Andra Manfelde “Kosmonauta iela”

Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.

Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.

Nita Prouza "Neslēpumainais viesis"

Mollija nav vienkārši vecākā istabene — viņa redz to, kam citi uzmanību nepievērš. Viesnīca Regency Grand nupat ir atguvusies pēc iepriekšējā skandāla, un tagad tai jātiek galā ar jaunu triecienu. Mirklī, kad slavenais kriminālromānu autors Dž. D. Grimtorps grasās paziņot kādu noslēpumu, viņš nokrīt gar zemi miris. Mollijas dzīve atkal ir sagriezusies kājām gaisā, tikai šoreiz viņa diezgan ātri no galvenās aizdomās turamās kļūst par labāko detektīves Stārkas palīdzi.

Nita Prouza (Nita Prose) grāmatā "Noslēpumainais viesis" (The Mystery Guest) mums atkal ļauj satikt īpatnējo Molliju un viņas tuvos cilvēkus, kā arī ieved aizraujošos izmeklēšanas līkločos. Slavenā autora nāvi noskaidrot alkst ne tikai izmeklētāji, bet arī kazas (smieklīgs apzīmējums autora fanu klubiņam, ne?), žurnālisti un visi pārējie.

Gajs Kenavejs "Nejaušais kolekcionārs"

Ļoti izdevīgi aprecējies Hermanis Gertšs dzīvi ar sievu Marī vada mīlestībā, par spīti visām skauģu runām, un gluži patīkamā komfortā. Taču agri vai vēlu pašapziņu sāk kremt tas, ka citi bagātnieki viņu redz tikai kā laisku dīkdieni, kas savu naudu nav nopelnījis pats, bet tikai iedzīvojas uz sievas mantojuma. Hermanim bija apnicis, ka nav ko atbildēt uz citu bagātu vīriešu jautājumiem par viņa nodarbošanos. Gluži jauši vai nejauši, ar nelielu sievas pirkstu pieskārienu, vīrietis  kļūst par mākslas galerijas līdzstrādnieku Cīrihē. 

Sākumā darbs galerijā ir tikai piesegs, un cita citai seko humorīgas epizodes, kā izvairīties no mākslas apspriešanas, ja neko nejēdz no mākslas. Taču ar laiku izrādās, ka veikla mēle visos laikos patiesi ir kapitāls, un drīz vien Hermanis kļūst ļoti veiksmīgs mākslas biznesā. 

Gaja Kenaveja (Guy Kennaway) "Nejaušais kolekcionārs" (The Accidental collector) grāmatas žanrs ir keipers, ko dzirdu pirmo reizi. Taču uz pēdējā vāka paskaidrots, ka tas ir kriminālžanra paveids, kur galvenā sižeta līnija saistīta ar svešas identitātes piesavināšanos, savas identitātes viltošanu. Cik nu tur no kriminālžanra - tīrs humors un satīra. 

Laura Vinogradova "Pauls spēlē"

Pauls rudenī ies skolā. Nesen kopā ar mammu viņi pārvācās, un zēnam patīk spēlēt. Tetris viņam ne pārāk, bet visādi kautiņi un šautiņi viņam iet pie sirds – pat ļoti, ļoti. Dažreiz ir grūti atteikties no spēlītēm, un mamma tad dusmojas.

Kā vecāks zinu – nav viegli ievērot konsekvenci ekrānlaika nosacījumos bērniem. Īpaši grūti tas, visticamāk, ir, ja mamma audzina bērnu viena, kā tas ir Paula un viņa mammas gadījumā. Pārvācoties, remontējot, izkrāmējot un kārtojot mantas, ir ļoti ērti, ja bērnu “pieskata” ekrāns un spēlītes. Taču tādi mirkļi, kad mazie tikai maisītos pa kājām, paiet, un ekrāni būtu jāliek nost. Tomēr pieradums ir izveidojies, un nolikt tos ir ļoti grūti – tikmēr īstā dzīve pa to laiku draud paskriet nemanīta un neizbaudīta.

Nils Sakss "Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu"

Nils Sakss ir Nila Konstantinova pseidonīms, ko viņš izmanto literārajai darbībai. Kā Konstantinovs viņš veic psihoterapeita darbu ar jauniešiem, publiski sniedz viedokļus un ieteikumus par pusaudžu mentālo veselību. Taču kā Sakss viņš raksta stāstus, lugas un noveles. Pirms daudziem gadiem lasīju Saksa stāstus “Nopietni nolūki” — man radās riebums pret izlasīto un vairs autora tekstiem iespēju nedevu. “Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu” ir viņa otrais stāstu krājums, riskēju iemest aci, un priecājos, ka mums šoreiz “sapas”.

