ceturtdiena, 2021. gada 30. decembris
"Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949"
trešdiena, 2021. gada 29. decembris
Zane Daudziņa "Dienasgrāmata"
pirmdiena, 2021. gada 27. decembris
Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecīša ziemas brīvdienas"
Mēs ar mazo klausītāju pēcsvētku laikam dienu pēc dienas izejam cauri kopā ar Korvantunturu iemītniekiem. Ziemassvētku vecīša un rūķu brīvdienas ilgst trīspadsmit dienas un tās ir prieka un līksmības piepildītas. Korvantunturos līksmo no Pirmajiem Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai. Arī rūķi, tāpat kā cilvēki, saņem dāvanas, mielojas ar neskaitāmiem ēdieniem, iesaistās spēlēs, sacensībās, dzied un dejo. Dažas tradīcijas sakņojas senos ticējumos, bet ir arī unikālas tieši Ziemassvētku vecīša namam un iedzīvotājiem raksturīgas delverības. Un arī cilvēciskas vājības vecītim un rūķim nav svešas - patīk gan kūkām pamieloties, gan paklačoties un laimes spēles izmēģināt. Bet vispār labi, ka brīvdienu ir vairāk nekā viena, jo īpaši, ja tās ir vienīgās brīvdienas visā gadā!
pirmdiena, 2021. gada 6. decembris
Anna Starobiņeca "Plūktiņš. Zvērīgs detektīvs"
pirmdiena, 2021. gada 29. novembris
Ieva Samauska "Kas tu būsi, kad izaugsi jeb Bērnudārza noslēpums"
Mihaels de Koks un Kristīne Ārstena "Kā vecmamma vislaik samazinājās"
piektdiena, 2021. gada 26. novembris
Fransuāza Sagāna "Visos sirds nostūros"
pirmdiena, 2021. gada 22. novembris
Svens Kuzmins "Dizažio"
pirmdiena, 2021. gada 15. novembris
Jennija Fāgelunda "24 labie darbi"
piektdiena, 2021. gada 12. novembris
Jevgēņija Ņekrasova "Katja un Kikimora"
svētdiena, 2021. gada 7. novembris
Keita Listere "Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Pērkamās mīlas vēsture"
"Ielasmeita sabiedrībā ir tas pats, kas noteka uz kuģa vai atejas bedre pilī. Ja tās nebūtu, tad piegānīta būtu visa pils. Sv. Augustīns De Ordine, 386." / 47.lpp./
Nezinu, vai kaut kas kaiš manai tikumībai vai saprātam, bet prostitūtas nekad man nav šķitušas kā nicināma darba darītājas. Ir pieprasījums, ir piedāvājums, tā teikt. Tirgus ekonomika. Bet gana daudzi cilvēki nav tik neķītri liberālās domās kā es. Priekameitas ir daudz apspriestas un peltas, uzskatītas par visa ļaunuma sakni. Pār šo profesiju gulst daudz aizspriedumu un stereotipu. Protams, tādas lietas nerodas no tukša gaisa, tomēr visus vienā maisā vai veneriskajā dispanserā tomēr bāzt arī nevarētu. Jau no seniem laikiem līdz pat mūsdienām prostitūcijas apkarotāji vispirms vēršas pret pašiem naktstauriņiem nevis pret tiem, kuri pērkamās mīlas pakalpojumu gatavi apmaksāt. Taču izrādās, ka bieži vien ir bijis brīdis, kad lielie cīnītāji nav iebilduši gūt kādu daļu peļņas no prostitūcijas.
Ar lielu interesi vienmēr esmu tvērusi dažādus kultūras produktus, kas attēlo prostitūcijas tematu, tieši šī noslēpumainības plīvura dēļ un te manās rokās nokļuva īsta enciklopēdija, ko sarakstījusi britu pētniece Keita Listere (Kate Lister). Grāmata "Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Pērkamās mīlas vēsture" Ilmāra Zvirgzda tulkojumā ir patiesi izsmeļoša zinātkāres un ziņkāres apmierinātāja.
