"Mēs esam ieslodzīti personīgās pieredzes šaurajā telpā, kurā tāpat pastāv bezgalība. Nekad nespēšu savam draugam izskaidrot, ko jūtu šajā brīdī, un viņš pat man nespēs aprakstīt savu Izolācijas pieredzi, kaut abi esam atradušies vienā kamerā. Mūsu valoda ir pārāk nabadzīga, bet ikviena šeit pārdzīvota emocija ir veselas vārdnīcas vērta". /167.lpp./
Ukrainai nu jau gandrīz gadu pievērsts daudz uzmanības ne tikai ikvakara ziņu raidījumos, bet arī literatūrā. Augustā latviešu valodā izdots ukraiņu žurnālista Staņislava Asejeva pieredzes stāsts no koncentrācijas nometnes "Gaišais ceļš". Un ceļš autoram ne pa visam nav bijis gaišs, grāmatas nosaukums ir ieslodzījum, spīdzināšanu un necilvēcības vietas adrese - Doņecka, Gaišais ceļš 3. Turpat aiz betona sienas pavisam parasti cilvēki gaida trolejbusu.
"Divdesmit astoņos gados man trīs rokas kā vecam vīram, un līdz ar mani sēž cilvēki, kuri mēneša laikā nosirmojuši. Ja Dievs eksistē, tad viņš ir ļoti cietsirdīgs vai arī nekad šeit neienāk un adrese Gaišais ceļš 3 viņam nav zināma." /144.lpp./