Šajā grāmatā aug vairāki liriskie “es” — gan problemātisko, “kodēto”, bērnu psihologs mainās pats caur iekļaujošo izglītības sistēmu, gan aizrautīgam sanitāram mainās vēlmes par nākotnes nodarbošanos. Kurš no viņiem ir Nils? No visiem mazliet vai neviens? Kas to lai zina!?

Žilija Bijē, Klēra Fovela "Katrīnas karš"

Vēl viena burvīga grāmata, kas ar smago un sāpīgo 20. gadsimta vēsturi iepazīstina saudzīgi un aizraujoši, ne ar sausiem faktu izklāstiem. Franču rakstniece Žilija Bijē (Julia Billet) un ilustratore Klēra Fovela (Claire Fauvel) grafiskajā romānā jeb grāmatā-komiksā “Katrīnas karš” (La guerre de Catherine) vēsta par kādas meitenes likteni Francijā Otrā pasaules kara laikā. Karš nav tikai nāve kaujas laukā, kas nosēts ar dažādiem ieročiem, karš nav piedzīvojums. Tas skar un vienmēr ir skāris daudz plašāk. 

Jaunā franču meitene Katrīna aizraujas ar fotografēšanu un pasauli skata caur kameras aci, ar klikšķi apturot mirkli, ko saglabāt. Viņa ir bērns, bet dzīves skatījums no naivā un bērnišķīgā ļoti strauji mainās. Karš maina ikdienu, taču īstu cilvēcību nav iespējams mainīt.

Komikss ir balstīts patiesos notikumos — stāsts ir dokumentāls un vēsta par holokaustu, kas skāra visu Eiropu. Tā ir grāmata par cilvēku izvēlēm un rīcību šādās smagās situācijās. Izvēle var būt sarežģīta, ja “mugurkauls” ir vājš. Taču cilvēkiem ar stingru pārliecību jautājumu nav — ir jārīkojas.

“Katrīnas kara” galvenās varones prototips ir rakstnieces Žilijas Bijē māte - Rašele Koena. Kara sākumā viņa nonāca leģendārā, progresīvā pedagoģiskā iestādē — Sevras Bērnu mājā (Maison de Sèvres). Nacistu okupētajā Francijā ebreji ir apdraudēti. Vispirms Rašelei bija jāpieņem svešs vārds — Katrīna Kolēna. Drīz vien nācās arī pamest Sevras Bērnu māju un tajā iegūtos draugus. Tādējādi šī grāmata ir ne tikai autores atmiņu iemūžināšanas veids, bet arī pateicība un cieņas izrādīšana Sevras Bērnu mājas personālam. 

Vizuāli šis ļoti skaists darbs un, kā ierasts izdevniecībai "Liels un mazs", arī taustei ļoti patīkama grāmata uz kvalitatīva papīra. Šādas grāmatas gribas ņemt rokās ne reizi vien. Interesanti, ka komikss ir adaptēts no Žilijas Bijē romāna ar šādu pašu nosaukumu "Katrīnas karš". 

Ja nepieciešams par vēsturi ieinteresēt bērnus un jauniešus, kuriem ne pārāk gribas daudz lasīt, iesaku šo grāmatu, kas atklās tematu par holokaustu Eiropā. Linas Itagaki un Marjus Marcinkēviča “Meitene ar šauteni” iepazīstinās ar meža brāļiem un māsām jeb partizāniem, kas pretojās krievu okupantiem. Savukārt Jurga Vile un Lina Itagaki caur "Sibīrijas haiku" atklās padomju režīma represēto stāstus.

Domāju, ka šādas grāmatas sniegs vismaz pamata zināšanas par sāpīgākajiem 20. gadsimta vēstures pieturpunktiem un var arī raisīt tālāku interesi — pievērst bērnus un jauniešus sarežģītākiem tekstiem, kas nav komiksi. No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga. Komiksa vizuālo adaptāciju latviešu izdevumam veidojis Ivs Zenne.

Sūzena Kolinsa „Izlozes rītausma” (#0.5)

Atceros, kā savulaik "Bada spēļu" triloģiju izlasīju vienā elpas vilcienā. Kad pēdējā lappuse bija aizšķirta, likās, ka nu ir miers. Trīs grāmatas par Panemu un Katnisas cīņu mani izsmēla emocionāli, bet arī dziļi iepriecināja kā lasītāju.

Taču desmit gadus vēlāk autore pārsteidza ar vēl vienu grāmatu "Balāde par dziedātājputniem un čūskām" (#0), kas atkal ievilka nežēlīgajā apgabalu pārstāvju cīņas pasaulē. Arī tad šķita, ka viss. Kur nu vēl, vairāk nav iespējams. Vai tad starp nulli un vieninieku var iespiest vēl kaut ko? Bet izrādās — šis stāsts nav beidzies! Vēl piecus gadus vēlāk ir klāt "Izlozes rītausma" (#0.5). 

