Dace Vīgante "Ledus apelsīns"

Pļavas smilgu dziļais rāmums, Padomju savienības izjauktās ģimenes un kultūras ķēde, spēcīgi kontrasti, dzīve monologā, gari atmiņu virknējumi, Padomju sadzīves mini enciklopēdija un tik dažādā mīlestība. Tā es vienā teikumā varētu raksturot Daces Vīgantes stāstu krājumu "Ledus apelsīns". Mazas ainiņas, etīdes par laiku, par zaudēto, iegūto, pagājušo, bet ne par nākošo, tādas sastingušas glezniņas, kas tomēr elpo pašas par sevi. Taču šāds raksturojums ir kopējā izjūta par grāmatu, jo krājuma apjomīgākais stāsts ir ļoti garš - lasot to, pat aizmirstas, ka jābūt arī citiem stāstiem. Lasot elektroniski nevaru pateikt precīzu sadalījumu starp stāstiem lappušu apjomā, bet pirmā grāmatas apmēram puse lasītājam mulsinoši liek domāt, ka rokās tiek turēts romāns.  Jau biju lasījusi autores otro stāstu krājumu "Tad redzēs", kas man patika, tāpēc ar lielu interesi ķēros klāt arī "Ledus apelsīnam". Taču rakstīt par šo grāmatu ir grūti, jo galvā grozās domas gandrīz kā par divām atsevišķām grāmatām, šo stāstu krājumu patiešām varētu gluži vai sacirst divās neatkarīgi dzīvojošās daļās - "Ledus okeāns" un pārējie.

Zane Zuste, Diāna Zande "Tarakāni manā galvā"

Es pat īsti nezinu, ko gaidīju no Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatas "Tarakāni manā galvā". Tas, ka "tarakāni" manā (un mums ikvienam) galvā ir, bija jau skaidrs. Tas, ka tikai grāmata nevar palīdzēt tikt ar savām problēmām galā, arī tā kā būtu skaidrs. Laikam jau meklēju vieglu un ātru izklaidi, ko zināmā mērā arī ieguvu. Protams, arī vairākus pārdomu graudus izsijāt varēju un ar tiem padalīšos arī blogā. Grāmata veidota no vairāku sieviešu stāstiem, ko, iedvesmojoties no reāliem notikumiem, veidojusi žurnāliste Zane Zusta. Savukārt psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katram stāstam raksta atbildi vēstules formā. Katru no 15 stāstiem lasīšanas gaitā īsi konspektēju, piefiksējot arī, manuprāt, svarīgāko mācību no atbildes. Būtiski atcerēties jau priekšvārdā rakstīto, ka šīs vēstules nevajag uzskatīt par pilnvērtīgu terapijas aizstājēju (ja tāda lasītājam patiešām nepieciešama). Šīs vēstules ir skats uz cilvēku tikai no pāris īsām etīdēm, pāris fragmentiem, bet psihoterapija ir process, kurā ar cilvēku tā teikt "rok dziļāk" un pa mezgliņam atšķetina to lielo problēmu kamolu, kas cilvēkā savijies.

Skaidrs ir viens, ka ar "tarakāniem" un to padzīšanu vai vismaz sadzīšanu rāmai dzīvei aplociņā ir jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā un tas darbs nekad neapstājas. Šī padzīšana nav konstanta. Vienu brīdi cilvēks spēj ļauties plūdumam, par savu problēmu piedomājot un kontrolējot savus "tarakānus", bet jau nākamajā mirklī noraujas, kontrole zūd un "tarakāns", bungas sizdams un taures pūšot, gavilējot iesoļo smadzeņu centrā. Un tā ir visu laiku - kad šķiet, ka esi savācies, savaldījis savus prusakus, viss ir labi un esi harmonijā, bums un nokrīti uz pakaļas, pabaro tarakānus, lai pašaustot sevi par īso vājuma mirkli, celtos un mēģinātu atkal, un atkal, un atkal...

