Filma. Mans draugs nenopietns līķis (Swiss Army Man)

Filma, kuras esenci es varētu izteikt tieši tiem pašiem vārdiem, kas kā pēdējie filmā izskan "What the Fu**?"

Šo filmu Latvijas skatītājam atgādājis kinoprojekts "Spektrs", kas šo to jau izsaka par tās raksturu. Un vēl pilnīgi varu piekrist Sergeja Timoņina un Sergeja Musatova ievadvārdiem pirms filmas - skatītājus var iedalīt divās daļās - ļoti patīk un ļoti nepatīk. 

Andris Trautmanis “Izlūkošanas noslēpumi”

Andra Trautmaņa apjomīgā hronika “Izlūkošanas noslēpumi” uzrunās 20. gadsimta pirmās puses specdienestu vēstures entuziastus. Cilvēkiem, kas par vēsturi interesējas vispārīgi, šī grāmata varētu šķist pārlieku sausa un šauras ievirzes. Darbā galvenokārt stāstīts par nacistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS spiegu dienestu veidošanu un to darbībām. Dažbrīd trūkst vispārējā vēstures notikumu konteksta, kas gan grāmatu noteikti padarītu vismaz divtik biezu. Atsvaidzinošas ir nodaļas par atsevišķiem izlūkdienestu darbiniekiem, kuru vidū gana daudz latviešu vārdu.

Autors ir bijis ne vien Drošības policijas Ārējās izlūkošanas nodaļas vadītājs, bet arī VDK Pretizlūkošanas nodaļas virsnieks, tādējādi grāmatas tapšanā palīdzējusi arīdzan paša darba pieredze. Šis darbs sniedz ieskatu izlūkdienestu darbības aizkulisēs, kā arī vienā grāmatā hronoloģiski apkopo vēstures cienītāju kārajai acij ne vienu vien pilsētas mītu.

Grāmatas apraksts sākotnēji publicēts žurnālā "Laiks Pasaulei" 2016.gada februārī

Filma "Tas ir tikai pasaules gals"

Dusmīgi, dusmīgi cilvēki. Neiecietīgi, nevēlas klausīties citā, vēlas dzirdēt tikai sevi un ticēt saviem pieņēmumiem. Tā divos teikumos es raksturotu režisora Ksavjē Dolana (Xavier Dolan) filmu "Tas ir tikai pasaules gals". Kanādas un Francijas kopražojuma filma pirmizrādi jau piedzīvoja Kannu kinofestivālā, bet Latvijā plašākai publikai to dos vēl tikai oktobrī, to izrādīs Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (13.-23. oktobris). Es un vēl bariņš interesentu to jau redzējām īpašā seansā. 

Nevaru sevi saukt par Dolana cienītāju vai pazinēju, biju dzirdējusi par šo kanādiešu brīnumbērnu, bet šī bija pirmā viņa filma, ko redzēju. Neko nelasīju pirms seansa ne par filmu, ne režisoru un viņa darbiem, tāpēc arī skatīties gāju kā tukša lapa, bez īpašām gaidām, gatava "tikt aprakstīta" un iespaidota. Patika, Iesaku.

Piecu aktieru saspēle, drāma, klusuma mirkļi un monologi spēj noturēt skatītāju visā filmas garumā. Tas šai psiholoģiskajai ģimenes spēlei, starp citu, ir īsti atbilstošs jeb pusotra stunda. Tā teikt: ne par daudz, ne par maz. Pēc filmas atliek vien domāt, cik tuvu tu esi saviem tuvākajiem radiniekiem, ko tu par viņiem zini un cik daudz viņi zina par tevi? Vai ir bijušas situācijas, ka kāds nācis pie manis ar vēstījumu, bet tu neesmu ļāvusi otram cilvēkam sakāmo pateikt? Par šādām situācijām mēs, cilvēki, varam tā arī nekad neuzzināt.

Galvenajās lomās: Gaspārs Ulī (Gasspard Ulliel), Mariona Kotijāra (Marion Cotillard), Vincents Kassels (Vincent Cassel), Lea Seidū (Léa Seydoux). Filmas scenārijs veidots pēc Žana Lika Lagarsa (1957-1995) lugas motīviem. Īpašu uzmanību vēlos pievērst Vincentam Kasselam, kuru pēdējā laikā jaunajās filmās esmu pamanījusi ārkārtīgi bieži (viena no tām jaunākā ir Borna filma). Tieši Kassela attēlotais īpaši dusmīgais Antuāns šajā filmā, galu galā  bija tas, kuru gribējās pažēlot un nopaijāt. 

"Tas ir tikai pasaules gals" nominēta Zelta palmas zaram un žūrijas Grand Prix šī gada Kannu kinofestivālā.  Starp citu, Kannu kinofestivāls nosaka ne tikai pasuales kino tendences un, kas šajā sezonā "ir kruti", bet arī paziņo par jauniem talantiem. Ksavjē Dolans ir viens no tiem režisoriem, kas savulaik atklāti Kannu kinofestivāla ietvaros, turklāt tas ar viņu notika 2009.gadā, 19 gadu vecumā. 

Rudens ir lielisks laiks, kad mūzikas festivālu sezonu plūdeni pārvērst kino festivālu sezonā. Sāciet ar Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu (7. - 11.septembris) un turpiniet ar Rīgas Starptautisko kino festivālu! Ņemiet labas filmas, kad tās pienes jums "uz paplātes"!