Vai viegli? (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)

Izsludinātas Latvijas Literatūras Gada balvas nominācijas par 2020.gadā iznākušajām grāmatām. Daži autori, nepamierināti ar žūrijas sastāvu pret izvirzīto literāro darbu klāstu, sašutuši lūdz savus darbus turpmāk LaLiGa balvai vairs nevērtēt. Tāpēc man šķiet iederīgi tieši šobrīd ielikt blogā rakstu, kas pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303) - par Latvijas literatūras šauro pīļu dīķi. Laipni lūgti lasīt un arī komentēt, ja viedoklis ir! Neviens cilvēks nav vientuļa sala.

Vai viegli lasīt latviešu autoru darbus un par tiem rakstīt?

Rakstot par to, ko esmu izlasījusi, ieraudzījusi, paņēmusi sev līdzi un vēlos pastāstīt citiem lasītājiem, es katru domu esmu ilgāku laiku iznēsājusi. Es savu rakstīto apdomīgi cenšos nesaukt par kritiku, jo neesmu studējusi literatūrzinātni, pēc izglītības un sirds aicinājuma esmu komunikācijas speciāliste. Savus tekstus par izlasīto dēvēju par atsauksmēm. Tomēr kritikas jēdziens ir jāsaprot, arī atsauksmes rakstot.

Apkopojot vairākas definīcijas, kritika ir salīdzinoša analīze, kur uzsvars tiek likts uz kļūdām, neprecizitātēm, ko vajadzētu darīt citādāk. Kritika ir arī vērtējums, izceļot pozitīvo. Lai arī kritika parasti tiek uzskatīta tikai kā kaut kas negatīvs, tā ir arī pozitīva. Kritika būtībā balstās uz trīs pamata pīlāriem – vērtējuma, sprieduma un interpretācijas. Kritikai nevajadzētu kādam kalpot vai kādu nosodīt. Kritikai, manuprāt, būtu jārada iespēja saprast mākslas darbus dažādos veidos, turklāt sasaistot tos ar aktuālajām sabiedrības norisēm.

Ar ārzemju autoru veikumu viss ir salīdzinoši vienkārši. Izlasi, uzraksti, cenšoties saprast vēstījumu un miers. Ārzemju autorus mēs, latviešu lasītāji, varam satikt varbūt kādreiz grāmatu izstādē, bet arī tad tikai uz mirkli, klāt nepieiet un nekautrēties par iepriekš paustu kritisku vērtējumu, kas vienmēr būs subjektīvs. Kādreiz komunikācijas zinātnes studiju laikā vairāki pasniedzēji teica: “Objektivitāte ir subjektīva”. Un tā arī ir. Taču, ja jau autora darbu kāds izdevējs ir lēmis iespiest un izdot, ārzemju literatūras gadījumā arī tulkot, piesaistot visiem izdošanas procesiem lielu skaitu profesionāļu, tad jau tas darbs kāda, ne tikai paša autora, acīs ir bijis kaut kā vērts. Izsakoties mūzikas vārdiem - tur kaut kam ir jābūt!

Grūtības sākas ar izpaušanos par latviešu valodā rakstošu, Latvijā dzīvojošu autoru veikumu. Lai kā tur būtu ar latvju tautas diženumu un varenumu, mūs ir maz. Latvija it kā ir liela, bet Rīga pavisam maza. Ja esi lasītājs, kurš mēdz aiziet uz grāmatu svētkiem Ķīpsalā, kādreiz Kongresu namā, bet nu jau Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ja mēdz ieklīst jaunu grāmatu atklāšanas svētkos un autogrāfu sniegšanas pasākumos, tu satiksi autorus. Varbūt nesatiksi, bet ieraudzīsi un centīsies klusiņām nolīst tumšā stūrītī, lai autori tevi neieraudzītu. Literārās aprindas, gluži tāpat kā citās profesijās, ir šaurs pīļu dīķis, kur visi labākie pazīst tādus pašus labākos un visi arī vienotā bariņā pārnēsā ziedus un laba vēlējumus viens uz otra grāmatu atklāšanām. Pat, ja aizej uz svētkiem ļoti patikušai grāmatai, var izrādīties, ka tur satiec autoru, kura grāmata tev nemaz nav patikusi. Var arī gadīties, ka kāda kopumā sevis iecienīta autora viens no darbiem šķitis sirdij ne pārāk tuvs.  Var gadīties, ka esi rakstījis godīgi, meklējot labo, cenšoties neaizvainot ne citus literārā darba cienītājus, ne autoru, bet tomēr kāds tur kaut ko aizvainojošu tomēr ir saskatījis un nēsā sev līdzi sirdī sāpes par tavu rakstīto. Visādi var gadīties, bet vispār strīdēties par labu gaumi jau ir bezgaumīgi.

