Elīna Brasliņa "Runājošie suņi"

Elīnas Brasliņas zīmētais komikss "Runājošie suņi" mūsu mājās ienāca pēc animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" skatīšanās un ar domu, lai ir mājās brīdī, kad bērns būs izaudzis līdz tā lasīšanai. Mācos no savām kļūdām un pērku arī bērnam vēl it kā pēc vecuma neatbilstošas grāmatas, jo vēlāk tās vienkārši var vairs nebūt nopērkamas. Liels bija mans pārsteigums, kad trīsarpus gadus vecais dēls ar lielu prieku ķērās klāt lielajai grāmatai tiklīdz to biju izņēmusi no maisa. Viņš ne tikai ķērās klāt šķirstīšanai, bet arī aktīvi pārstāstīja tur redzamo, atceroties vairākas nedēļas iepriekš skatīto animācijas filmu. Turklāt stāsts bija ārkārtīgi precīzs un detalizēts! Es biju ļoti, nu ļoti, pozitīvi pārsteigta. Animācijas filmu pirmo reizi skatījāmies kinoteātrī īpašajā seansā ar filmas veidotājiem, pareizi atbildot uz jautājumu, pat ieguvām plakātu. Pagaidām tas plauktā gaida ierāmēšanu un telpu, kurā rotāt sienu. Pēcāk filmu rādīja televīzijā mājās palikšanas laikā, kad puika to noskatījās par divreiz pēc kārtas. Tagad jāsarūpē arī DVD, lai varam skatīties, kad vēlamies.

Carl-Johan Forssen Ehrlin "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt"

Cik gan radošs un izdomas bagāts ir mazs bērns, kurš negrib iet gulēt! Jā, arī mūsmājās. Mēs mēģinājām padomus par rituālu ievērošanu, rutīnu utt. bla bla bla, bieži vien attopoties ar to, ka midzinošais vecāks pats iemidzis lielajā gultā, bet bērns vēsā mierā aizgājis atpakaļ uz viesistabu paspēlēties vai ielīst azotē otram vecākam. Attiecīgi nosacīti brīvā vakara daļa midzinošajam/iemigušajam vecākam sačakarēta un pakāsta, bērns neiemidzis un vispār viss slikti. Beigās vienīgais veids, kā bērns ir ar mieru iemigt pirms iemieg vecāki paši, ir viesistabā uz dīvāna azotē vecākam. Protams rutīna un ritualitāte tiek ievērota - vakariņas, vannošanās, nakts drēbju "dancis", "miera laiks" (iekļauj puzles vai līdzīgas klusās spēles, grāmatu lasīšanu pašam vai vecāku izpildījumā), ielīšana azotē. Dažreiz vēl jālasa priekšā grāmata, dažreiz pietiek paturēt rociņu, bet fiziskam kontaktam jābūt vienmēr. Tā nebūšu es, ja neizmēģināšu sava vakara uzlabošanai kaut ko daudz ieteiktu, precīzāk sakot, Twiterī daudz ieteiktu un slavētu grāmatu. Metos ar skubu pasūtīt e-veikalā zviedru autora Carl-Johan Forssen Ehrlin (kura vārdu nez kāpēc nelatvisko) "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt".

Grāmatas anotācija, apraksts un dažas Twitter mammas sola maģisku bērna iemigšanu jau pēc dažām izlasītajām lappusēm (sākumā gan esot jāizlasa visa grāmata un ar laiku sanākot tikt arī pie gandrīz momentānas aizmigšanas). Pretī stājās citas Twitter mammas un tēti, kuri rakstīja, ka tā grāmata neko nemaina bērna iemigšanas ātrumā vai pat uzlabo vecāku pašu iemigšanas spējas.