Māra Zālīte luga "Lācis" un Latvijas Nacionālā teātra izrāde iekš "Teātris.zip"

 

Kārtējo reizi vakarā, gaidot, kad bērns aizies gulēt un varēšu ķerties klāt grāmatu lasīšanai, prokrastinēju sociālajos tīklos. Twiterī bija diskusija par Latvijas Televīzijā rādīto Latvijas seriālu "Sarkanis mežs" un kāds no komentētājiem bija ielicis saiti uz rakstnieces Māras Zālītes interneta vietni, kur izlasāma luga par vienu no Latvijas okupācijas laika kolaboracionistiem Vili Lāci un viņa darbiem varas amatos Latvijas okupācijas laikā. Luga "Lācis" iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī un sarakstīta īpaši teātrim, kā skaidro autore, domājot par 90 gadu jubilejas sezonu, kas pagāja ar moto “Sapnis par Latviju”, bet dažādu iemeslu dēļ iestudēta vēlāk. Izrādes pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī notika 2009.gada 14.novembrī.

Lugas pilnā versija publicēta Māras Zālītes mājas lapā 2010.gada martā ar autores komentāru kā atbilde uz “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicēto Ingrīdas Sokolovas rakstu par Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi „Lācis”. Tikusi līdz lugas tekstam sāku lasīt arī to, sākumā ar ziņkārību "nu, nu, kas tad te būs", bet pēcāk jau, ieraujoties tekstā aizgūtnēm un nespējot to nolikt malā, kamēr nebiju izlasījusi visu lugu. Un te jāpiebilst, ka luga kā žanrs lasīšanai  mani vienmēr izteikti kaitinājusi, nekad neesmu spējusi lugas tekstu uztvert un paturēt prātā kā vienotu veselumu.

Stīvens Kings "Zvēru kapiņi"

Neesmu šausmu cienītāja ne literatūrā, ne filmu pasaulē. Šausmas mani ārkārtīgi iespaido un turpina sekot arī miegā, tāpēc, zinot savu prātu, parasti no šausmām izvairos. Tomēr ar Stīvenu Kingu nu reiz bija jāiepazīstas, kaut vai tikai tāpēc, lai saprastu - par ko visi runā un kāpēc sajūsminās. Kāpēc Stīvenu Kingu mēdz dēvēt par šausmu karali? Sapratu. Izlasīju Stīvena Kinga "Zvēru kapiņi" un, lai arī vairāki cilvēki man teica, ka tas nav gluži labākais Kinga darbs, atzīstu to par labu esam. Šī grāmata nav nekas jauns, īsteni Kinga pazinēji to jau sen ir izlasījuši, taču man tā ir iepazīšanās ar autoru un viņa stilu. Lasīšanas gaitā mani nepameta sajūta, ka vismaz fragmentāri kaut kad sen esmu redzējusi šīs grāmatas 1989.gada ekranizāciju, taču neko daudz no tās neatceros. Turklāt pirms dažiem mēnešiem iznākusī jaunā filma no šīs grāmatas arī ir gana labs iemesls vispirms izlasīt pašu tekstu. Īsāk sakot - grāmata "Zvēru kapiņi izlasīta", tagad jāsagatavo popkorns un jānoskatās arī divas filmas.

Bērns lasa, aktuālā literatūra 2 gadus un 9 mēnešus vecam bērnam

Lasīšana jeb grāmatu pētīšana galvenokārt ir process, kas veicams bērnam kopā ar pieaugušo, jo pieaugušais paskaidros, parādīs, izlasīs. Labums arī lielajam cilvēkam - pamanīt bērna attīstību, jaunās prasmes, intereses, trenēt savu vērību uz sīkumiem laikā, kad esam pieraduši interneta tekstus izlasīt ātri un garākos pa diagonāli, trenēt pacietību, atbildot uz vienu un to pašu jautājumu jau piekto reizi un trenēt radošumu, izdomājot loģiskas un bērna vecumam/izpratnei atbilstošas atbildes vienam un tam pašam jautājumam atkal un atkal.