svētdiena, 2021. gada 17. oktobris
Anne Franka "Sētas māja"
ceturtdiena, 2021. gada 14. oktobris
Finns Skorderuds "Nemiers"
"Nekad iepriekš nav tik daudz runāts par to, kā audzināt bērnu, un vienlaikus cilvēki nekad nav jutušies tik bezpalīdzīgi. Modernajā ģimenē par paplašinātās ģimenes locekli kļūst terapeits." /100. lpp./
Norvēģu psihiatrs un psihoterapeits Finns Skorderuds (Finn Skårderud) grāmatu "Nemiers. Ceļojums mūsdienu patībā" (Uro. En reise i det moderne selvet) sarakstīja 1998. gadā, bet latviešu valodā tā izdota 2021. gadā. Latviešu psihoterapeits Nilss Sakss-Konstantinovs grāmatas pēcvārdā, ka nevar būt aktuālāka laika šīs grāmatas izdošanai latviešu valodā par laiku, kad pasaule piedzīvo ne tikai koronovīrusa, bet arī psihiskās veselības pandēmiju.
otrdiena, 2021. gada 21. septembris
Petra Posterte "Gads, kad ieradās bites"
otrdiena, 2021. gada 7. septembris
Adele Fābere un Eleina Mazliša "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu"
Adeles Fāberes un Eleinas Mazlišas grāmatu "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu" saņēmu brīdī, kad jutos vissliktākā māte pasaulē, kā sabojājusies plate, kuras bērns ne velna nedzird. Vai pēc izlasīšanas es jūtos labāk? Ne gluži. Grāmata nav brīnumlīdzeklis. Tomēr tā paliks man pie rokas vēl krietnu laiku, pašķirstīt, atgādināt sev, motivēt sevi, sajusties labāk. Tagad man ir aptuvens plāns, kā mēģināt tikt ārā no "sliktās, bļaujošās mātes" lomas. Vislielākos strīdus bērnu un pieaugušo starpā, manuprāt, rada nespēja tikt galā ar savām jūtām - gan vecākiem, gan bērniem. Viens vakars bez strīda ir liels sasniegums ceļā uz daudziem vakariem.
Patiesi tikt galā ar jūtām ir īsta māksla, taču ļoti noder, ja mākslas apgūšanai tiek dotas kādas teorētiskas vadlīnijas un pamatprincipi. Vienlaikus jāatzīst, ka līdz ar plašākām zināšanām brīžos, kad noraujos no sava iedomātā pozitīvā kursa, mieles un pretīgums pret sevi par vājuma mirkli ir divtik liels. Pašpārmetumi, ka nespēju izdarīt tā, kā esmu lasījusi un dzirdējusi pareizi esam, izaug kā milzīgi kalni. Tad nākas saņemties un dzīvot tik tālāk, jo mēs neatkārtosim mūsu vecāku pieļautās kļūdas, bet mums vienmēr būs iespējas radīt pašiem savējās. Es daru labāko, ko šobrīd spēju sava bērna labā. Esmu gana laba mamma.
ceturtdiena, 2021. gada 2. septembris
Paolo Džordāno "Sērgas laikā"
"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./
Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?
Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.
pirmdiena, 2021. gada 30. augusts
Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte 3. grāmata"
piektdiena, 2021. gada 27. augusts
Ieva Samauska "Gulošais policists un sapnis"
trešdiena, 2021. gada 25. augusts
Pireta Rauda "Kā izglābt mazītiņo mammu"
pirmdiena, 2021. gada 23. augusts
Eve Hietamies "Tētis skolā"
sestdiena, 2021. gada 21. augusts
Nora Ikstena un Vilipsōns "Suņa dzīve. Stāsti un suneti”
Rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieka Aivara Vilipsona kopdarbs "Suņa dzīve. Stāsti un suneti" iznākusi jau 2019.gadā, taču nupat atguvusi aktualitāti. Līdz augusta beigām Rīgas vasaras kultūras programmas laikā norisinās projekts “Dzilvēku stāsti”. Tas ir aicinājums uz kulturālu pastaigu cauri desmit Rīgas parkiem, ko īsteno biedrība "Suns ar misiju". Ķeros klāt sunetiem un stāstiem, vienlaikus cerot uz mazāk slapju laiku, lai dotos arī pastaigā. Stāsti un suneti ir viena vakara darbiņš, savukārt sausāks laiks ir garāka posma izaicinājums. Beigu beigās samierinos ar trīs savam Rīgas galam tuvāko suņu apmeklējumu. Apciemojām medīgo Ripsi, dzīvelīgo Džekiju un Vīnogactiņu Klāru.
