Edvards van de Vendels "Zilās zāles vasara"

Holandiešu autors Edvards van de Vendels (Edward van de Vendel) radījis romānu pusaudžiem par iemīlēšanos. Neesmu gluži Tiho un Ulivera mīlas stāsta mērķauditorija, bet mani ieinteresēja pieteikums par dažādību, ka grāmata būs diskusiju rosinātāja. Izlasīju un ilgi domāju, ko lai rakstu par to, jo būtībā tā patiešām ir grāmata par pusaudžu mīlestību, bet nekādas lielās diskusijas manā galvā neraisījās. Varbūt esmu pārāk brīva savos uzskatos? Viena alga vai puika vai meitene, visi savos padsmit gados, veidojot pirmās attiecības, pirmās reizes iemīloties vai domājot, ka iemīlas, sadara visādas dumjības.

Inese Zandere "Bērns, kas neiekrita"

Vasara un bērnu traumatisms šķiet kā vienā batutā nesaraujami lēkājoši jēdzieni. Domājot par Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Bērns, kas neiekrita" atsauksmi, nejauši uzgāju interviju ar Rīgas Stradiņa universitātes rektoru profesoru Aigaru Pētersonu portālā ārsts.lv. Viņš tajā norādīja, ka Latvija bērnu traumatisma ziņā ir līderpozīcijā, bet vecāku ziņā ir vismaz 70% no tām iespējām, kā un cik sekmīgi varam novērst bērnu traumatismu. Taču, lai vecāki zinātu, kas viņiem jādara, tas ir jāmāca visdažādākajos veidos. 

Vismaz virsrakstu līmenī, man ziņas par bērnu traumām nepaslīd garām nemanītas. Šādi apraksti palīdz laiku pa laikam pārskatīt situāciju arī mūsu mājās un pagalmos un laikus novērst iespējamos riskus. Biedinoši ziņu virsraksti neļauj atslābināt modrību, jo pieaugušā modrība, manuprāt, ir galvenais priekšnoteikums bērna drošībai.

Mariana Lekija "Ko var redzēt no šejienes"

Vai esat pamanījuši tādu pelēcīgi dūmakainu grāmatas vāku, no kura mistiskās miglas raugās ziņkārīgas piemīlīga zvēra acis? Man vācu rakstnieces Marianas Lekijas romāns "Ko var redzēt no šejienes" iekrita acīs ar šo mākslinieces Gitas Treices radīto miglas apvīto skatienu, kas tevī raugās gluži kā no īsta meža. Savukārt anotācija sākumā atstāja diezgan vienaldzīgu, tomēr nolēmu dot grāmatai iespēju. Šī grāmata man uzdāvināja tādu dzejiski, romantiski apcerīgu noskaņu, bet īstu skaidrību neviesa, mazliet ievedot miglā.

Džejs Ašers "Trīspadsmit iemesli"

"Neviens skaidri nezina, cik liela ietekme viņam ir uz apkārtējo cilvēku dzīvi. Bieži mums nav ne mazākās jausmas. Un mēs turpinām pieļaut vienas un tās pašas kļūdas." /153.lpp./

Nosaukumu "Trīspadsmit iemesli" jeb "Th1rteen R3asons why" jau biju sev piefiksējusi, bet kā seriālu, ko vēlos noskatīties "kaut kad, kad būs laiks". Tā sanāca, ka Džeja Ašera romāns jauniešiem "Trīspadsmit iemesli" iekļauts lasīšanas veicināšanas programmā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija šī gada sarakstā lasītājiem no 15 gadu vecuma. 

Klejs uz lieveņa atrod pasta sūtījumu ar savu vārdu, bet bez sūtītāja adreses. Kastē ir septiņas audio kasetes, kurās pirms divām nedēļām mirusī klasesbiedrene Hanna Beikere atklāj, kāpēc veikusi pašnāvību. Trīspadsmit iemesli ir trīspadsmit cilvēki (un vēl mazliet visa kā cita).

Autoram Džejam Ašeram ideja par romāna formu radusies audio ekskursijas laikā muzejā. Savukārt temats nācis pakāpeniski, tostarp arī no pieredzes ģimenē. Par romāna tapšanu lasāms grāmatas beigās nodaļā "13 jautājumi Džejam Ašeram". Tā nav ierasta lieta grāmatās, bet šeit, manuprāt, ļoti labi iederas.

Jūlija Jakovļeva "Debesis dimantos"

Pavisam nesen guvu iespēju izlasīt jaunāko Jūlijas Jakovļevas romāna tulkojumu vēl pirms tas nonācis uz papīra. Pirmā grāmata “Mednieks tieši virsū skrien” pievilināja ar to, ka paralēli detektīva līnijai, lasītājs iepazīstas arī ar mākslu. Savukārt pie otrās grāmatas “Sarkanā zirga savaldīšana” aizveda pirmā romāna atvērtās beigas, taču paralēli izmeklēšanai izklāstītie temati jau bija saistīti ar zirgiem un hipodromu. Trešajā sērijas grāmatā "Debesis dimantos" izmeklētājs Zaicevs turpina brīžiem pietēlot naivo un padumjo miltonu, bet kopumā ir ļoti asu prātu, plašām zināšanām un vērīgām acīm, un šoreiz izmeklē mēmā kino norietējušās zvaigznes nāvi. Pirmā grāmata mani ievilka līdz ausīm, otrā tīri labi patika, bet vairāk izlasījās pēc inerces, tad tagad trešā grāmata atkal ievilka līdz ausīm.

