Marta Velsa "Slepkabota dienasgrāmatas 1"

Varu tikai pievienoties citu lasītāju sajūsmai par Martas Velsas romānu "Slepkabota dienasgrāmatas". Biju ielikusi šīs abas grāmatas lasāmo sarakstā un ķēros klāt, tiklīdz ieraudzīju "Slepkabota dienasgrāmatas 1" ievietotu e-bibliotēkā 3td.lv. Tādējādi no mana "nopirkt Ķīpsalas izstādē" saraksta izsvītroju vienu nosaukumu. Tagad tik jāsagaida, kad 3td.lv būs ievietota arī otrā Slepkabota grāmata.

Kaut kad nākotnē roboti dara daudz vairāk nekā mūsdienās. Kaut kad nākotnē ir ne tikai parasti cilvēki, bet arī uzlaboti cilvēki, konstrukti ar robotu un bioloģiskām daļām un arī 100% boti ar mākslīgo intelektu. Vispār kaut kad nākotnē cilvēki un pārējās it kā dzīvās radības mitinās ne tikai uz Zemes, bet arī daudz kur citur. Vispār, ja godīgi, nesapratu, vai cilvēki vispār vēl dzīvo uz Zemes. Galvenais varonis Slepkabots ir DrošVienība, kurai vajadzības gadījumā paredzēts būt par nāvējošu ieroci, bet tas kļuvis patvaļīgs jeb spējīgs pretoties kontrolei.

Jana Egle "Dzimšanas diena"

"Gaidīšanas laiks pat smalkmaizīti padara vērtīgāku, ilgotāku." /no stāsta "Baltā māja kalna galā"/

Dzimšanas dienas var būt tik ļoti dažādas - kādam priecīgas, kādam bēdīgas, kādam nenotikušas, bet vēl kādam pat divas. Tik dažādos dzimšanas svētkus un arī ceļu uz tiem parāda Janas Egles jaunā grāmata "Dzimšanas diena". Stāstu krājums lasītāja aci piesaista ar saulaini dzeltenu vāku un nedaudz biedējošas lelles daļām. Ja man tik ļoti bija patikuši abi iepriekšējie Egles krājumi "Gaismā" un "Svešie jeb miļeņkij ti moj", nevarēju nelasīt arī jauno krājumu. Anotācijā pieteikts, ka tie ir astoņi stāsti par sievietes dzīvi un dažādās publikācijās uzsvērts, ka tie esot stāsti sievietēm. Taču es nedomāju, ka šie ir stāsti tikai sievietēm - arī vīrieši lasītāji tajos noteikti kaut ko sev atradīs. Arī šajā Egles grāmatā nav tikai cukurvate un debesmanna, ir arī sāpes, smeldze, dusmas un bailes. Taču lasītājam pēc jaunā stāstu krājuma nepaliek satricinājums un nemiers. Ir viegli izlasīt, būt mirklī un dzīvot tālāk.

Andra Manfelde "Vilcēni"

Andras Manfeldes jaunākais romāns "Vilcēni" noteikti ir tāds īsteni "Manfeldisks". It kā no anotācijas uz grāmatas pēdējā vāka viss tik skaidri un labi saprotams, taču izpildījums veikts tik ļoti poētiski un savīti, ka liek man kārtējo reizi izvērtēt - vai man patīk Andras Manfeldes stils? Ir skaidrs, ka autorei ir savs noteikts rokraksts, kas izpaužas gan bērniem paredzētajās grāmatās, gan pieaugušajiem.

Jūrmalā starp jūru un upi dzīvo dažādi cilvēki. Daļa no mainīgo deviņdesmito sabiedrības ir cilvēkveidīgi vilcēni jeb bērni, kuri veido paši savus likumus un izpratnes par dzīvi. Caur viena pusaudža Andžeja acīm un muti lasītājs uzzina par neizdibināmo un noslēpumaino Vilcēnu, un par pārējiem bara locekļiem. Barā bez Vilcēna un Andžeja ir arī Zīmulis, Saņka Pristaņ, Būda Vilks, Brunčiks, Skeltons, Tauķis un Ričards Sarkans. 

Vladis Spāre "Gājiens ar klibo zirdziņu"

Vlada Spāres stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" koši melnais vāks man jau bija pavīdējis gar acīm, bet ar autora daiļradi pazīstama nebiju, tāpēc lasīt jaunumu nesteidzu. Grāmatu lasītāju klubiņā pašķirstīju grāmatiņu un acis aizķērās aiz dažām rindkopām, pasmaidīju, aizņēmos izlasīt visu grāmatu. Es nemēdzu dienām ilgi prātot par nupat pabeigto grāmatu, kavējoties ķerties pie nākamās. Tāpat arī šoreiz - aizvēru Daces Rukšānes "Ķīpsalas putni" pēdējo vāku un uzreiz arī vēru vaļā Vlada Spāres krājumu. Tieši tamdēļ interesanti, bet tikpat kā nejutu pāreju no viena autora pie cita. Jā, Vlada Spāres tēli paliek sava stāsta ietvaros un neiet viesos uz citiem stāstiem, kā to dara Rukšānes tēli Ķīpsalā, taču noskaņās starp abām grāmatām manā galvā izveidojās neizskaidrojama saite. Rukšānes tēli ar saviem putniem galvā un pēdējā stāsta "Ola" varone gatava doties uz slimnīcu, un arī Spāres varoņi padzīvojas gan pa slimnīcu, gan pasnaikstās turpat pie logiem (un ne tikai) un visādu kustoņu galvā Spāres stāstu varoņiem arī gana.