Sameklējiet pastaigas karti biedrības "Suns ar misiju" lapā, izplānojiet krietnu strēķīti brīva laika un dodieties apskatīt tēlnieka Kristapa Andersona veidotās skulptūras. To apgleznošanā piedalījušies dažādi mākslinieki. Pie katras skulptūras arī izvietots QR kods, kuru noskenējot ar telefonu, var noklausīties stāsta audio versiju, ko ierunājusi aktrise Marija Bērziņa. Diemžēl divi no projekta mākslas darbiem, Frīda un Pipars, cietuši vandālismā un vairs nav apskatāmi, taču viņu stāsti aizvien klausāmi Operas skvērā un A.Briāna un Palīdzības ielas skvērā.
ceturtdiena, 2021. gada 19. augusts
Lina Žutaute "Kika Mika un milzu netaisnība"
trešdiena, 2021. gada 18. augusts
Klēra Norta "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"
pirmdiena, 2021. gada 16. augusts
Juhani Pitseps un Gundega Muzikante "Ir mēness zelta kuģis"
Ir mēness zelta kuģis, ir zvaigzne sudrabairis. Ja atkal, atkal es pie tevis tikšu, būs mēness zelta kuģis, būs zvaigzne sudrabairis, un naktī tavi smiekli skanēs kairi.
trešdiena, 2021. gada 4. augusts
Bernhards Šlinks "Priekšlasītājs"
trešdiena, 2021. gada 28. jūlijs
Vladis Spāre "Tu nevari dabūt visu, ko gribi"
piektdiena, 2021. gada 23. jūlijs
Maija Migla-Streiča "Matildes gadsimts"
ceturtdiena, 2021. gada 22. jūlijs
Nanda Milbreta "Kommunalka Child"
sestdiena, 2021. gada 10. jūlijs
Ilona Bakše un Ieva Zalepugaite "Mārīte Punktīte - Smaida un spēlējas"
ceturtdiena, 2021. gada 8. jūlijs
Einata Carfati "Varēja būt trakāk"
Pēc kuģa avārijas divi jūrnieki patvērušies uz peldlīdzekļa atliekām. Albertīni ir sašļucis pesimists, savukārt Džordžs ir allaž mundrs un pozitīvisma pārpilns. Lietusgāzē, kopā ar caurejas mocītu lidojošu zivju baru, briesmīgi dziedošām jūras vāravām, vaļa vēderā un tumšā alā, ēdot smirdīgu jūras aļģu zupu, Džordžs nebeidz skandēt, ka viss varēja būt vēl trakāk. Galu galā arī Albertīni pārliecinās, ka nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk un, skatoties uz notiekošo atvērtu prātu, kopējā aina paveras gaišāka.
pirmdiena, 2021. gada 14. jūnijs
Sandro Veronēzi "Kolibri"
trešdiena, 2021. gada 2. jūnijs
Mailisa de Kerangala "Salabot dzīvos"
trešdiena, 2021. gada 26. maijs
Tereza Sediva "Kurmis melni baltā alā"
"Tur var atrast tik daudz krāsu un dzīvības! Bet, lai atrastu, ir jāmeklē" /Kroņlukturis/
sestdiena, 2021. gada 15. maijs
Matiass Edvardsons "Labie kaimiņi"
otrdiena, 2021. gada 11. maijs
Delfīne de Vigāna "No un es"
sestdiena, 2021. gada 8. maijs
Baiba Zīle "Piezīmes no Citurzemes"
Laipni lūgti Badzikistānā un Ordnungā!
otrdiena, 2021. gada 4. maijs
Eleonora Troja "Amazones neraud"
"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."
sestdiena, 2021. gada 1. maijs
Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./
Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu.
trešdiena, 2021. gada 28. aprīlis
Eiropas Savienības Literatūras balvai izvirzītās grāmatas 2021.gads
otrdiena, 2021. gada 27. aprīlis
Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc"
svētdiena, 2021. gada 25. aprīlis
Inga Ābele "Balta kleita" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)
Šis raksts pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303). Ingas Ābeles stāstu krājums "Balta kleita" nominēts Latvijas Literatūras gada balvai labākā prozas darba kategorijā.
Gaisīgu skatu un domu uz piezemētām cilvēciskām vājībām
Ābele Inga Balta kleita, izdevniecība
Dienas grāmata 2020, 158 lpp.
