Guntars Svilis "Bet kas būs ar mums?"

Guntars Svilis ienācis literatūrā ar ļoti atklātu autobiogrāfisku stāstu par savu bērnību, kas aizvadīta pārmaiņu laikos. Kā vēsta vāks - piezīmes no bērnības deviņdesmitajos. Nebūšu oriģinālāka par citiem, kas jau rakstījuši atsauksmes par šo grāmatu, – arī es pretstatīšu tai savu pieredzi. Mana puslīdz apzinātā prāta bērnība bija nedaudz vēlāk – jau deviņdesmito gadu otrajā pusē un divtūkstošo sākumā. Tomēr arī es piedzīvoju šo to no Guntara Sviļa aprakstītā, piemēram, pirmos tik ļoti kārotos snikerus un seriālus kā rituālu, kas nosaka apkārt esošo pieaugušo dienas un darāmo darbu ritmu.

Guntariņš bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs labprāt iemalkoja sīvo, mamma plēsās darbos un ikdienas pienākumos, savukārt vecmāmiņa, kas dzīvoja kopā ar viņiem, it kā atradās savā kosmosā un pārliecībā, tomēr bija liels atbalsts mājas soļa diriģēšanā.

Stāsta darbība pamatā norisinās Latvijas mazpilsētā, uz Rīgu bija jābrauc galvenokārt pie ārstiem. Katrs brauciens bija liels notikums, nevis ikdienišķa parādība. Rīgas smaržas, krāsas, skaņas un kopējā noskaņa ļoti atšķīrās no Madonas.

Tina Oževiča un Aleksandra Zajonca "Kas jūtām patīk?" un "Ko jūtas dara naktī?"

Pēc pirmās iepazīšanās ar Tinas Oževičas (Tina Oziewicz) un Aleksandras Zajoncas (Aleksandra Zając) kopdarbu “Ko dara jūtas?” kļuva skaidrs – šīs nav parastās bērnu grāmatas. Vizuāli atturīgas, tekstuāli minimālistiskas un tik ļoti vērstas uz iekšējo pasauli, ka bieži vien tieši pieaugušais kļūst par to īsto lasītāju. Zināju, ka arī turpinājumus “Kas jūtām patīk?” un “Ko jūtas dara naktī?” mūsu grāmatplauktam vajadzēs. Un ne tikai tāpēc, ka esmu dīvains cilvēks un mani urda grūti izskaidrojams nemiers, ja neesmu ieguvusi savā īpašumā visas grāmatas sērijā.

Tīna Hārneska "Ļaudis, kas sēj sniegā"

Gluži vasarīgā svelmē sapratu, ka esmu pati sev parādā vienu atsauksmi, par grāmatu, kas manuprāt, ļoti paplašina redzesloku un ir pelnījusi, ka par to pastāsta publikai. Tīna Hārneska (Tina Harnesk) ir sāmu izcelsmes rakstniece un es to pieminu, jo autores izcelsmei ir svarīga loma viņas debijas romānā "Ļaudis, kas sēj sniegā" (Folk som sår i snö).

Pirms sāku lasīt šo grāmatu, pārdomāju, ar ko personiski man saistās sāmi un cik daudz es par viņiem zinu. Sapratu, ka neko daudz nezinu un tāpēc ķēros pie grāmatas kā redzesloka paplašināšanas instrumenta. Un cerēto es patiešām ieguvu, apvienojumā ar rāmu dzīves un dzīvības apceres piepildītu laiku.

Lauris Gundars un Anete Melece - grāmatu sērija par Vali un Spindzeli

Bērnu grāmatas reizēm pasaka to, ko vajadzētu vairāk sadzirdēt tieši pieaugušajiem. Tieši tāds ir arī rakstnieka Laura Gundara un ilustratores Anetes Meleces kopdarbs – trīs grāmatu sērija par Vali un Spindzeli. Sērijas pirmā grāmata “Sveiks, Vali!” izdevniecībā “Liels un mazs” iznāca jau 2017. gadā, un tā ir gan lasītāju novērtēta, gan saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā. Toreiz bērnu grāmatas manā redzeslokā vēl nebija tik aktuālas, taču tagad ir un lielas pūles jāpieliek, lai paspētu aptvert gan to labo, ko izdod tagad, gan to, kas izdots jau gadus iepriekš.

Imants Liepiņš “Pasakas par lopiem”

Saņemt grāmatas no autoriem, ar kuriem esi kopā strādājis, ir liela atbildība. Atsauksme jāraksta – ja ne publiska, tad vismaz personīga, ja ne obligāti, tad vismaz aiz pieklājības. Arī šādu garadarbu atklāšanas pasākumu apmeklējumi ir daudznozīmīgām sajūtām piepildīti. Sākot jau ar to, ka domā – vai aicināts esi pieklājības pēc, tāpēc, ka aicina visus iedomājamos un neiedomājamos, vai tāpēc, ka grib redzēt tieši tevi? Āzis viņu zina! 

