Džodžo Moja "Pirms atkal tiksimies" un "Pēc Tevis"

Klusiņām, klusiņām, nakts aizsegā līdz trijiem no rīta. Tā varētu raksturot lasīšanas stilu un apstākļus šīm grāmatām. Skarbi saldsērais Džodžo Mojas romāns "Pirms atkal tiksimies" nemanot ievelk sevī uz vairākām stundām, lai arī esi paņēmis grāmatu rokā uz pusstundiņu pirms miega. Lūisai Klārkai ir neparasts ģērbšanās stils, viņa daudz pļāpā un labprāt piedāvā pagatavot tasi tējas, vēl Lūisa dzīvo mazā Lielbritānijas pilsētiņā, kur ar darbu ir pašvaki un visa dzīve griežas ap seno pili. Bet Lūisas dzīve mainās līdz ar jauno darbu, nīgro priekšnieku Vilu Treinoru, atklājas arī dažs labs noslēpums.

Andra Manfelde "Virsnieku sievas"

Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pamazām tuvojos noslēgumam. Šoreiz esmu izlasījusi Andras Manfeldes skatījumu uz Liepāju un tās daļu Karostu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos jeb "Virsnieku sievas". Pagriežamais tilts, sargpostenis un kuģu/zemūdeņu tilts starp divām tik dažādām pasaulēm. Zilo zvaniņu piebērtajās pļavās izaug silikātķieģeļu piecstāvenes, baznīcas kupola virsotnē tiek uzvilkts Padomju savienības karogs, bet visu vēro pētīgais skatiens ko nespēj slēpt pat tumši sarkanā svina krāsa.

Arno Jundze "Gardo vistiņu nedēļa"

Arno Jundze radījis septiņus stāstus no deviņdesmitajiem Latvijā jeb kā autors pats saka - septiņi bandītu laika stāstiņi. "Gardo vistiņu nedēļa" ir paviegla rakstura literatūra vienam pavieglam vakaram. Citās atsauksmēs autors tiek slavināts par dzirkstošu un smalku humoru. Kā tur ar smalkumu un dzirkstīšanu, nezinu, bet nomācošs darbs nebija, tas nudien tiesa. Jundze paironizē par cilvēkiem, viņu vājībām, attieksmi pret likumu un mantu skarbajos pārmaiņu pilnajos deviņdesmitajos, bet viņam veiksmīgi izdodas nenonākt līdz klajām ņirgām, te arī laikam slēpjas tas smalkums.

Septiņi stāsti, septiņi notikumi, kuru varoņi ir parasti cilvēki, tādi kā jūs un es, kā kaimiņš aiz sienas. Grāmatu lasot balsī gluži nesmējos, bet gan jau kāds smaids man bija uz lūpām. Nedēļu pēc izlasīšanas neviens no Jundzes personāžiem un viņu stāstiem man gluži uzreiz atmiņā nelec. grāmata, ko izlasa, atveldzē prātu no ikdienas rūpēm un dzīvo tālāk bez īpašiem līdzpārdzīvojumiem, nekā gluži dokumentāla jauna arī neuzzināju. Grāmata vienam vieglam vakaram varētu patikt gan sievietēm, gan vīriešiem. Pasarg dies' nepaņemt šo kā vienīgo lasāmvielu kādam garam pārbraucienam. Izlasīsiet ātri un dusmosieties, ka atpakaļ jābrauc bez literatūras.

Džodžo Moja "Pēdējā vēstule no mīļotā"

Sen nebiju lasījusi tāda veida literatūru, bet Džodžo Mojas grāmata "Pēdējā vēstule no mīļotā", iegūta nejauši kā balva konkursā, jau sen dedzināja manu plauktu. Šis ir romantisks vēstījums par to, ka mīlestība skar ne tikai jaunas sirdis un neziņas radītas sirdsapziņas ēdas var mocīt visu mūžu. Vēl šī ir no tāda tipa grāmatām, ko izlasu un dodu tālāk, jo otro reizi intriga vairs nav intriga. Viegli, ātri lasāms darbs, kas ierauj sevī, aiznes uz sešdesmito gadu Lielbritāniju ar visiem tās sabiedriskajiem tikumiem, laulības modeļiem un dzīvesstilu.

Pārdomas pēc sarunām par cilmes šūnām

Lai arī vairs neesmu gaidībās un arī pavisam jaunā māmiņa vairs neesmu, tiku ielīgta uz branču “Sarunas Gaidību laikā”. Pasākuma rīkotājs bija Cilmes šūnu banka "FamiCord Group", taču sarunas ne tikai par to. Lai arī biju plānojusi uz pasākumu doties ar dēlu, atstāju viņu saldi čučam mājās un labi, ka tā. Ar viengadnieku diez vai mēs netraucējot noklausītos kaut pusi no stāstītā. Novēroju, ka vairākas mammas bija kopā ar vecākiem bērniņiem, arī viņiem pasākums bija par garu, jo izklaides bija tik mammu līdzi atnestās.