Arno Jundze "Virtuves pasaciņas"

Kurš gan nav kādu reizi domājis — nez, ko teiktu suns vai kaķis, ja prastu runāt? Un kā manas dzīves izvēles komentētu kāmītis būrī? Arno Jundze grāmatā “Virtuves pasaciņas” pafantazējis par virtuvi — ko par mājokļa iemītniekiem domā sadzīves priekšmeti, pārtikas produkti, trauki un tehnika. Virtuvē mīt arī kāda īpaša ragana, un reiz, kad mājokļa saimnieki dodas ceļojumā, tiek rīkota traka ballīte.

Pasaciņu tēliem izveidots amizants raksturs un piešķirtas cilvēkam piemītošas emocijas. Nemaz nav grūti arī man sadzirdēt slotas vilinošo čukstu — es taču esmu jau liela, es drīkstu, ko vien gribu! Kefīra un biešu burciņas aizgrābjošo mīlasstāstu kāds soctīklos jau apcerēja, un teikšu vienu — ziepju operas uz šī fona nobāl. Patiesībā tieši šis biešu un kefīra stāsts šķiet vissmalkāk izstrādātais — tā norises vērotāju aizgrābtās elsas un nopūtas es varēju iztēloties tik spilgti, it kā dzirdētu pati savām ausīm.

Marjus Marcinkevičs un Lina Itagaki “Meitene ar šauteni”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 14. jūnijā mani pamudināja pastāstīt par grāmatu-komiksu, kas pamatskolas vecuma bērnus saudzīgi iepazīstina ar smagām vēstures lappusēm. Lietuviešu autori Marjus Marcinkevičs (Marius Marcinkevičius) un Lina Itagaki (Lina Itagaki) izveidojuši saturiski bagātīgu, daudzslāņainu un kvalitatīvu komiksu “Meitene ar šauteni”. No lietuviešu valodas, kā allaž burvīgi, tulkojusi Dace Meiere. Ļoti pozitīvi vērtēju Izdevniecības “Liels un mazs” burvīgo grafisko romānu jeb grāmatu-komiksu izlasi par pieminamās vēstures lappusēm.

Gābriels Skots "avots. Vēstule par zvejnieku Markusu"

“Runāt - kāda gan vajadzība runāt? Ja cilvēki uz zemes runātu mazāk, tie noteikti tiktu daudz tālāk. Nav iespējams aizrunāties līdz laimei, runas nav nekas cits kā troksnis. Nu, runā taču ar govi un aitu, un tu saņemsi tikpat saprātīgu atbildi kā no lielākās daļas ļaužu…” /93.lpp./

Kad 2019. gadā latviešu valodā iznāca norvēģu rakstnieka Gābriela Skota (Gabriel Scott) darbs "avots. Vēstule par zvejnieku Markusu" (Kilden eller brevet om fiskeren Markus), izlasīju vien anotāciju un nodomāju, ka tas nav man. Un kāpēc gan lai būtu? Kaut kas par makšķerniekiem, laivām, pīckām, murdiem, pludiņiem, zivīm un Norvēģijas dabu. Kam gan man tas vajadzīgs un interesants? Kāpēc izlasīju tagad? Jo grāmatu kluba viešņa bija romāna tulkotāja Dace Deniņa un šo darbu viņa īpaši izcēla par tā valodas skaistumu. Es izlasīju un es sapratu, par ko to izcelt! 

Lorāns Gunels "Pamošanās"

"Lielie uzņēmumi jau sen bija sapratuši, ka spēlēšanās ar pamatinstinktiem, dziņām un bailēm ir vienkāršākais un efektīvākais veids, kā pārdot jebko. Tas ir tikpat vienkārši kā nospiest pogu, neizbēgami panākot gaidīto efektu. Nav viņu problēma, ja tas velk cilvēkus uz leju." /31.lpp./

Franču rakstnieks Lorāns Gunels (Laurent Gounelle) savā reālistiskajā distopijā "Pamošanās" (Le Réveil) atsviež lasītāju atpakaļ Covid ierobežojumu laikā. Lai arī grāmatā vēstīts, ka tā ir izdomājums un nekādi nav saistāma ar realitāti, man šķiet, ka šis apgalvojums ir pilnīgs bleķis. Grāmata franču valodā iznāca 2022. gadā un latviešu valodā tulkota apgādā Zvaigzne ABC izdota 2024. gada jūlijā. No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone.

"Kad cilvēkiem ļauj brīvi izvēlēties, tie sadara jebko..."/51.lpp./