Anna Ļenasa "Krāsu Mošķis"

Katalāņu izcelsmes autores Annas Ļenasas grāmata "Krāsu mošķis" iekļauts lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2020. gada programmā lasītājiem vecumā no pieciem gadiem. Mēs tai būtu pieķērušies agrāk vai vēlāk tieši BJVŽ dēļ, bet sanāca ātrāk, jo izdevējs, sūtot man citu grāmatu, pārsteidza arī ar "Krāsu mošķi" bērnam paciņā. Tā ir ļoti plāna, piecgadniekam piemērota izmēra un apjoma grāmatiņa, kas iepazīstina bērnu ar emocijām. Taču šī iepazīstināšana veidota ļoti interesantā, asociatīvā veidā. Izmēģinājuši grāmatu ar dēlu, secinu, ka arī nepilnu četru gadu vecumā tā ir ļoti universāls palīglīdzeklis un aizraujoša izklaide, kas sniedz arī zināšanas.

Nataša Kampuša "3096 dienas"

Grāmatu lasītāju klubiņa mēneša temats bija true crime jeb, vienkārši skaidrojot, grāmatas, kurās aprakstīti patiesi noziegumi. Neesmu šī žanra cienītāja, attiecīgi neko daudz arī nezinu par populārākajām grāmatām. Pēc īsas konsultācijas ar šausmas iecienījušu kolēģi Rīgas centrālās bibliotēkas katalogā pasūtīju sev Natašas Kampušas "3096 dienas". Tas ir patiess stāsts par 10 gadus vecu austriešu meiteni, kuru 1998. gadā ceļā uz skolu nolaupa telekomunikāciju tehniķis Volfgangs Priklopils. Jaunais vīrietis ievilka meiteni savā preču piegādes mikroautobusā un astoņas gadus viņu turēja gūstā savas mājas pagrabā. Nataša izbēga 18 gadu vecumā. Viņas nolaupītājs izdarīja pašnāvību, mezdamies zem vilciena. 

"Tāds noziedznieks kā Volfgangs Priklopils ir nepieciešams šai sabiedrībai, lai ļaunums, kas mīt viņā, iegūtu seju un atdalītos no viņa. Tai vajadzīga izpausme klusās pagraba telpās, lai nebūtu jāieskatās visos dzīvokļos, kur vardarbībai ir mietpilsonisks, buržuāzisks veidols. Tiek izmantoti tādi upuri kā es, lai tiktu novelta atbildība par daudzajiem ikdienišķos noziegumos cietušajiem, kuriem neviens nepalīdz, pat, ja viņi palīdzību lūdz." /176.lpp./ 

Delfīne de Vigāna "Lojalitātes"

"Faktiski visi pāri ir noziedzīga savienība". /94.lpp./

Vienā elpas vilcienā izrāvu cauri franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Lojalitātes". Patiesībā nelielā apjoma dēļ, 160 lappuses, īsti pat neceļas roka nosaukt par romānu. Tas vienlaikus ir gan šīs grāmatas pluss, gan mīnuss. Man ļoti būtu gribējies lasīt tālāk, kaut kādu atrisinājumu, to, ka pieaugušie ieraudzīs postu, kurā krīt bērni, precīzāk sakot, gribēju izlasīt, kā pieaugušie rīkosies, jo pašās pēdējās rindās uzzināt uzzināja. Īpaši sadrumstalotu visu padara arī tas, ka ir četri stāstītāji. Man šīs grāmatas bija par maz, es būtu lasījusi arī divtik biezāku.

Teo un Matisam ir trīspadsmit gadu. Abu stāstījums romānā ir trešajā personā izklāstīts skatījums no malas. Vienlaikus ar savu redzējumu dalās arī abu puišu klases audzinātāja un vēl arī Matisa mamma, kuras "runā" ar lasītāju pašas. Četri stāstītāji, četri redzējumi vienam un tam pašam, bet neizmērojami liels aklums un neredzēšana vai pat atsacīšanās redzēt problēmas.

Kā sākt lasīt ar bērnu - mūsu pieredze

Viens no bērna grāmatu plauktiem ar "ejošajām" grāmatām

Mūsu ģimenē vislielākais grāmatu tārps esmu es, lai arī ne vienmēr sanāk lasīt tik daudz kā gribētos. Man šķiet, ka literatūra daudz devusi manai izaugsmei, vārdu krājumam, izpratnei par lietām un pasaules skatījumam kopumā. Grāmatas vienmēr esmu uztvērusi ne tikai kā brīvā laika aizpildītāju, bet gan kā pašizaugsmes veidu. Svarīgi, ka es redzēju, kā grāmatas lasa mana mamma un brālis. Viņiem abiem pie gultas vienmēr bija vairākas grāmatas lasīšanas procesā. Grāmatas mūsu mājās pirka, lasīja un lika plauktos. Tāpēc cenšos būt labais piemērs savam bērnam un lasīt grāmatas, kad viņš to redz.

Mirklis klusuma ap divu gadu vecumu

Lasīt vecmamma mani iemācīja, kad man bija četri gadi. Visu uzskaitīto un neuzskaitīto ieguvumu dēļ man ir liela vēlme, lai grāmatas mīl un savā labā izmanto arī mans bērns. Neizskatās, ka viņš būs lasītpratējs tikpat agri kā es, bet tas nemaina to, ka grāmatas var mīlēt, arī burtus vēl nepazīstot. Vairākas draudzenes, kurām ir nedaudz jaunāki bērni, man vaicājušas, kā un kad sāku lasīt bērnam. Daudz ko no laika, kad sāku dēlu iepazīstināt ar grāmatām, neatceros, bet man ir piezīmes. Kādu laiku, krājot jautājumus, saglabājot savas atbildes draudzenēm, pārskatot savus pierakstus, prātā pamazām veidoju arī bloga ierakstu par šo tematu. Te nu tas ir.