Nevienam grāmatu lasītājam nav noslēpums, ka plaukti nav "no gumijas". Ja pieaugušā cilvēka grāmatu plauktā brīva vieta jāmeklē pēc principa - ko es nelasīšu vēlreiz un gribu dot lasīt citiem, tad bērna grāmatu plauktā ir nedaudz vieglāk - daļa grāmatu meklē jaunas mājas, kad vairs nav interesantas vai noderīgas bērnam konkrētā vecumā. Tā nu laiku pa laikam dēla grāmatu plaukts tiek pārkārtots un tālākai nodošanai no tā izņemu visu, par ko viņš ilgāku laiku nav interesējies. Pagaidām esam atvadījušies gandrīz no visām grāmatiņām, kas bija aktuālas pusotra gada vecumā - kustīgās bildītes, pirmo vārdu grāmatiņas un taustāmās grāmatiņas ar pūkainiem fragmentiem. Taču aizvien aktuālās ir grāmatas ar daudzām sīkām detaļām, kas jāuzmeklē zīmējumos, jo īpaši dēlam patīk grāmatas ar dažādiem transportlīdzekļiem un būvniecības darbiem. Vairākas grāmatas jau piedzīvojušas labošanas darbus, jo nespēj turēt slodzi. Arī teksta grāmatas ar lieliem attēliem un maz teksta aizvien ir aktuālas. Vēl arvien grāmatas manam bērnam šķiet vislabākais veids kā attālināt gulētiešanas laiku - ja mamma vai tētis pasaka, ka laiks pie miera, no plaukta tiek atstiepta vismaz viena grāmata ar tekstu "palasīsim", un tad tiek nesta vēl

viena, un vēl viena, un vēl viena... Turklāt no apmēram divarpus gadu vecuma bērns sācis kaulēties "vēl vienu grāmatiņu", "vēl vienu reizīti" vai "vēl vienu mirklīti". Gandrīz par visām grāmatām, ko Valters šobrīd nes no plaukta kā pirmās, jau esmu rakstījusi, bet šis tas blogā nav viesojies.

Linda Malelija Hanta "Zivs kokā"

"Ja zivi vērtētu pēc prasmes rāpties kokos, tā taču uzskatītu sevi par nekam nederīgu radību..."

Ellija bieži maina skolas, jo tēvs ir karavīrs un tas nozīmē biežu pārvākšanos uz aizvien jaunu dienesta vietu. Un šķiet tieši biežās dekorāciju maiņas dēļ Ellijai izdevies līdz sestajai klasei noslēpt savu neprasmi lasīt. Un Ellija nav stulba, viņai labi padodas darbības ar skaitļiem un viņa ir izcila zīmētāja. Vienkārši Ellijai vajadzīga nedaudz atšķirīga pieeja visam, kas saistīts ar burtiem. Disleksija jeb grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes ir Lindas Malelijas Hantas grāmatas "Zivs kokā" galvenais temats un sižets saistīts ar to, kā Ellijai izdodas beidzot atklāties, jo viņas dzīvē ir ienācis īstais skolotājs, iegūt draugus un atrast savu vietu ne tikai skolā, bet arī pašas dzīvē. Šī ir viena no lasīšanas veicināšanas pasākuma Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija šī gada programmas grāmatām un ieteikta lasīšanai vecākiem pašiem. Ļoti ceru, ka vecāki, paši izlasījuši šo darbu, iedos to izlasīt arī saviem bērniem, kuri prot lasīt. Savukārt vecāki, kuru bērniem ir kaut kādas mācīšanās grūtības, varētu šo grāmatu lasīt kopā ar bērnu.

Normans Olers "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā"

Žurnālists, scenārists un rakstnieks Normans Olers ir vācietis un viņš ar pedantisku vācieša pieeju izracies cauri dažādiem materiāliem, kas atklāj narkotiku attīstību un lietošanas posmu nacionālsociālistiskajā Vācijā, Hitlera valdīšanas laikā, kā arī narkotiku lielo lomu Otrajā pasaules karā kopumā. Paša autora vārdiem, viņš veicis darbu par aspektu, kas līdz šim Hitlera biogrāfijās nav padziļināti izpētīts un dažos gadījumos pat vispār ignorēts, proti, Hitlera atkarību no narkotiskiem līdzekļiem. Man nav iemesla apstrīdēt šo apgalvojumu, jo neesmu lasījusi ne tuvu visas par Hitleru un Otro pasaules karu sarakstītās grāmatas, bet tajā, ko esmu lasījusi, narkotikas nudien pieminētas maz. Šis bija gadījums, kad izdevniecība (turklāt igauņu izdevniecība) uzrunāja mani pati un piedāvāja apmaiņā pret godīgu atsauksmi izlasīt Normana Olera grāmatu "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā". Jāsaka gan, ka, agrāk vai vēlāk, es arī pati būtu nonākusi pie šīs grāmatas, jo to jau biju pamanījusi sociālajos tīklos grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos un ielikusi savā lasāmo sarakstā.  

