Šodien varu uzsist sev krietni uz pleca. Vienlaikus nokaunos un mulsi nolaižu acis. Kāpēc? Tāpēc, ka BEIDZOT esmu izlasījusi Gregorija Deivida Robertsa "Šāntarāmu". Tik sen jau rakstīju ieskatu par šo grāmatu un izteicu cerību, ka notiks brīnums un drukas mašīnas strādās ātrāk nekā paredzēts. Brīnums notika - ātrāk, šķiet, sāka strādāt pulkstenis. Ar katru dienu aizvien pārliecinos, ka grāmatu lasīšana ir ekskluzīva privilēģija.