1930. gados amerikāņu filozofs Džons Djūijs (John Dewey) savā darbā Māksla kā pieredze (Art as experience) ierosināja, ka mākslas kritikai nevajadzētu novērtēt vai izteikt spriedumu, bet mākslas darbu vajadzētu uztvert kā procesu, kam ir gājis cauri mākslinieks radot darbu.

Djūija ieteiktajā virzienā aptuveni esmu centusies iet arī es, tomēr tas nemazina grūtības izteikties par savu tautiešu literārajiem pūliņiem. Viegli ir uzrakstīt savas domas, bet grūti ir uzrakstīt tā, lai par tavām domām neapvainojas. Sameklēt labo ikkatrā, pat sēnalā. Kāpēc vispār ir bailes rakstīt tieši tā, kā domā? Kāpēc šis patiesais vērtējums paliek tikai šauram lokam mutiskai apspriešanai? Šos jautājumus esmu apspriedusi gan ar citiem lasītājiem, gan cilvēkiem, kuri paši nelasa daudz, bet ik pa laikam palūdz man padomu lasāmvielas izvēlē un interesējas par to, ko es daru. No sarunām esmu izsijājusi dažus gadījumus, kad literāro darbu ir grūti vērtēt dažādu morāli ētisko dilemmu dēļ.

Grūti ir rakstīt par nesen mirušu autoru grāmatām, precīzāk – par pēdējo grāmatu, kas, iespējams, izdota īsti pirms autora nāves. Atsauksmes šādos gadījumos top maigas, jo bail aizvainot sērojošos radus, draugus un mirušā daiļrades cienītājus. Par aizgājēju medijos atceras labo, izceļ pozitīvo, noklusē ēnas puses, jo par mirušajiem vai nu labu, vai neko. Ar sen mirušiem autoriem ir vieglāk – tuvinieki lielās sēras izsāpējuši, masu mediji un literārās aprindas pieklusuši ar labā atcerēšanos. Galu galā pašu autoru arī vairs satikt nevari un ne paprasīt par to, kāpēc viņš kaut ko risinājis tādi vai citādi, ne pats dabūt taisnoties par sarakstīto vērtējumu un nesaskatītajām dziļdomām.

Ar dzīviem autoriem tā vis viegli neizgrozīsies. Augstāk manis jau pieminētos apstākļos, dzīvu autoru var gadīties satikt, var gadīties, ka viņš tevī atpazīst sava darba kritiķi un pats atnākt aprunāties. Tam pat nav jānotiek ar kādu agresīvu aizstāvības pozīciju savam darbam, lai atsauksmes rakstītājā autora klātbūtne radītu bijību. Galu galā arī atsauksmes rakstītājs vai kritiķis, ja tā labpatīk teikt, var uzrunāt autoru un apvaicāties par to, kas literārajā darbā starp rindām nav nolasījies. Bet ir arī stāsta gaišā puse. Rakstnieki atceras labās atsauksmes, nekautrējas paši pienākt un pateikt paldies par labo vērtējumu jaunākajai grāmatai. Kādreiz, kad esi bikli saņēmies aiziet pēc autogrāfa vēl nelasītam jaunākajam veikumam, autors paceļ acis un pateicas par labo iepriekšējās grāmatas vērtējumu. Mulsums un neliela kautrēšanās ir abējādi – gan tad, ja autors pateicas par labu vērtējumu, gan tad, kad nāk skaidrot ko neesi sapratis.