Dženifera Nivena "Mūsu spožās dienas"

Divi jaunieši ar dažādiem mērķiem tuvākai un tālākai nākotnei. Finčs un Violeta satiekas uz zvanu torņa dzegas. Viņi katrs atsevišķi bija uzkāpuši tur ar vienu mērķi - paskatīties kā būs, kāda būs sajūta. Violeta ir zaudējusi māsu un tagad palikusi par vienīgo savu vecāku cerību piepildītāju. Finčs izdomā sev aizvien jaunus tēlus, kuros iejusties, bet skolā tiek saukts par dīvaini. Divi cilvēki ar dažādām rētām viņu sirdī un prātā satiekas uz dzegas un tālākais jau ir Violetas ceļš uz dzīvotgribas atjaunošanu un vainas sajūtas izskaušanu un Finča kūleņu kūleņi caur viņa daudzajām personībām.  

Amerikāņu rakstnieces Dženiferas Nivenas darbs "Mūsu spožās dienas" nav vis nekāds cukursaldais, rozā mākoņiem piebērtais mīlas stāsts jauniešiem un jaunietēm. Šī ir ļoti nopietna grāmata, kuru patiesībā nemaz katrs jaunietis nedrīkstētu lasīt. Meitene atkal iemācās dzīvot no puiša, kurš to vien domā, kā nomirt, bet aizvien katru dienu atrod jaunus veidus, kā to neizdarīt. Autore aicina ar to runāt par savām psiholoģiskajām problēmām, nepalikt savā purvā vienam, turklāt viņa šo grāmatu rakstījusi no pašas pieredzes prizmas.

Jūli Niemi "Tu neiesi viens"

Somu rakstnieces Jūli Niemi grāmatai "Tu neiesi viens" pieķēros šī gada lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" ietvaros. Šī grāmata ir no tām, kas ievietotas vecākiem lasāmo kategorijā, lai arī šī darba pamata auditorija varētu būt jaunieši paši. Sārtos toņos ieturētie vāki slēpj sevī stāstu par diviem jauniešiem, Adu un Egzonu, kaut kur Somijā. Ada ir vietējā, bet bieži vien neiederas ainavā, savukārt Egzona ģimenes izcelsme ir Kosova, lai arī Egzons pats tur ne reizi nav bijis. Jauniešiem ir 15 gadi, gluži paredzami viņi iemīlas vai vismaz domā, ka ir iemīlējušies, un gluži normālas ir viņu ikdienas problēmas un rūpes - pirmā mīlestība, pirmais sekss, ballītes un pirmās piedzeršanās reizes, pamatskolas beigšana un tālākā ceļa izvēle, iederēšanās bariņā, attiecības ar vecākiem utt. Turklāt skarta arī mūsdienās tik modernā un aktuālā bēgļu tēma - lai arī Egzons dzimis jau Somijā, viņa ārējais izskats uzreiz apliecina, ka viņa ģimenes izcelsme nav Somija. Tas ir tas, ko es saskatu ar prātu, bet mana lasītāja sirds grib saukt "Neticu! NE-TI-CU!!!".

Mans mēnesis grāmatās - kā atrast laiku lasīšanai

Nesen 30 dienas veicu novērošanas eksperimentu pati ar sevi un saviem lasīšanas paradumiem! Uz to mani iedvesmoja portālā Satori publicētais raksts "Kā atrast laiku lasīšanai?", kurā Latvijas Literatūras Gada balvas žūrijas locekļi centās atbildēt uz šo jautājumu. Jautājums svarīgs, jo grāmatu allažiņ ir daudz vairāk nekā laika to izlasīšanai. Vai zinājāt, ka pērn Latvijā izdotas 2161 grāmata un brošūra, no tām latviešu valodā 1661 grāmata/brošūra (pēc oficiālās statistikas datiem par izdevējdarbību Latvijā). Savukārt Apvienoto nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija UNESCO uzskaita izdotās grāmatas reāllaika režīmā, šī raksta veidošanas brīdī šogad jau bija izdotas vairāk nekā 1 miljons 115 tūkstoši grāmatu visā pasaulē (par Latviju gan dati tikai no 1996.gada, arī no citām valstīm dati veci, tātad patiesais skaitlis noteikti ir daudz, daaaaudz lielāks). Īsāk sakot - grāmatu daudz, laika lasīšanai maz, jo tas jādala arī ar darbu un citām ar lasīšanu īsti nesavienojamām un pat pavisam elementārām aktivitātēm - gulēšanu, mazgāšanos dušā utt. (mans sapņu darbs būtu lasīt grāmatas par naudu/algu, ja?!). 