Bet nolēmu apvienot patīkamo draudzenes satikšanu ar lietderīgo paburzīšanos gar citiem ar literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī ar dažu sveiciena vārdu pārmīšanu ar sen nesatikto autoru. Tā es pirmo reizi paviesojos literāra nosaukuma bārā “1983” kādā ļoti savdabīgā radošā kvartālā un tiku pie Imanta Liepiņa jaunākā garadarba – grāmatas “Pasakas par lopiem” biešu aukstās zupas krāsas noformējumā. Arī autora un redaktores Evijas Laganovskas kopīgo tekstu fragmentu lasījumu izbaudīju, un turpmākajā pasaku lasīšanā man galvā bieži skanēja Imanta balss.

Andra Manfelde “Kosmonauta iela”

Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.

Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.

Nita Prouza "Neslēpumainais viesis"

Mollija nav vienkārši vecākā istabene — viņa redz to, kam citi uzmanību nepievērš. Viesnīca Regency Grand nupat ir atguvusies pēc iepriekšējā skandāla, un tagad tai jātiek galā ar jaunu triecienu. Mirklī, kad slavenais kriminālromānu autors Dž. D. Grimtorps grasās paziņot kādu noslēpumu, viņš nokrīt gar zemi miris. Mollijas dzīve atkal ir sagriezusies kājām gaisā, tikai šoreiz viņa diezgan ātri no galvenās aizdomās turamās kļūst par labāko detektīves Stārkas palīdzi.

Nita Prouza (Nita Prose) grāmatā "Noslēpumainais viesis" (The Mystery Guest) mums atkal ļauj satikt īpatnējo Molliju un viņas tuvos cilvēkus, kā arī ieved aizraujošos izmeklēšanas līkločos. Slavenā autora nāvi noskaidrot alkst ne tikai izmeklētāji, bet arī kazas (smieklīgs apzīmējums autora fanu klubiņam, ne?), žurnālisti un visi pārējie.

Gajs Kenavejs "Nejaušais kolekcionārs"

Ļoti izdevīgi aprecējies Hermanis Gertšs dzīvi ar sievu Marī vada mīlestībā, par spīti visām skauģu runām, un gluži patīkamā komfortā. Taču agri vai vēlu pašapziņu sāk kremt tas, ka citi bagātnieki viņu redz tikai kā laisku dīkdieni, kas savu naudu nav nopelnījis pats, bet tikai iedzīvojas uz sievas mantojuma. Hermanim bija apnicis, ka nav ko atbildēt uz citu bagātu vīriešu jautājumiem par viņa nodarbošanos. Gluži jauši vai nejauši, ar nelielu sievas pirkstu pieskārienu, vīrietis  kļūst par mākslas galerijas līdzstrādnieku Cīrihē. 

Sākumā darbs galerijā ir tikai piesegs, un cita citai seko humorīgas epizodes, kā izvairīties no mākslas apspriešanas, ja neko nejēdz no mākslas. Taču ar laiku izrādās, ka veikla mēle visos laikos patiesi ir kapitāls, un drīz vien Hermanis kļūst ļoti veiksmīgs mākslas biznesā. 

Gaja Kenaveja (Guy Kennaway) "Nejaušais kolekcionārs" (The Accidental collector) grāmatas žanrs ir keipers, ko dzirdu pirmo reizi. Taču uz pēdējā vāka paskaidrots, ka tas ir kriminālžanra paveids, kur galvenā sižeta līnija saistīta ar svešas identitātes piesavināšanos, savas identitātes viltošanu. Cik nu tur no kriminālžanra - tīrs humors un satīra. 

Laura Vinogradova "Pauls spēlē"

Pauls rudenī ies skolā. Nesen kopā ar mammu viņi pārvācās, un zēnam patīk spēlēt. Tetris viņam ne pārāk, bet visādi kautiņi un šautiņi viņam iet pie sirds – pat ļoti, ļoti. Dažreiz ir grūti atteikties no spēlītēm, un mamma tad dusmojas.

Kā vecāks zinu – nav viegli ievērot konsekvenci ekrānlaika nosacījumos bērniem. Īpaši grūti tas, visticamāk, ir, ja mamma audzina bērnu viena, kā tas ir Paula un viņa mammas gadījumā. Pārvācoties, remontējot, izkrāmējot un kārtojot mantas, ir ļoti ērti, ja bērnu “pieskata” ekrāns un spēlītes. Taču tādi mirkļi, kad mazie tikai maisītos pa kājām, paiet, un ekrāni būtu jāliek nost. Tomēr pieradums ir izveidojies, un nolikt tos ir ļoti grūti – tikmēr īstā dzīve pa to laiku draud paskriet nemanīta un neizbaudīta.

