otrdiena, 2021. gada 21. septembris
Petra Posterte "Gads, kad ieradās bites"
otrdiena, 2021. gada 7. septembris
Adele Fābere un Eleina Mazliša "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu"
Adeles Fāberes un Eleinas Mazlišas grāmatu "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu" saņēmu brīdī, kad jutos vissliktākā māte pasaulē, kā sabojājusies plate, kuras bērns ne velna nedzird. Vai pēc izlasīšanas es jūtos labāk? Ne gluži. Grāmata nav brīnumlīdzeklis. Tomēr tā paliks man pie rokas vēl krietnu laiku, pašķirstīt, atgādināt sev, motivēt sevi, sajusties labāk. Tagad man ir aptuvens plāns, kā mēģināt tikt ārā no "sliktās, bļaujošās mātes" lomas. Vislielākos strīdus bērnu un pieaugušo starpā, manuprāt, rada nespēja tikt galā ar savām jūtām - gan vecākiem, gan bērniem. Viens vakars bez strīda ir liels sasniegums ceļā uz daudziem vakariem.
Patiesi tikt galā ar jūtām ir īsta māksla, taču ļoti noder, ja mākslas apgūšanai tiek dotas kādas teorētiskas vadlīnijas un pamatprincipi. Vienlaikus jāatzīst, ka līdz ar plašākām zināšanām brīžos, kad noraujos no sava iedomātā pozitīvā kursa, mieles un pretīgums pret sevi par vājuma mirkli ir divtik liels. Pašpārmetumi, ka nespēju izdarīt tā, kā esmu lasījusi un dzirdējusi pareizi esam, izaug kā milzīgi kalni. Tad nākas saņemties un dzīvot tik tālāk, jo mēs neatkārtosim mūsu vecāku pieļautās kļūdas, bet mums vienmēr būs iespējas radīt pašiem savējās. Es daru labāko, ko šobrīd spēju sava bērna labā. Esmu gana laba mamma.
ceturtdiena, 2021. gada 2. septembris
Paolo Džordāno "Sērgas laikā"
"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./
Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?
Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.