Silēna Edgāra un Pols Beorns "14-14"

Tas, ka grāmatai ir divi autori, ir mulsinoši. Man vienmēr šķitis neizprotami, kā divi cilvēki spēj tik labi "saburzīties", ka izveido vienu tekstu, kurā nav pamanāma pārslēgšanās no viena autora rakstītā uz otra autora radīto. Franču rakstniekiem Silēnai Edgārai un Polam Beornam, tas, manuprāt, izdevies lieliski. Jauniešu auditorijai paredzētajā romānā "14-14" nevienu pašu reizi neiedomājos par to, ka pie teksta strādājuši divi autori. Lai arī it kā neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, mani tā ārkārtīgi aizrāva, bet iemīlējos es vispirms tās vizuālajā veidolā.
Īpaši uzteicamo grāmatas romantiski maigo vizuālo noformējumu radījis mākslinieks Mārtiņš Zutis. Dūmakaini gaisīgie pasteļtoņi varbūt varētu šķist tādi meitenes vairāk piesaistoši, bet šādam vintage tematikas darbam šķiet ļoti iederīgi un man vispār nepatīk dalīt krāsas "meiteņu" un "puišu" krāsās.

Lakoniskais nosaukums neko daudz priekšā nepasaka, bet romantiski gaisīgais vāk šķiet tik ļoti piederīgs ceriņziedu laikam. Nopirku jau pirms kāda laika, apbrīnoju un noliku vēlākai lasīšanai. Savās ikdienas gaitās vienu pēc otras uz ielas ieraugot vairākas senatnīgas pasta spraugas ēku durvīs, sapratu, ka tas ir mājiens beidzot arī izlasīt "14-14". Izrādās, ka šī grāmata arī bija iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcijā, 2017.gadā, lasītāju kategorijai 11+ gadi, kas man dod papildus aspektu, kurā balstīt izlasītā vērtējumu.

Žiljēns Sandrels "Brīnumu istaba"

"Ir skaists rīts. Izbaudi savu dzīvi, Telma, izbaudi savējos. Laika pietiek. Izmanto to." /207.lpp./

Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā iekļauto franču autora Žiljēna Sandrela "Brīnumu istaba" biju noskatījusi jau pirms kāda laika, tās ārkārtīgi izsmalcinātā vāka dēļ. Grāmatas iegūšanu un lasīšanu gan uz kādu laiku atliku, jo pēc Lūka Alnata "Mums pieder debesis" šķita, ka neesmu gatava vēl kādam sāpīgam darbam par mirstošiem bērniem. Taču izaicinājums sev lasīt BJVŽ 2020 kolekcijas grāmatas jāpilda un tas vāks arī neizgāja no prāta, ķēros "Brīnumu istabai" pie vākiem. 

Stāsts ir par Telmu, kurai ļoti svarīga karjera, un par viņas dēlu Luī, kurš iekļūst satiksmes negadījumā. Likumsakarīgi, ka bērnam guļot komā, sievietes dzīve sametas lielā kamolā. Spēku nepadoties Telma atrod dēla dienasgrāmatā. Nelielā burtnīcā Luī pierakstījis, ko vēlētos piedzīvot savas dzīves laikā un Telma ķeras pie izpildes. Protams, ka viņa nevazā apkārt pa pasauli slimnīcas gultu ar komas stāvoklī esošo dēlu. Telma dara to, ko būtu vēlējies darīt Luī, un mudina dēlu mosties, lai viņš pats to visu varētu piedzīvot.

Viesturs Ķerus "Meža meitene Maija"

Ornitologa un mežu aizstāvja Viestura Ķerus debijas grāmata ieguva Latvijas Literatūras gada balvu kā labākā bērnu grāmatu kategorijā. Turklāt tā iekļauta arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020. gada izlasē lasītāju kategorijai 9+ gadi. Vēl pirms balvas iegūšanas un žūrijas jaunā saraksta biju pamanījusi lasītāju labās atsauksmes par šo grāmatu un piefiksēju sev, ka vēlos to kaut kad vēlāk izlasīt. Tieši tamdēļ, ka grāmata iekļauta gan LaLiGaBa, gan BJVŽ sarakstā, grūti izvēlēties, kā labāk par to rakstīt. 