Viena no mūsdienu
ražīgākajām latviešu literātēm Inga Ābele nodevusi lasītājiem jaunāko stāstu
krājumu Balta kleita. Grāmata ir veltījums Andrai. Tā var būt pērn martā
aizsaulē devusies rakstniece Andrai Neiburga, kuru Ābele intervijās piemin kā sev
nozīmīgu cilvēku. Un mazliet Neiburgas stilu arī atgādina šis Ābeles krājums –
tie ir noskaņu un sajūtu teksti. Bet tikpat labi, tā var būt arī cita
rakstniece – krāsainos ziedu rakstu lakatos un sarkanām lūpām rotātā Andra
Manfelde. Viens plašāk neizvērsts vārds “Andrai” lappusē uzreiz aiz titullapas,
tā atšifrējums lai paliek autores pašas ziņā.
Grāmatā ir deviņi
stāsti, kuru galvenās varones ir deviņas sievietes. Taču varoņu kopskaits ir
daudz lielāks un balta kleita stāstos ir tikai simbols. Katram stāstam
nosaukumā sievietes vārds, attiecīgi piešķirot tekstam nosacītu personību ne
tikai ar to, kas pēc nosaukuma, bet jau ar pirmo vārdu. Ābeles jaunie stāsti nosacīti iedalāmi divās
daļās – daži ir proza “tīrā” veidā, bet daži ir žanru sakausējums – dzjeproza,
kurā rakstniece izpaudusies jau agrāk. Visos stāstos ir noraugāms sižets vai tā
aizmetņi, taču daži no tekstiem ir liriskāki un šķietami nepabeigti, bezgalīgās
nebeidzamās pārdomās plūstoši. Dzejprozai piederīgajos stāstos nav izteiktas
kulminācijas, līdz ar to arī atrisinājuma vai lūzuma. Taču tajos noteikti ir
tēli ar gaisīgiem, garīguma un nosacītas filozofijas pilniem spriedumiem. Pārdomās
par cilvēku sev blakus un laika gaitā mainījušām attiecībām slīgst Alise:
Alise
gribētu, lai viņš domā uz lielu. Uz lielu domājot, nekad nevar zaudēt. Vai viņa
dzīvē vairs nav nekā liela? Riez dusmās Alise nosauca viņu par sīku dvēseli.
Viņa tā nemaz nedomāja, pateica tikai tālab, ka redzēja, kā sīkumi saēd viņa
dzīvi caurumos, kā kodes vilnas deķi. Alisei likās, ka sīkumu saēstam ir tik
viegli nodot lielumu. Vieglums nekad nesniedz piepildījumu, viņa gribēja teikt.
Bet kā lai to pasaka? Ceļā vienmēr gadījās kaķis. Bet nu kaķis ir miris un viņa
to pateikts. /stāsts “Alise” 39. – 40.lpp./
Līdzīgi arī stāstā
“Donna”. Šie teksti ir ēteriski, šķietami lidojošu domu plūdumi. Vienlaikus tie
ir arī par piezemētām lietām:
Acu
skatiens tvana smags, neiespējami pacelt tveices pielijušos plakstus ar smagām
lāsēm skropstgalos, lai uzmestu otram gādīgu mirkli. Kaisle pamazām uzsūcas
ķermenī, tāpat kā pazuda mazās krūtis ar milzīgiem saldajiem ķiršiem
līdzīgajiem zīdekļiem, pagaisa atpakaļ krūšu kurvī, no kurienes reiz
izplaukušas. Agrs rīts, jūlija svētība. Atkal 13. datums, bet pēc daudziem
gadiem. Migla virs ezera kārtām kā kāzu palagi. Donna iebrien. Ūdens spilvenu glāsmaini
trīsošā želeja. Mati tumša dzintara krāsā, augums izplūdis kā atspulgs ezerā.
