Nora Ikstena "Mātes piens"

Romānu sērija "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ir kaut kas vienreizējs Latvijas literatūrai, jo vairāki rakstnieki "pēc pasūtījuma" raksta par vienu noteiktu posmu Latvijas vēsturē 20.gadsimtā. Kritiķi var strīdēties, ka "literatūra uz pasūtījumu" nav nekas labs pēc būtības, taču šie darbi ir lielisks ieskats laikmetā un tā norisēs. Iepriekš lasīju Māra Bērziņa "Svina garša". Šoreiz ķēros klāt Noras Ikstenas radītajam "Mātes piens". Tiesa, grāmatnīcā pārdevējām cītīgi stāstīju, ka man vajag Ingas Gailes "Mātes pienu". Tas nekas, viņas lieliski saprata, ko patiesībā meklēju un tas apliecina grāmatas popularitāti. Nokaunējos es pēc tam vienatnē.  Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz Berlīnes mūra krišanai 1989.gadā.

Dace Rukšane "Mīlasstāsti"

“Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām”

Biju reklāmas upuris un nopirku Daces Rukšanes jaunāko stāstu krājumu "Mīlasstāsti". Vienlaikus es sevi pārbaudīju, vai esmu kļuvusi par Rukšānes lasītāju, vai viņa ir mainījusies kā autore manā izpratnē. Nekā, par Rukšanes lasītāju kļuvusi neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka esmu vīlusies šajā grāmatā. Pašās begās atcerējos vienu no retajām grāmatām, ko biju pametusi puslasītu aiz nespējas turpināt - Rukšānes "Sarunas par attiecībām". Varbūt nebija istais prāta stāvoklis šim darbam. Mīlasstāsti gan nāca tieši laikā pārdomām.

Anna Velēda Žīgure "Viņi. Ceļā" un "Es stāstu par Latviju"

Šoreiz jāraksta par divām grāmatām uzreiz, turklāt par tādām, kas izlasītas pirms kāda laiciņa. Žurnāla "Laiks Pasaulei" pirmajā numurā (novembris) publicēta mana saruna ar rakstnieci un diplomāti Annu Velēdu Žīguri. Viņa tiek dēvēta par deviņdesmito gadu spilgtāko Latvijas diplomāti, Latvijas pirmā vēstniece Igaunijā un Somijā, rakstniece, tulkotāja  Lai intervijai sagatavotos, ķēros vērsim pie ragiem un lasīju arī viņas grāmatas. Jāsaka, ka darbi bija manas zināšanas atsvaidzinoši.