Fabiola Nonna, Lūkass Veidenbahs, Joelle Tourloniasa "Pavisam jauns stāsts par mopsi Karlu, kas piepeši tika pie ģimenes"

Grāmatiņas bērniem par amizanto mopsi Karlu iepriekš jau biju pamanījusi grāmatnīcu plauktos, taču

nebiju tās iegādājusies savam bērnam. Tās bija piesaistījušas manu skatienu ar dzeltenīgi brūno krāsu gammu, taču dīvainā kārtā vienmēr, tās pašķirstījusi, noliku atpakaļ plauktā. Neprotu izskaidrot, kas šajās grāmatās mani nebija aizvedis līdz kasei. Un tagad, izlasījusi kopā ar dēlu izdevniecības piedāvāto jaunāko stāstu par mopsi Karlu, varu secināt, ka velti biju vilkusi tik ilgi iepazīšanos ar šo jauko šuneli.

Pirmā grāmata "Stāsts par Mopsi Karlu, kas pazuda un laimīgi atgriezās mājās" latviešu valodā iznāca 2016.gadā, pērn izdota otrā "Jauns stāsts par Mopsi Karlu, kas neprātīgi iemīlējās un atrada draudzeni" un nupat iznācis trešais turpinājums stāstam par mopša Karla dzīvi "Pavisam jauns stāsts par mopsi Karlu, kas piepeši tika pie ģimenes". Tieši ar šo jaunāko grāmatu mēs iesākām draudzību ar Karlu. Karls un Paula dzīvo ar savu saimnieci, pie viņiem pārvācas dzīvot arī Karla lielā mīlestība Koko un sirsnīgajās mājās vieta atrodas arī Paulas vecajam draugam Pēterim. Turklāt pavisam drīz Karla un Koko ģimene kļūst vēl kuplāka un ikdiena patīkamām rūpēm piepildītāka. Mazie suņu bērni ir niķu un stiķu pilni, bet lielā ģimenē dzīvot taču ir tik jauki - vienmēr ir kāds, ar ko padauzīties vai samīļoties.

Jans Birks "Sāra un Sprogainis. Ponijs uz četrām ķepām"

Sāra ir apmēram 6 vai 7 gadus veca meitene, varbūt viņai ir nedaudz vairāk gadu, bet varbūt arī mazāk, jo Jans Birks to par savu galveno tēlu nav atklājis. Vēl Sāra ir nupat pārvākusies uz jaunu dzīvesvietu un, kamēr mamma virtuvē trokšņo ar urbi, meitēns dodas apskatīt, kas notiek jaunajā pagalmā. Izrādās, ka daudzstāveņu bērni nav diez ko draudzīgi un Sāru negrib tā bez vārda runas uzņemt savā lokā. Kamēr mamma dienās pēc nakts maiņām guļ un Sārai jābūt klusai, meitene alkst kāda, ar ko būt kopā, viņa grib īstu draugu un tas viņasprāt varētu būt zirgs. Viena skāde - zirgs neietilps liftā, bet ponijs gan varētu tur ietilpt! Pie sava dzīvnieku pasaules draudziņa Sāra tiek jau drīz vien jo viņa ir apņēmīga jauna būtne. Izrādās, ka arī cilvēku pasaulē viņai var būt draugi, tikai skarbā pagalmu vide ir jāiekaro ar kādu noderīgu varoņdarbu. 

Vācu mākslinieks un rakstnieks Jans Birks grāmatā "Sāra un Sprogainis. Ponijs uz četrām ķepām" ir radījis stāstu par pavisam reālu pasauli un problēmu, ar ko vismaz kādreiz dzīvē var saskarties katrs mazs bērns - jaunu draugu iegūšanu jaunā, vēl nezināmā vidē, kur vēl nav skaidri visi "spēles" noteikumi. Un kā jau bērniem paredzētā stāstā - beigas ir laimīgas - Sārai ir draugi.