Brīvā un siltā atmosfērām pie veselīgām uzkodām pildītiem galdiem sanākušās sievietes uzklausīja, kas par veselīgu un sabalansētu uzturu stāstāms uztura speciālistei Jolantai Rozītei. Par kustību nozīmi grūtniecības laikā un fiziskās veselības uzturēšanu kopumā stāstīja fitnesa trenere Karīna Ostrovska, kuras galvenā specializācija ir vingrošana ūdenī. Šur tut man būtu komentāri no personīgās pieredzes, bet vienam gan es piekrītu - ja ir iespēja, ūdens un peldēšana grūtniecei ir viena lieliska padarīšana. Ūdenī beidzot nejūt savas miesas smagumu un neveiklību, nekur nekas nespiež un negrauž, īsāk sakot, fantastika!

Tālāk pie runāšanas ķērās pētnieks Dr. biol. Artūrs Ābols, viņš stāstīja par jaunākajiem pētījumiem cilmes šūnu izmantošanā dažādu slimību ārstēšanā. Artūra Ābola izklāsts bija gan izsmeļošs, gan aizraujošs, jo viņš neaizrāvās ar sarežģītiem stāstījumiem, uz cilmes šūnām un to darbiņu palūkojoties ar humoru. Ja pamatskolā kāds par fiziku, ķīmiju, bioloģiju un eksaktajiem priekšmetiem vispār stāstītu tikpat interesanti, iespējams, nemaz nebūtu gājusi pa sociālo zinātņu taciņu. 

Visbeidzot pasākuma noslēgumā par Cilmes šūnu bankas darbu un padarīto stāstīja ārste ķirurģe un cilmes šūnu speciāliste Inese Bolmane. Nevarēju gan palikt līdz pašām pasākuma beigām, bet ieguvu gana daudz, jo veselīgs dzīvesveids un sabalansēts uzturs nedz sākas, nedz beidzas ar grūtniecību.

Pozitīvā stāsta daļa un arī lielākais jaunums man pašai - cilmes šūnas neslēpjas tikai nabassaitē un tās asinīs. Turklāt cilmes šūnām ir arī dažādi veidi. Iepriekš arī nezināju, ka cilmes šūnu terapija jebkurā gadījumā ir papildu ārstēšanas metode, piemēram, vēža ārstēšanā tā neļaus izvairīties no ķīmijterapijas vai starošanas. Ārste pauda, ka noguldījums cilmes šūnu bankā jeb nabassaites audu un asiņu saglabāšana ir kā apdrošināšanas polise, ko cerams tomēr nekad nenāksies izmantot. Jebkurā gadījumā interesantākā pasākuma daļa bija biologa Ābola stāsts par pētījumiem ar cilmes šūnām laboratorijās.

Grūti spriest, vai pasākums kliedēja kādus mītus vai aizspriedumus, jo iepriekš par cilmes šūnām un to izmantošanu padziļināti interesējusies nebiju. Vai es taga domātu par cilmes šūnu saglabāšanu no saviem nākamajiem bērniem? Šaubos. Lai arī cilmes šūnu saglabāšanu var uztvert kā apdrošināšanas polisi, izmaksas ir ievērojamas.

Gundega Repše "Bogene"

Sliežu duna, saplēsts spogulis, kosmoss, atmiņas, kas cilvēku padara par cilvēku un otrā plāna aktieri vīrieši. Tas varētu būt viens teikums, kas raksturo Gundegas Repšes darbu "Bogene". Vēl viens darbs no Latvijas vēstures romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un šis vēsta par 1940. - 1941.gada notikumiem Latvijā, vēl precīzāk būtu teikt, ka romāns vēsta par vienas ģimenes likteni šajā trauksmainajā vēstures samezglojumā.

Inga Gaile "Stikli"

Starp veselību un slimību dažreiz var būt tikai daži neapdomīgi izteikti vārdi vai aizlidināti trauku gabali. Lai arī Ingas Gailes romāns "Stikli" nav tikai par sieviešu tiesībām un stāvokli 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, tieši šis temats man prātā nāk pirmais, domājot, ko rakstīt. Ne viena vien sieviete ievietota klīnikā ārstēšanai vai vismaz pieprasīta viņas ārstēšana, jo maigā būtne iedrošinājusies pacelt balsi, iebilst, laist pa gaisu pirmo, kas gadās pa rokai. Bet, nedaudz parunājot ar vīru, izrādās, ka sievietes uzvedība nav prasta karstgalvība vai trakuma izpausme, bet gan paša vīra nopelns krogū nospēlējot un nodzerot mantu. Šī ir tikai īsa aina grāmatā, bet raisīja man pārdomas.