Nevaru nesalīdzināt "Meža meitene Maija" ar otru bērnu kategorijā nominēto grāmatu, kuru paspēju izlasīt - Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā". Noteikti LaLiGaBa aspektā salīdzināšu arī trešo nominēto - Ineses Zanderes dzejas krājumu "Bērns, kas neiekrita". Ja es būtu bijusi vērtētāju vidū, es balvu drīzāk piešķirtu Rasas Bugavičutes-Pēces darbam (vismaz, cik varu spriest no šobrīd jau izlasītajiem), ar kompleksāku valodu un dziļāku psiholoģisko tvērumu, īpaši ceļot gaismā sabiedrības mazaizsargātās, bieži neredzamās vai ignorētās sabiedrības grupas.

Mālina Pēšsone Džolito "Plūstošās smiltis"

Jaunas grāmatas nāk virsū ar joni, bet pamazām cenšos tikt galā arī ar tām, ko esmu aizņēmusies izlasīšanai no citiem cilvēkiem. Šoreiz pienācis laiks zviedru rakstnieces Mālinas Pēšsones Džolito psiholoģiskajam tiesu romānam "Plūstošās smiltis". Lasītājam jau pašā sākumā tiek atklāta posta aina - Stokholmas turīgas priekšpilsētas vidusskolā noticis asiņains slaktiņš, nogalināts skolotājs un četri skolēni, par dalību noziegumā tiek tiesāta tikko 18 gadus sasniegusi meitene, jo asinspirts aizsācējs pats arī nogalināts. Apsūdzētā Maja drīz, iespējams, ne tikai pavisam zaudēs brīvību, bet jau zaudējusi mīļoto puisi, labāko draudzeni, normālu dzīvi un pat izredzes uz to. Lasītājs virzās cauri Majas tiesas procesam dienu pa dienai, gan pastāvot maliņā tiesas zālē, gan pasēžot uz lāviņas blakus meitenei izmeklēšanas cietuma kamerā. Soli pa solim tiek ritināti notikumi, kas noveduši pie traģiskā iznākuma. Lasītājs ir kopā ar galveno varoni katrā solī.

Par lasīšanas veicināšanas programmu "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" un 2020. gada kolekciju

Šogad, šķiet, ātrāk nekā citus gadus izziņots jaunais lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" (turpmāk BJVŽ) grāmatu saraksts. Programmas būtība ir veicināt grāmatu lasīšanu bērnu un jauniešu vidū, uz labu piemēru aicinot arī vecākus. Publiskās bibliotēkas ir galvenais informācijas un arī pašu grāmatu izplatīšanas punkts. Lai arī šobrīd lasītājiem dažādos veidos pieejamas vien nedaudzas publiskās bibliotēkas, manuprāt, iniciatīva pati par sevi ir ļoti apsveicama. Bieži vien cilvēkam sagādā grūtības izvēlēties lasīšanai nākamo grāmatu, jo īpaši, ja lasīts tiek daudz. Šāda veida programmas ar attiecīgi gataviem ieteikumiem tad šo izvēles procedūru atvieglo. Ja esat kādas publiskās bibliotēkas lietotājs, mēģiniet sazināties ar to, lai noskaidrotu iespējas tikt pie grāmatām arī šajā laikā. Bibliotekāri tikai priecājas par lasītāju interesi un noteikti būs laipni un izpalīdzīgi.

Arī es šo programmu esmu izvēlējusies kā vienu no veidiem, kā strukturēt savu izvēli. Līdzīgiem mērķiem izmantoju arī Latvijas Literatūras Gada balvas nominantu sarakstu. Man BJVŽ palīdz iepazīties arī ar grāmatām, kurām, iespējams, es virsū neskatītos, jo pati neesmu attiecīgajā vecuma grupā, bet mans bērns vēl ir par mazu, lai piedalītos. Vienlaikus es varu arī labāk orientēties jaunākajā literatūrā un tendencēs, jo sarakstā iekļauj iepriekšējā gadā un attiecīgā programmas gada sākumā latviešu valodā iznākušās grāmatas. Programmā lasīšanai piedāvāta gan tulkotā, gan oriģinālliteratūra. Turklāt man kā vecākam palīdz izveidot galvā sarakstu, ko es savam bērnam varētu piedāvāt nākotnē un dažu labu no jaunākajiem bērniem paredzētā varu pielāgot arī savam trīsgadniekam. 

“Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 3"

"Droši vien, lai rakstītu, jābūt vai nu ļoti laimīgam, vai ļoti nelaimīgam. Sirdij jāplūst pāri - vienalga, vai tur plūst pāri laime vai asaras. Bet tukša tā nedrīkst būt. Un kur lai atrod šo laimi vai nelaimi? Laime nenāk, un uz nelaimīgu mīlestību es ar savu vēja kazas raksturu neesmu spējīga." /87. lpp. 1951. gada 14. aprīlis/

Rakstniece Vizma Belševica (1931 - 2005) man vismīļākā tieši ar "Billes" triloģiju. Ar lielu interesi lasīju arī divas grāmatas, kas izdotas, gaidot nu jau aizsaulē esošās rakstnieces 90. jubileju - arhīva burtnīcas. Nesen iznākusi trešā arhīva burtnīca, ko nekavējos pasūtīt un arī lasīt. Pirmajās divās burtnīcās bija iepriekš rakstnieces dzīves laikā nepublicēti stāsti, savukārt trešā ir "Dienasgrāmata 1947 - 1960". Dienasgrāmatu Vizma Belševica rakstīja no 1947. gada maija līdz 2005. gada jūlijam. Tikko klajā nākušajā izdevumā iekļauts periods līdz 1960. gada rudenim. Tātad tās bijušas aptuveni mana vecuma sievietes piezīmes pavisam atšķirīgā laikā.

Kas interesanti, priekšvārdā pirmajā burtnīcā Vizmas Belševicas literārā mantojuma sastādītājs, dēls Jānis Elsbergs, rakstīja, ka materiāla pietiktu vismaz četrām, piecām šādām burtnīcām. Otrajā burtnīcā Elsbergs rakstīja, ka viss, vairāk nebūs. Taču pagāja pāris gadi un klāt ir arī trešā, ļoti privāta burtnīca, turklāt tiek solīta arī ceturtā burtnīca ar iepriekš nepublicētu dzeju. Savukārt par dienasgrāmatas ierakstiem pēc 1960. gada vēl ļoti jāapdomājot un jāizvērtē vajadzība, jo daudzi no aprakstītajiem vēl esot dzīvi.

Zelda "Stāstiņi pieaugušiem puišiem"

Uzlekusi uz seksuālu piedzīvojumu tematikas esmu ar Ingas Grencbergas "Sestā sieva", nolēmu turpināt. Manās rokās nonāca noslēpumainas autores Zeldas "Stāstiņi pieaugušiem puišiem", ko sākumā it kā nesu mājās savam vīrietim, bet beigās ķēros klāt pirmā. Zelda kā autore debitēja žurnālā "Klubs" un tur lasāmie stāsti salīdzinoši īsajā formātā man ļoti patika. Ne par daudz, ne par maz. Tieši tik, cik vajadzīgs vienai erotiskas domas raisošai "devai". Līdzīgā veidā es lasītu arī nesen iznākušo grāmatu - pa stāstiņam vakarā pirms došanās uz gultu, lai tur iemigtu, bet varbūt arī ne. Tie ir samērā īsi stāstiņi, kuru it kā notikuši tepat un tikko, un varbūt pat tev gluži blakus. Tajos iesaistītie cilvēki arī tepat vien netālu varētu staigāt un risināt savu dzīvi, īsti, dzīvi un saprotami, savukārt daži nāk vēl no Zeldas jaunības dienām un tur arī palikuši.