Grūti rakstīt par labi zināmu un atzītu autoru darbiem, par literatūru, kas aprindās apriori tiek vērtēta kā lasīšanas cienīga. Ja kā lasītājs neesi sapratis tās zemdegas, kas gruzdējušas autorā un viņa literārajā veikumā, bet citi lasītāji saskatījuši, bail sarunās un vērtējošos tekstos justies neizglītotam, nesaprotošam, neredzošam, galu galā, bail izrādīties vienkārši muļķim. Tad ar šādiem darbiem iznāk laipot pa robežlīnijām, censties saskatīt iemeslus savai nezināšanai vai nesapratnei.

Atbildot uz virsrakstā uzdoto salikto jautājumu, lasīt latviešu autoru darbus ir viegli, tā ir dzimtā valoda, vairumā gadījumu tā ir arī literatūrā ieliktā kolektīvā pieredze, vēstures izpratne, kolektīvā atmiņa. Taču rakstīt par latviešu autoru darbiem ir grūti, visbiežāk gan savu iekšējo morāles kompasu un kompleksu dēļ. Grūti rakstīt, cenšoties nesanīsties ar to mazo saujiņu cilvēku, kur visi visus pazīst, mēģinot neradīt iemeslus pārpratumiem un aizvainojumiem. Zinot, ka literārais darbs autoram, visticamāk, nav tapis viegli, arī uzrakstīt par to viegli nav. Un ja vēl jāsāk aizstāvēties pret citiem lasītājiem, kuriem darbs ļoti paticis, bet tev - nu tā…

Galu galā, ja tev nepatīk, kā raksta citi, uzraksti labāk pats! Gadu gaitā izstrādājas iekšēja intuīcija par to, kas patīk literatūrā, kura autora valodas un domas plūdums ir vieglāk uztverams, kurš literārais žanrs patiks gandrīz bez izņēmumiem. Attiecīgi, sevi pazīstot, daudz nekļūdīgāk izvēlies literāro darbu, par kuru nebūs daudz jāpūlas uzrakstīt tā, lai nav kauns autoram acīs trāpīties un kādu vārdu pārmīt.

Kevins Kvans "Bagāto ļaužu problēmas"

Kevins Kvans pieliek punktu ļoti bagātu aziātu dzīves atspoguļojumam ar triloģijas noslēdzošo grāmatu "Bagāto ļaužu problēmas". Ieturot savu stilu, Singapūrā dzimušais autors apžilbina lasītājus ar dārgiem zīmoliem, mirdzošiem dārgakmeņiem un atver vienu, otru skapi, lai parādītu tajā mītošos skeletus. Daži tēli tiek pamatīgi pārmācīti, savukārt citi šoreiz tiek pasaudzēti un var svētlaimīgi baudīt savu lielisko dzīvi. Jā, iepriekšējās grāmatās pavisam nedaudz iepazītā, bet ļoti kolorītā matrona ir uz nāves gultas, taču nav jēgas skumt - Nikolasa Janga vecmāmiņa aizvadījusi garu mūžu. Turklāt pamazām atklājas, ka mūžs bijis arī ļoti krāsains un pārsteidzoši atšķirīgs no tā, kas par vecmāmiņu bija zināms viņas dzīves laikā. Taču tā ir tikai viena no stāsta līnijām. 

Andrea Erne "Atklājam visumu!"

Vai man patīk kosmoss? Nu tā, lielas aizrautības laikam nav. Vai man patīk tas, kā mans bērns visu uztver ar plaši atvērtu prātu un acīm bez kādiem aizspriedumiem vai iesīkstējušiem šabloniem? Jā, noteikti! Protams, ka man bija jāpapildina skaisto enciklopēdiju plaukts mājās ar jaunāko "Laipni lūgti muzejā" sērijas tulkojumu "Planetarium". Tērējot savu vārda dienas dāvanu karti, biju arī mākslīgā intelekta upuris un ar acs kaktiņu pamanīju vēl vienu grāmatu par kosmosu. Pirms ātri klikšķināt tālāk, apdomājos, ka līdzīgi kā citas muzeja enciklopēdijas sērijas grāmatas arī "Planetarium" manam četrus gadus vecajam puikam vēl būs pārāk abstrakta un sarežģīta, bet plašumi "tur augšā" viņu interesē jau tagad. Metu grozā arī Andreas Ernes enciklopēdiju četrus līdz septiņus gadus veciem bērniem "Atklājam visumu!". Šī grāmata ir viena no daudzām "Kādēļ? Kāpēc? Kā tā?" sērijā zinātkārajiem un latviešu valodā iznākusi apgāda Madris paspārnē. Jā, jā, grūti tiešsaistē pirkt grāmatas bērniem, vieglāk un drošāk ir izšķirstīt veikalā un saprast, cik piemērota tā būs tieši tavam bērnam. Es šo "grūtību" risinu, turoties pie izdevējiem, kuru stils man zināms. Līdz šim gandrīz visas mūsmāju "Madris" grāmatas izraisījušas sajūsmu un ilgstošu atkarību, tāpēc ļāvos pirkšanas priekam.

Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"

Mana lasāmviela kaut kā pēdējā laikā aiztipinājusi pa vardarbības temata taciņu. Nesen lasītā Taras Vestoveras "Izglītotā" par reliģisko fanātiķi tēvu, kurš savus bērnus tur dīvainā greizo spoguļu karaļvalstī. Tagad citas amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanja Yanagihara) "Mazliet dzīvības" (A Little Life) par četriem draugiem, no kuriem vienam ir ļoti sāpinoši, dzīvi kropļojoši pagātnes noslēpumi.

Romāns “Mazliet dzīvības” saņēmis vairākas prestižas literārās balvas, citām nominēts. Tulkots daudzās pasaules valodās, dramatizēts un rādīts uz teātru skatuvēm un visur un vienmēr radījis vērienīgu ažiotāžu. Tulkojums latviešu valodā Laura Dreiže. Arī romāna parādīšanās tirdzniecībā latviešu valodā grāmatu lasītāju grupās tika plaši apsveikta. 

Piekrītu, ka šī grāmata ir ārkārtīgi spēcīga emocionālā ziņā un paceļ apspriešanai ļoti svarīgus jautājumus, piemēram, par seksuālo vardarbību pret bērniem un tās sekām pieaugušā dzīvē, kā arī par cilvēka vēlmi veikt pašnāvību.

Petri Tamminens un Valpuri Kertula "Kā sagaidīt citplanētieti. Pieci svarīgi padomi"

Kad izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja ziņu, ka iznākusi somu rakstnieka Petri Tamminena un ilustratores Valpuri Kertulas grāmata ar padomiem, kā sagaidīt citplanētieti, es sākumā atteicos no tās. Nedaudz sāku iepazīstināt dēlu ar kosmosu, bet negribēju vēl jaukt viņam prātu ar citplanētiešiem, kamēr viņš pats par tiem neinteresējas. Turklāt mums abiem ar puiku pēdējā laikā ir ļoti daudz lasāmā un dēls arī mēdz aizvien biežāk teikt, ka noguris no mācīšanās dārziņā, tāpēc vakaros vairāk ļauju viņam brīvo darbošanos un ar jaunumiem cenšos nepārslogot. Savukārt brīvdienas cenšamies piesātināt ar būšanu ārā un kustēšanos. 

Apmēram nedēļu pēc pirmās ziņas ieraudzīju arī man piedāvātās grāmatas "Kā sagaidīt citplanētieti. Pieci svarīgi jautājumi" anotāciju, sapratu, ka citplanētietis te ir tikai metafora, lai apzīmētu kaut ko nepazīstamu, nesaprotamu un varbūt pat biedējošu.

Ketija Vilisa un Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Botanicum"

Turpinu pamazām virzīties cauri lielo enciklopēdiju sērijai. Iepriekš jau rakstīju par dinozauru enciklopēdiju, par dzīvnieku enciklopēdiju un iepazinos ar cilvēka uzbūvi. Tagad kārta pienākusi augu pasaulei - Ketija Vilisa, Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Botanicum". Keitija Skota jau ilustrējusi "Animalium", savukārt bioloģe Ketija Vilisa ir profesore Oksfordas Universitātes Bioloģiskās daudzveidības departamentā un Zinātnes departamenta vadītāja Kjū Karaliskajā botāniskajā dārzā. Viņa caur fosilijām un ar modernām metodēm galvenokārt pēta bioloģisko daudzveidību dažādās ainavās un dažādos laika posmos. Īsāk sakot, dāmas saprot, ko dara un par ko raksta. Šī, tāpat kā pārējās sērijas lielās enciklopēdijas, ir ārkārtīgi krāšņa un īsta estētiska bauda. Enciklopēdijas parasti nemēdz lasīt kā prozu - no vāka līdz vākam - taču es laikam esmu ar enciklopēdijām bērna prātā un pētu no sākuma līdz galam. 

