagaidīja, kad savās rokās saņēmu mazu, palielākas kabatas formāta grāmatiņu, kaut kā zemapziņā bija šķitis, ka pašpalīdzības grāmatas cenšas izmēra ziņā no citām neatšķirties, lai arī plauktā tās iekļautos kopējā ainā.

Tev ir meningīts? Saņemies un tiec tam pāri!

Džesika Nolla "Laimīgā meitene"

Pēdējos mēnešos miegs mani mēdza noķert jau ļoti agri, ja salīdzina ar kādu laiku senākā pagātnē, kad varēju lasīt pat pusi nakts. Vakaros pat gadās brīži, kad divas dārgās lasīšanai veltāmās stundas miegs pārtrauc pusceļā. Vai zināt to ieradumu filmas laikā "tikai nedaudz pievēršu acis" un jau pēc īsa mirkļa tu esi ne tikai pievēris acis, bet arī smadzenes? Līdzīgi pēdējā laikā man gadās ar lasīšanu - tikai nedaudz pievēršu acis un tad strauji pamostos no mazā krācieniņa, galva atmesta, mute sausa, atvērtā grāmata aizvien klēpī. Taču šoreiz stāsts ir par grāmatu, kura mani nelaida vaļā kamēr nebiju izlasījusi visu. 73 reizes mainot pozīcijas uz neērtā dīvāna, dīdoties un grozoties, divos vakaros/agrās nakts stundās esmu izlasījusi Džesikas Nollas "Laimīgā meitene". Šis Zvaigzne ABC izdotais romāns varētu šķist kārtējā paviegla rakstura sieviešu auditorijai paredzētais romāniņš, taču šķietums ir mānīgs.

Zenta Ērgle "Pāri gadiem bērnības zemē"

Populārā bērnu grāmatu autore Zenta Ērgle (1920 - 1998) palīdzējusi izaugt ar garīgi krāsainiem, humora un arī ikdienas vides attēlojuma pilniem stāstiem ne vienai vien latviešu lasītāju paaudzei. Šķietami ikkatram zināmās grāmatas "Starp mums, meitenēm, runājot" un "Mūsu sētas bērni" bija arī mūsu ģimenes grāmatu plauktā. Taču šis teksts nebūs par klasiskajām grāmatu plaukta vērtībām. Zināmā mērā tas ir par laiku pirms tām, bet vienlaikus arī par laiku pēc. Grāmata "Pāri gadiem bērnības zemē" izdota 2010.gadā jeb 12 gadus pēc autores nāves, lai arī grāmata rakstīta jau 1987. - 1997.gadā. Nenosauktu iemeslu dēļ Zentas Ērgles bērnības atmiņu tēlojumi toreiz netika izdoti. Tās ir īsas, bet kolorītas etīdes par Rīgu, cilvēkiem, bērniem un sabiedrību, ģimeni, saitēm ar senčiem.