Žaume Kabrē "Es atzīstos"

"Es domāju, ka mēs visi pēc īsāka vai garāka turpceļa pagriežamies atpakaļceļā, kas ved uz sākotni. Un ikviens cilvēks kādā mūža brīdī atgriežas pie sava sākuma. Ja vien viņu neapsteidz nāve..."

Tas, ka caur vienu ģimeni var izstāstīt Eiropas vēsturi, mani neizbrīna. Tas, ka to var izdarīt caur vienu vijoli, gan ir "oh un ah" vērts. Lorenzo Storioni Viāls daudz mainījis īpašniekus un šķietami nes tiem nelaimi, visbeidzot nonācis un ilgus gadus bijis Ardevulu īpašumā. Bet par šo vijoli tā īsti nedrīkst teikt, ka tā ir kāda īpašumā. Cilvēki drīzāk kalpo šim izcilajam mūzikas instrumentam. 

Izlasījusi katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē (Jaume Cabre) "Es atzīstos" (Jo Confesso), es pat nezinu, ko par to lai rakstu. Tas ir apjomīgs, varens darbs, filozofisks, traģisks, sāpīgs, pārbrauc lasītājam pāri kā ar tanku, vienlaikus priecē un tracina. Ārkārtīgi divējādu turklāt pretrunīgu sajūtu maisījums. 

Sūzena Kolinsa "Balāde par dziedātājputniem un čūskām"

Kad Sūzenas Kolinsas "Bada spēles" bija populāras grāmatas formā, man tās paslīdēja garām nelasītas. Kad kinoteātrī redzēju reklāmas rullīti pirmajai "Bada spēļu" filmai, sapratu, ka man jāizlasa grāmatas. Sižets bija oriģināls, iepriekš neko tādu nebiju lasījusi, tas bija aizraujošs un aizkustinošs. Ātri izlasījusi visas trīs grāmatas, no emocionālā saviļņojuma spēju tik nodomāt "labi, ka viss beidzies". Es toreiz arī rakstīju, ka viss ir tā pabeigts, ka turpinājumu uzrakstīt vairs nav iespējams. Taču Sūzena Kolinsa neķēpājās ar turpinājumiem, viņa ķērās klāt aizsākumam. 

Maijā pie lasītājiem angļu valodā nonāca Bada spēļu ceturtā grāmata "The Ballad of Songbirds and Snakes", kurai piešķīra kārtas skaitli "0", jo tā apraksta laiku pirms tā, ko bijām iepazinuši pirmajās trīs iznākušajās.  Nepilnu mēnesi vēlāk šo grāmatu jau varēja lasīt arī latviešu valodā. Protams, gan jau tiesības uz to izdevējs iegādājās krietni ātrāk un tulkošanu sāka jau pirms laika, bet es tāpat dziļā cieņā noņemu iedomu cepuri par to, ka latviešu valodā lasītājs tādu pasaulē skaļu darbu saņem nepilnu mēnesi pēc tā iznākšanas oriģinālvalodā. Turklāt, kā pamanījuši citi vietējie lasītāji, grāmata latviešu valodā pat ir lētāka nekā angļu. Pat ar mūsu pilnapmēra PVN grāmatām - lētāk! 

Hetere Morisa "Cilkas ceļojums"

Izlasījusi Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs", kas būtībā bija vēsturiskā vidē un notikumos balstīta Lali atzīšanās mīlestībā Gitai, zināju, ka noteikti lasīšu arī otru Morisas grāmatu "Cilkas ceļojums". Holokaustu izdzīvojušo Lali un Gitas draudzene Cilka, kura arī izdzīvoja, tika pieminēta jau pirmajā grāmatā. "Skaistums izglāba viņai dzīvību un vienlaikus kļuva par viņas sodu," rakstīts grāmatas "Cilkas ceļojums" anotācijā. Šis viens teikums man sasaucās ar Ingas Gailes romānu "Skaistās" un pavadīja visu lasīšanas laiku. Taču jāpiemin, ka Cilka bija ne tikai skaista, bet arī ļoti vērīga, asredzīga, uzmanīga un prātīga. Tāds bija Heteres Morisas radītais literārais tēls, taču es nešaubos, ka arī dzīvē Cecilija tāda bija, jo citādi cilvēks gluži vienkārši nespētu izdzīvot tik šausminošos apstākļos.

Vēsture veido mūsu izpratni par tagadni. Šie stāsti ir jāstāsta, lai neaizmirstu. Un šāds "vieglais" veids, manuprāt, ir labs sākums. Gluži kā lasīšanu bērns sāk mācīties ar ābeci un dažādiem piemīlīgiem tekstiņiem, tā dokumentālo un vēsturisko prozu var iemīlēt pamazām caur šādiem romāniem. Tikai paturiet prātā, ka cauri kritizētām neprecizitātēm, spīd īstu cilvēku šausminošā pieredze.

Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte. 2. grāmata"

Lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) pirmā grāmata par skudriņu Kāpēcīti mums nebija pazīstama, bet otro grāmatu ieguvām negaidīti. Autore ir mākslas skolotāja bērnudārzā un izveidojusi grāmatu, kas ar visu savu būtību iemieso tipisku bērndārznieku apmēram mana dēla vecumā.

Šī grāmata ir pat "infekcioza" - tiklīdz mans bērns paņem šo grāmatu rokās, viņam rodas NENORMĀLI DAUDZ jautājumu. Man sāka vārīties smadzenes. Paskatoties uz to visu vēsu prātu, nevis pēc darba noguruša vecāka acīm un ausīm - tas ir lieliski. Skudriņa Kāpēcīte mūsu mājās tika iemīļota no pirmajiem mirkļiem. 

Tajā ir saprātīgs un izglītojošs teksts bez izteikti didaktiskas mācīšanas, apvienojumā ar piemīlīgām ilustrācijām, kas balansē uz robežas starp moderno Disneja studijas košumu un nedaudz manu bērnību atgādinošajām Padomju laika multfilmām.