Džordžs Orvels "Mācītāja meita"

Pēc grāmatas "Posts Parīzē un Londonā" Džordžam Orvelam rakstīšana (un publicēšanās), šķiet, gājusi no rokas. Grāmata par Parīzi un Londonu pirmpublicēta 1933.gadā, pēc tam 1934. gadā lasītājiem nodots darbs "Toreiz Birmā" (Burmese Days) un vēl gadu vēlāk, 1935.gadā, arī manis nupat izlasītā "Mācītāja meita" (A Clergyman's Daughter). Šo grāmatu iegādāju kā mierinājumu sev, kad nespēju atrast "Posts Parīzē un Londonā". Kad to beidzot biju atradusi un izlasījusi, uzreiz ķēros klāt arī mācītāja meitas stāstam, jo Londonas padibeņu dzīves apraksts mani gluži vienkārši uzreiz nelaida vaļā. Šis romāns autora dzīves laikā atkārtoti nav izdots, ne arī tulkots citās valodās, jo Orvels to uzskatīja par cenzūras nejēdzīgi izkropļotu un tamdēļ neizdevušos. 

Džordžs Orvels "Posts Parīzē un Londonā"

"Pirmā sastapšanās ar nabadzību ir ārkārtīgi interesanta. Jūs esat daudz domājis par nabadzību - jūs no tās esat baidījies visu mūžu, jo zinājāt, ka agri vai vēlu tā uzbruks, taču nabadzība izrādās prozaiska un pilnīgi citāda. Jūs domājāt, ka tas būs gauži vienkārši, taču tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Jūs domājāt, ka tas būs briesmīgi, taču tas ir tikai pazemojoši un nomācoši." /18.lpp./

Džordža Orvela darbu "Posts Parīzē un Londonā" man ierunāja brālis, viņš to bija klausījies angļu valodā, tālus ceļus mērodams. Viņam kā pavāram īpaši patika Parīzes apraksta daļa un galvenā varoņa darbs viesnīcas restorānā. No brāļa stāsta man bija āķis lūpā un viena bēda - šī grāmata latviešu valodā vairs nebija nopērkama, jo tulkota un izdota 2006.gadā. Nepārspīlēšu sakot, ka meklēju to grāmatu pārdošanas grupās un vietnēs vairākus gadus, apjautājos arī izdevējam vai nav kas noliktavā aizķēries. Nebija. Jau biju samierinājusies ar to, ka nāksies lasīt angļu valodā un biju pat jau pieteikusies rindā uz angļu versiju grāmatu klubiņā. Taču cauri nelaimei man uzspīdēja laime. Manā darba vietā likvidēja bibliotēku un darbinieki drīkstēja grāmatas paņemt sev. Šeku-reku es beidzot tiku pie sava Orvela eksemplāra un mierīgu sirdi noliku to plauktiņā vēlākai lasīšanai! Tas novietojās blakus vēl no plēves neizpakotajai tā paša Orvela grāmatai "Mācītaja Meita", ko biju nopirkusi kā mierinājumu savai Parīzes un Londonas posta alkstošajai dvēselei. Taču beidzot grāmatu izlasīt mani pamudināja tas, ka Dienas grāmata to nolēma izdot atkārtoti. Sapratu, ka ilgāk gaidīt vairs nedrīkstu un jāķeras klāt!

Laura Knaidla "NePazaudē mani"

Foto no izdevēja Facebook

Rudenī lasīju vācu rakstnieces Lauras Knaidlas (Laura Kneidl) romānu "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht) un dikti sadusmojos par to, ka rakstniece atstāj lasītāju karāties kraujas malā un jāgaida otrā grāmata. Vācu valodā tā jau bija, bet jāgaida bija tulkojums. Esmu sagaidījusi! Burtiski divos vakaros to arī ātri nokraukšķināju kā popkorna paku. Tūlīt, tūlīt otrā grāmata "NePazaudē mani" (Verliere mich. Nicht) jau būs pieejama visiem nepacietīgajiem gaidītājiem, bet man bija iespēja to dabūt vēl pirmsdrukas versijā. Seidžu aizvien moka pagātnes rēgi un Luka gatavs uzklausīt mīļoto, ja vien viņa spētu runāt.

