Saša Stanišičs "Kā zaldāts labo gramofonu"

Jau soctīklos dalījos, ka šī nudien nav nekāda pludmales lasāmviela, bet nu koferī grāmata līdzi paņemta bija un kaut kā es to izlasīju. Saša Stanišičs dzimis kādreizējā Dienvidslāvijā un ar ģimeni kā zēns emigrējis uz Vāciju. Ierodoties Vācijā 1992.gadā, Stanišičam bija 14 gadu, viņa vecāki, lai izdzīvotu, strādāja mazkvalificētus darbus, krietni zem savu zināšanu un prasmju līmeņa, savukārt pats Saša turpināja meklēt savu vietu jaunā pasaulē, kad vēl "vecajā" viņš to īsti nebija atradis. Šādas tematiskās līnijas nedaudz ieskanas arī romānā "Kā zaldāts labo gramofonu". Ļoti īpatnēja grāmata tās formā un stilā. Es ļoti gaidīju no tās kaut kādas aptveramas un aprakstāmas zināšanas par bijušās Dienvidslāvijas vēsturi, par cilvēku likteņiem pārmaiņās, par emigrantu dzīvi Vācijā, taču saņēmu kaut ko gaužām grūti aprakstāmu.

Gunita Krilova "Driftā tikai lēdijas"

Kaut kādu iemeslu dēļ sekoju Gunitai Krilovai twiterī, nudien vairs neatceros, kāpēc. Tieši twiterī pamanīju viņas sajūsmu par drīzumā iznākošo grāmatu un sadaļā "Drīzumā" to ieraudzīju arī Zvaigzne ABC mājas lapā. Anotācija šķita gana saistoša, lai grāmatu sev piefiksētu un pasekotu līdzi, kad tā iznāks.

“Driftā tikai lēdijas” ir Gunitas Krilovas pirmā grāmata, bet autore ir TVNET blogere, kas savā blogā “Galopā uz augstpapēžiem” apraksta katrai trīsdesmitgadniecei (un ne tikai) labi saprotamas situācijas un problēmas. Blogu nebiju iepriekš lasījusi, bet tajā aprakstītais esot bijis par pamatu romānam. Varbūt vēlāk palasīšu arī blogu un varēšu salīdzināt. Nereti ir tā, ka jau blogā/internetā aprakstītais grāmatā tiek ielikts vārds vārdā viens pret vienu un tad cītīgam bloga sekotājam grāmatu lasīt vairs nav tik interesanti. Kā ir šoreiz, spriest vēl nevaru.

Anna Gavalda "Atzīšanās"

Franču autores Annas Gavaldas stāstu krājumu "Atzīšanās" izvēlējos kā vienu no grāmatām atvaļinājumam siltās vietās. Zināju, ka negribēšu lasīt neko pārlieku nopietnu un nomācošu, turklāt stāsts kā forma pieļauj biežas pauzes lasīšanā. Iepriekš ar Annas Gavaldas grāmatām nebiju saskārusies, lai arī latviešu valodā esot iznākušas vairākas. Krājumā "Atzīšanās" iekļauti septiņi stāsti par cilvēkiem dažādās situācijās. Vienkārši cilvēki, kuri varētu būt arī mani kaimiņi vai kolēģi, ar dažādām vājībām, ieradumiem un domām. Anotācijā norādīts, ka stāsti apliecina, cik svarīgi doties uz priekšu, nepaliekot pie pagātnes brūcēm. Dažos stāstos to tiešām saskatīju, dažos īsti nevarēju. 

Māris Bērziņš "Aizliegtais pianīns"

Ja no Māra Bērziņa lasīta tikai "Svina garša", tad "Aizliegtais pianīns" būs kaut kas svaigi nepieredzēts. Savukārt, ja iepriekš jau lasīti arī Gūtenmorgena piedzīvojumi, tad ar klavieru stāstu teiksiet, ka Bērziņš iekāpis atpakaļ humora kurpēs. Pēc vairākām grāmatām par holokausta tematu, man ļoti vajadzēja palasīt kaut ko vieglāku un citādā veidā izklaidējošāku. Māris Bērziņš ar savu jaunāko veikumu "Aizliegtais pianīns" mani nudien izklaidēja ne pa jokam. Ja ieskatās zilajā vākā, tad saskatāma sen zināmā galda spēle "Cirks". Un aiz vākiem patiešām zināmā mērā cirks vien darās, ar to nelielo atšķirību, ka tas ir pirmsskolas izglītības iestādē "Puķu lodziņš", nevis zem izliekta kupola Merķeļa ielā.

" - Es zinu, tas noteikti ir manis dēļ. - Atgāzusi galvu, Sabīne spiež plaukstu pie pieres.

 - Ko?

 - Jo man interešu konflikts ar pianīnu. Viņi domā, ka man ir vēl citi pārkāpumi. Bet vairāk man nekā cita nav. Goda vārds!