Nils Sakss "Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu"

Nils Sakss ir Nila Konstantinova pseidonīms, ko viņš izmanto literārajai darbībai. Kā Konstantinovs viņš veic psihoterapeita darbu ar jauniešiem, publiski sniedz viedokļus un ieteikumus par pusaudžu mentālo veselību. Taču kā Sakss viņš raksta stāstus, lugas un noveles. Pirms daudziem gadiem lasīju Saksa stāstus “Nopietni nolūki” — man radās riebums pret izlasīto un vairs autora tekstiem iespēju nedevu. “Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu” ir viņa otrais stāstu krājums, riskēju iemest aci, un priecājos, ka mums šoreiz “sapas”.

Šajā grāmatā aug vairāki liriskie “es” — gan problemātisko, “kodēto”, bērnu psihologs mainās pats caur iekļaujošo izglītības sistēmu, gan aizrautīgam sanitāram mainās vēlmes par nākotnes nodarbošanos. Kurš no viņiem ir Nils? No visiem mazliet vai neviens? Kas to lai zina!?

Žilija Bijē, Klēra Fovela "Katrīnas karš"

Vēl viena burvīga grāmata, kas ar smago un sāpīgo 20. gadsimta vēsturi iepazīstina saudzīgi un aizraujoši, ne ar sausiem faktu izklāstiem. Franču rakstniece Žilija Bijē (Julia Billet) un ilustratore Klēra Fovela (Claire Fauvel) grafiskajā romānā jeb grāmatā-komiksā “Katrīnas karš” (La guerre de Catherine) vēsta par kādas meitenes likteni Francijā Otrā pasaules kara laikā. Karš nav tikai nāve kaujas laukā, kas nosēts ar dažādiem ieročiem, karš nav piedzīvojums. Tas skar un vienmēr ir skāris daudz plašāk. 

Jaunā franču meitene Katrīna aizraujas ar fotografēšanu un pasauli skata caur kameras aci, ar klikšķi apturot mirkli, ko saglabāt. Viņa ir bērns, bet dzīves skatījums no naivā un bērnišķīgā ļoti strauji mainās. Karš maina ikdienu, taču īstu cilvēcību nav iespējams mainīt.

Komikss ir balstīts patiesos notikumos — stāsts ir dokumentāls un vēsta par holokaustu, kas skāra visu Eiropu. Tā ir grāmata par cilvēku izvēlēm un rīcību šādās smagās situācijās. Izvēle var būt sarežģīta, ja “mugurkauls” ir vājš. Taču cilvēkiem ar stingru pārliecību jautājumu nav — ir jārīkojas.

“Katrīnas kara” galvenās varones prototips ir rakstnieces Žilijas Bijē māte - Rašele Koena. Kara sākumā viņa nonāca leģendārā, progresīvā pedagoģiskā iestādē — Sevras Bērnu mājā (Maison de Sèvres). Nacistu okupētajā Francijā ebreji ir apdraudēti. Vispirms Rašelei bija jāpieņem svešs vārds — Katrīna Kolēna. Drīz vien nācās arī pamest Sevras Bērnu māju un tajā iegūtos draugus. Tādējādi šī grāmata ir ne tikai autores atmiņu iemūžināšanas veids, bet arī pateicība un cieņas izrādīšana Sevras Bērnu mājas personālam. 

Vizuāli šis ļoti skaists darbs un, kā ierasts izdevniecībai "Liels un mazs", arī taustei ļoti patīkama grāmata uz kvalitatīva papīra. Šādas grāmatas gribas ņemt rokās ne reizi vien. Interesanti, ka komikss ir adaptēts no Žilijas Bijē romāna ar šādu pašu nosaukumu "Katrīnas karš". 

Ja nepieciešams par vēsturi ieinteresēt bērnus un jauniešus, kuriem ne pārāk gribas daudz lasīt, iesaku šo grāmatu, kas atklās tematu par holokaustu Eiropā. Linas Itagaki un Marjus Marcinkēviča “Meitene ar šauteni” iepazīstinās ar meža brāļiem un māsām jeb partizāniem, kas pretojās krievu okupantiem. Savukārt Jurga Vile un Lina Itagaki caur "Sibīrijas haiku" atklās padomju režīma represēto stāstus.

Domāju, ka šādas grāmatas sniegs vismaz pamata zināšanas par sāpīgākajiem 20. gadsimta vēstures pieturpunktiem un var arī raisīt tālāku interesi — pievērst bērnus un jauniešus sarežģītākiem tekstiem, kas nav komiksi. No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga. Komiksa vizuālo adaptāciju latviešu izdevumam veidojis Ivs Zenne.