Halina Vdovičenko "36 un 6 kaķi"

Jautājums: Cik gan kaķu iespējams ietilpināt vienā dzīvoklī, ja tiem nelaimīgā kārtā gadījies zaudēt pat savas necilās ielas "mājas"? Atbilde: vienā dzīvoklī ietilpst 36 un 6 kaķi. Lapzemē dzimusi ukraiņu autore Halina Vdovičenko radījusi aizraujošu stāstu "36 un 6 kaķi" par to, kā pagaidu iespējas kļūst par ilgtermiņa risinājumiem. Pie kāda daudzdzīvokļu nama un tā pagrabā mitinās neliela kolonija. Taču kādu dienu tiek aizmūrētas visas ieejas pagrabā, tāpēc kaķiem vairs nav patveršanās vietas. Runājošie dzīvnieki nolemj šarmēt pirmajā stāvā dzīvojošu kundzi un izlūgties naktsmājas kaut uz vienu lietaino nakti. Sākotnēji skeptiskā kundze ir pielaidīga un ļauj kaķiem ieņemt viņas nelielo mitekli un jau drīz 36 un 6 kaķu kopa kundzei un viņas krustdēlam atklāj arī savus pārējos talantus.

Tara Vestovera "Izglītotā"

"Vienmēr biju apzinājusies, ka mans tēvs tic citādam Dievam. Jau bērnībā biju apjautusi: lai gan mana ģimene iet vienā baznīcā ar visiem pārējiem pilsētniekiem, mūsu reliģija nav tāda pati kā viņējā. Viņi ticēja pieticībai; mēs to piekopām. Viņi ticēja Dieva spējai dziedināt; mēs atstājām savas brūces Dieva rokā. Viņi ticēja, ka vajag gatavoties Otrajai atnākšanai; mēs tai bijām sagatavojušies. Cik vien spēju atcerēties, es vienmēr biju zinājusi, ka manas ģimenes locekļi ir vienīgie īstenie mormoņi, kurus jebkad esmu pazinusi, tomēr nez kāda iemesla dēļ šeit, šajā universitātē, šajā kapelā, es pirmo reizi sajutu, cik milzīgs bezdibenis mūs šķir."

Ar amerikāņu autores Taras Vestoveras grāmatu "Izglītotā" tapu iekārdināta grāmatu klubiņa sanāksmē tajā īsajā starplaikā, kad tikšanās bija iespējamas klātienē. It kā grasījos to aizņemties un lasīt angļu valodā pēc kāda no kluba biedriem, bet visai drīz ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC to jau tulko izdošanai latviešu valodā. Pacietos, sagaidīju tulkojumu un to uzreiz arī iegādājos, taču lasīšanas kārta grāmatai pienāca, kad kluba mēneša temats bija reliģijas un kulti. Ļoti atbilstoša izvēle tematam. 

Īsumā - jauna sieviete hronoloģiski izstāsta savu uzaugšanu reliģiozā ģimenē un par ceļu ārā no despotiska un slima tēva ietekmes valgiem. Ceļš ārā bija pa izglītības taku. Lai arī romānā šķita manam prātam daudz neticamā, saprotu, ka lasīju to kā eiropiete ar savām zināšanām par to, kā lietas notiek te, un mazu izpratni par to, kādi melnie caurumi ir ASV. Lai arī zināju, ka Taras Vestoveras bērnība bijusi nesen, visnotaļ apzināti biju no savas apziņas izstūmusi precīzu laiku, par kuru ir stāsts. Aptuveni grāmatas vidū savilku kopā, ka runa galvenokārt ir par 1980-tajiem gadiem un 1990-to gadu sākumu. Laikam to ir visgrūtāk sasiet kopā - kā mūsdienās, laikā, kad cilvēks lido kosmosā, ir iespējams dzīvot tik noslēgtu un fantastisku maldu pilnu dzīvi.