 - Es zinu... zinu. - Elita nodrebinās, redzot Sabīnes sejas izteiksmi. - Bet pagaidi, kā tu to domā? Kas par tevi ziņos?

 - Tieši tā. Pianīna dēļ es zaudēju Departamenta uzticību, un to nevar tik vienkārši atgūt. Bet nekas! - Sabīne iesmejas. - Es visu sakārtošu priekšzīmīgā kārtībā un pierādīšu, ka mēs tomēr esam vislabākie."

Elīna Zelčāne "Arī labas mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē"

"Šī grāmata ir aicinājums pārstāt sevi nepārtraukti nosodīt un uzdrīkstēties būt nevis ļoti, bet pietiekami labai. Pietiekami laba mamma rūpējas par sava bērna vajadzībām, taču viņa mēdz arī kļūdīties. Viņa mēdz būt nogurusi un dusmīga, apmulsusi un izmisusi, tomēr viņai nav vienalga, kas notiek ar bērnu. Būt par pietiekami labu mammu nenozīmē apstāties savā garīgajā attīstībā, bet pieņemt, ka šis process ir lēns un tajā gadās arī "atkritieni"."/8.lpp./

Es nekad neesmu apgalvojusi, ka esmu ideāla mamma, bet vienmēr, kopš esmu mamma, esmu uz to tiekusies. Tomēr dažreiz šķiet, ka jumts brauc prom, ka smadzenes sāk kūpēt un viss ir slikti, ka esmu neizdevusies savā mammas lomā un tāpēc nekam citam arī vairs īsti nav jēgas un gan jau, ka nevienā citā jomā arī īsti izdevusies neesmu. Šajos brīžos es meklēju spēcinājumu un padomu grāmatās. Iepriekšējā bija Hedvigas Montgomerijas "Vecāku maģija". Šoreiz "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" it kā viss ir kārtībā un mūsu mazās bērna un vecāku krīzes nav īsti aktuālajā posmā, taču acīs viena pēc otras krita vairākas man apkārt ar citiem redzētas redzētas situācijas. Šādā brīdī manā redzeslokā nokļuva latviešu autores Elīnas Zelčānes grāmata "Arī labās mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē". Pirku šo grāmatu kā dāvanu, bet sanāca, ka ielasījos pati un uzreiz pamanīju vairākus citātus, kas sasaucās ar apkārt redzētajām situācijām.

Elīna Zelčāne ir četru bērnu mamma, geštaltterapeite, filozofe un grāmatas “No perfekcionisma uz mīlestību” autore. Specializējas ģimenes psiholoģijā, sniedz privātas konsultācijas un lasa lekcijas.

Lasu otro reizi. Mērija Anna Šafere & Annija Barouza „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”

Pirms septiņiem gadiem lasīju Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība" un toreiz rakstīju, ka ļoti gribētu būt kādā literatūras mīļotāju klubiņā. Tagad es tādā esmu un ik pa laikam lasu kaut ko tematisku. Šoreiz temats bija ēdiens nosaukumā. Vēl nelasīto grāmatu kolonnā neko atbilstošu neatradu, uz bibliotēku iet nebija laika un pirkt kaut ko jaunu arī negribējās (es jau tā visus novembra grāmatu pirkumus attaisnoju ar Ziemassvētku dāvanas pirkšanu sev pašai). Te nu parakājos atmiņas apcirkņos un, apbruņojusi mammu vāka fotogrāfiju, nosūtīju viņu parakāties kastēs manā grāmatu noliktavā. Ar tikpat lielu aizrautību kā pirmo reizi izlasīju vēlreiz "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība". Un esmu tikpat pozitīvi iespaidota kā pirmajā reizē. 

Primo Levi "Atelpa"

Grāmatu lasītāju klubiņā jubilejas reizē ciemos bija īpašs viesis - tulkotāja Dace Meiere. Tā bija iespēja ne tikai izjautāt tulkotāju par darba specifiku, ēnas un gaismas pusēm, bet arī dzirdēt no tulkotāja mutes mīlestību pret savu darbu. Netika noliegts, ka arī mīļam darbam mēdz būt garoziņa, bet tā jau ir visiem darbiem.

Caur tulkotājas stāstu pie manis atnāca vēlme lasīt Primo Levi darbu "Atelpa", jo arī šī grāmata ir Daces Meieres tulkota un viņas stāstā par to saklausīju īpašu sirsnību. Kā gan varu atstāt nelasītu grāmatu, kuru tik ļoti mīlējis ir tās tulkotājs, par kuras publicēšanu tik ļoti lauzīta galva? Nu nevaru un viss - jālasa! Sākotnēji piefiksēju sev, ka Primo Levi sniedz to cilvēku liecības, kuri neizdzīvoja, kuri paši nestāstīja. Jā, "Atelpā" Levi ielicis dažu cilvēku stāstus, taču tā nav galvenā šīs grāmatas sūtība.