Ūdens zilganā caurspīdība. Miers un slīpi pāri kokiem krītoši stari. Vēl nav
svelmes Bet! Saule brīdinoši paslej pirkstu kā baznīcas torni pār pamalei un
dzirksteles nojūk ap acu varavīksnenēm, atkal sviedri. /stāsts “Donna” 50. –
51. lpp./
Stāsti “Malda”, “Sandra” un arī “Klinta”
jau ir konkrētāki, skaidrākām robežām, par vienkāršām un ikdienišķām lietām,
zināmā mērā par dzīves netaisnībām. Sandras un Klintas stāstos īpaši
koncentrējoties uz cilvēciskām attiecībām. Klinta iesprūdusi slēgtā vidē,
gaidot atceltu lidmašīnas reisu uz Latviju, uz mātes bērēm. Tikmēr viņai ir
iespēja apdomāt savas attiecības gan ar nelaiķi, gan dzimtenē palikušo māsu, gan
padomāt par svešatnē izveidotajām attiecībām ar vīrieti. Savukārt Sandra risina
telefonsarunas un apmainās īsziņām ar dēlu, kurš nespēj noturēties nevienā
vietā un darbā, nesameklējis problēmas un pie tām vainīgos. Nosaukums “Malda”
jēdzieniski jau ar pirmo vārdu dod mājienu par kaut ko ačgārnu, greizu jeb
maldīgu. Un Malda nudien ir apmaldījusies dzīves vērtībās un tajā, kā dzīvot.
Lai arī Malda spēj saņemties un turēt dzīves grožus rokās, ik pa laikam tomēr
sanāk atkal nošļūkt no kārtīgās dzīves ceļa, atpakaļ iekšā maldu grāvī.
Atšķirīgs no pārējiem ir stāsts
“Margarēta”, jo tajā vērotājs un stāstītājs ir vīrietis un viņa skatījums uz
sievieti. Pārējos stāstos domas pludinās pašu galveno varoņu vai citu vērotāju sieviešu
galvā. Taču arī vīrietis ir melanholisks, šķietams dīvainis, kurš atdevis sevi
visu rozēm.
Vēl īpaši uz pārējo fona izceļas stāsts
“Linda”. Tas ir kā skaists veltījums lībiešiem un lībiešu valodai, tautas
mutvārdu daiļradei, iekļaujot arī Valta Ernštreita atdzejojumu. Šis stāsts ir
kā maza mīlestības vēstule Kurzemei un cilvēkiem jūras ciemos, atzinība
dvēselēm, kas ar siltu skatu seko uz zemes palikušo gaitām un sarunām:
Kad ilgus gadus nav
raudāts, labi var sajust ceļu, kā galvā ienāk asaras – gar deniņiem augšup
paceļas zilgana migla, un sirds aizsalst, tad iesmeldzas kaut kādi neredzami
vadi pakausī, pēc tam acis strauji pieriet ar karstumu, kā krūtis ar pienu. /no stāsta “Linda” 65. lpp./
Ingai Ābelei nenoliedzami ir savs
lirisks, unikāls stils. Tam raksturīga ārkārtīgi skaista valodas bagātība, krāšņums.
Vienlaikus Ābele spēj šo bagātību izmantot, nesavijot no vārdiem mūsdienu
lasītājam nesaprotams valodas mežģīnes. Viņas radītie tēli ir spēcīgi katrs
savā veidā un ir arī pārlaicīgi, nepiesaistīti kādam noteiktam vēsturiskam
laikam. Un tā baltā kleita – to varētu uzģērbt katrai no stāstu varonēm gan kā
godu kārtu, gan kā metafizisku sirdsapziņas tīrības simbolu. Balta kleita ir
tikai ietvars un vāka noformējumam izmantotā grafiķes Aleksandras Beļcovas
šķīvja “Jūrmala” attēls dīvainā kārtā ar pirmo acu uzmetienu atgādina skatu uz
veļas mašīnas durtiņām.
trešdiena, 2021. gada 21. aprīlis
Leonīds Dobičins "Enpils"
Viena no grāmatām, kas pavadīja plauktā kādu brītiņu līdz lasīšanai, ir krievu rakstnieka Leonīda Dobičina "Enpils" (Город Эн). Nopirku to pēc tam, kad noklausījos literātu Svena Kuzmina un Toma Treiberga raidījumu "Cienījamie klausītāji. Etīdes par literatūru" Latvijas radio. Raidījums, manuprāt, ir izcils un tajā apskatīto darbu fragmentu lasījumi patiešām aizrauj līdzi literārajā realitātē. Noklausījos arī raidījumu, kurā par "Enpili" runāja grāmatas tulkotāja Māra Poļakova un biju "uzķērusies uz āķa" bez atpakaļceļa. Līdz lasīšanai gan uzreiz netiku, bet darba pacelšanu uz augšu lasāmo kaudzē pamudināja nominācija Latvijas Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā. Grāmatu izlasījusi, nebrīnīšos, ja aprīļa beigās Māra Poļakova balvu arī iegūs!