Pāvels Sanajevs "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes"

Uz dīvāna malas aizvien ir prāva kaudzīte ar nelasīto literatūru. Arī plauktos pilns ar kārdinošām grāmatu muguriņām. Bet padevos... spontāni iegādājos Pāvela Sanajeva darbu "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes", jo lasīju par šo grāmatu labas atsauksmes. Ķēros grāmatai klāt tramvajā un sapratu, ka vēlos ar to dalīties un tūlīt iegādājos arī eksemplāru draudzenei. Raksta, ka par šo grāmatu ir divu veidu atsauksmes - ļoti slavinošas un klajas neizpratnes pilnas, par ko tāda sajūsma. Es būšu slavinošais lasītājs.

Autors ir krievu scenārists, režisors un tulkotājs un viņš stāsta, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs, tamdēļ arī atsauksmes par to dalās divos krasi atšķirīgos virzienos. Pirmo reizi romāns publicēts turpinājumos laikrakstā pirms vairāk nekā 20 gadiem, 2003.gadā izdots grāmatā un tikai tad sasniedzis popularitāti lasītāju acīs.

Starp citu, iesaku izlasīt interneta žurnālā "Punctum" interviju ar Pāvelu Sanajevu: šeit

Kristīne Ulberga "Tur"

Kristīnes Ulbergas grāmata "Tur" iekļaujas sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" kā pirmspēdējais darbs. Tas ir stāsts par kaut ko netveramu. Tur purvā, tur astoņdesmitajos, tur ezotērikā un kaut kur vēl. Spītīgi lasīju grāmatu klasiski kā ierasts, no sākuma uz beigām, lai arī  vairākās citās recenzijās bija ieteikts vispirms izlasīt autores pēcvārdu. Nebūšu oriģināla un ieteikšu pēcvārdu lasīt pirms visa pārējā darba. Tas noteikti padarīs iespaidu labāku.

Pāvels mūk no savas esamības, pagātnes, ģimenes, no visa un iemūk purvā, kur viņu izglābj kādas komūnas locekļi. Soli pa solim lasītājs pamazām uzzina, no kā bēga Pāvels, kas tā par komūnu un aptuveni, kas notiek pasaulē apkārt. Stāsta darbība noris vairākos laikos, bet pamatā tie ir astoņdesmitie gadi, uz ko norāda vien Černobiļas kodolreaktora katastrofa , VDK aģenti viesnīcas "Latvija" tuvumā un Brežņeva bēres. Romāns balstās patiesos notikumos, un tā centrā ir domubiedru komūna, kas dzīvoja pēc saviem noteikumiem pašu izveidotā vidē – mājās „Vadaiņi” purvaina meža vidū Smiltenes apkaimē.

Helēna Celmiņa "Kā plika pa nātrām"

Kā biju plānojusi, ķēros klāt otrajai noskatītajai Helēnas Celmiņas grāmatai "Kā plika pa nātrām". Pirms tam lasīju par sievietēm PSRS cietumos. Lai arī šī izdota 1998.gadā, bet tā par cietumiem jau 1980.gadā, jāsaka, ka hronoloģiski tomēr vajadzētu sākt ar šo darbu un tiki pēc tam lasīt par cietumiem. "Kā plika pa nātrām" beidzas ar Celmiņas pirmstiesas izmeklēšanā apcietinājumā pavadītā laika īsu izklāstu, bet "Sievietes PSRS cietumos", ar šī dzīves posma aprakstu sākas.

Helēna Celmiņa "Sievietes PSRS cietumos"

Esmu ieradusi blogu rakstos pieminēt arī, kā esmu nonākusi līdz aprakstāmajai lasāmvielai. Šajā gadījumā es nespēju atcerēties, kā nonācu pie zināšanām par Helēnas Celmiņas grāmatas "Sievietes PSRS cietumos" eksistenci. Kaut kur interneta ārē manīju kādu pieminam šo darbu, pazīstama sieviete norādīja uz vietu, kur grāmata pieejama tiešsaistē un pēcāk darbs saglabāts e-lasītājā gaidīja savu lasīšanas stundu. 

Tematiski vēl nepiemērotāku lasāmvielu brīžiem, kad bērns spēj iemigt un gulēt tikai ar mammas siltumu pie sāna, nevaru iedomāties, bet tā nu nācās lasīt - tumsā e-lasītāja gaisma netraucēja bērna miegu, tāpēc galu galā bērns pagulējis un mammas smadzenes iekustinātas ar skarbiem stāstiem. Turklāt pēc visādu iedomu un izdomu lasīšanas biju izslāpusi pēc dokumentālākiem stāstiem.