Dace Rukšāne "Ķīpsalas putni"

"Es zinu, ko nozīmē mīlestība! Es zinu! Un tieši tāpēc arī pametu to rižo Kristīni, tieši tāpēc! Saproti, mīlestība ir brīvība. Bet es nekad nenonākšu pie brīvības, dzīvojot sieviešu uzspiestās sadzīves cietumā! Tās nemitīgās runas par pieskārienu būtisko nozīmi mīlošu cilvēku attiecībās, tie citāti no Jāņa Zālīša grāmatas, mīlēt viegli, mīlēt grūti, mīlēt sakostiem zobiem... Pie sadzīves nonākam tikai tad, kad mīlestība vairs nav stipra vai arī tās nav vispār. Nu, nav mīlestība ne vēlme nopisties, ne drošības sajūta, nav!" /105. - 106.lpp./

Iedvesmojoties no patikas pret Daces Rukšānes jaunāko romānu "Krieva āda", nedomājot ķēru ciet senāku autores stāstu krājumu "Ķīpsalas putni", kad to pamanīju lietoto grāmatu veikalā. Esmu ļoti patīkami pavadījusi laiku ar šiem 18 Rukšānes stāstiem (atsevišķos gadījumos tās ir īsas skices, nevis pilnvērtīgi stāsti) par Ķīpsalas cilvēkiem. Katrā stāstā atklāts kāds Ķīpsalas iemītnieks - dažos pirmajā personā no paša tēla viedokļa, dažos no autora kā vērotāja pozīcijas. Soli pa solītim savijas vienotā veselumā tik daudzi un dažādi cilvēki un viņu saistība. Tas nav romāns, tomēr katrā atsevišķā stāstā gluži vai paviesojas arī tēli no citiem stāstiem. Un tas ir gluži normāli, ja darbības vide ir tik ierobežota teritorija.

Lolita Tomsone "Cilvēkglābējs Žanis Lipke"

Ne pirmo reizi lasu par holokaustu, par nacistu nogalinātiem ebrejiem, bet pirmo reizi grāmatas, šķiet, pašas salikušās šādā tematiskā rindā viena pēc otras. Uz lielo cilvēcisko ciešanu fona, starp stāstiem par nogalinātajiem, starp stāstiem par izdzīvojušajiem tepat Rīgā vai kādā citā valstī, starp stāstiem par nāves nometni pārdzīvojušajiem, ļoti maz biju lasījusi stāstus par vēl vienu lielu varoņu grupu - ebreju glābējiem. Par cilvēkiem, kuri uz citu cilvēku ciešanu rēķina mēģināja vairot savu bagātību nevēlos runāt. Es gribu runāt par cilvēkiem, kuri palīdzēja nesavtīgu mērķu vadīti. 

Viens no šādiem cilvēkiem bija Žanis Lipke - vienkāršs cilvēks, latvietis, kurš Otrā pasaules kara laikā izglābis vairāk nekā 50 cilvēkus. Pats neesot precīzi skaitījis un, kā uzzināju grāmatu lasot, arī izglābtie paši pēc kara nav tiekušies uzturēt pastāvīgas saites ar Lipkes ģimeni. Tā teikt - kas bijis, pagājis un pagātnē arī atstājams, prom no sāpīgām atmiņām. Vismaz tāda ir mana interpretācija, kāpēc pēc kara tikai retais uzturēja saikni ar savu glābēju. 

Frīda Mihelsone "Es izdzīvoju Rumbulā"

Kaut kā nemanot esmu ieslīdējusi holokausta tematā dziļi līdz pašām ausīm. Viss sākās ar "Aušvicas tetovētāju", kuru aizskrēju uz veikalu pirkt, nesagaidījusi atsauksmju eksemplāru no izdevniecības. Tad no sava plaukta izņēmu tur sen gaidījušo Frīdas Mihelsones stāstu "Es izdzīvoju Rumbulā", bet atsauksmi par šo grāmatu nesteidzu rakstīt. Kopš Frīdas Mihelsones grāmatas esmu paspējusi izlasīt un uzrakstīt par čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas grāmatu "Hana" un Primo Levi garo ceļu mājup grāmatā "Atelpa". Beidzot pienākusi kārta rakstīt arī par Frīdas Mihelsones izdzīvošanas stāstu. Par Frīdas izglābšanās stāstu rakstīšanu atliku, jo vēlējos izlasīt arī Lolitas Tomsones sastādīto "Cilvēkglābējs Žanis Lipke". Šīs abas grāmatas ir par izglābšanos no nāves nacistu organizētajā ebreju iznīcināšanas mašīnā. Viena no izglābtā puses, otra par glābēju.

Frančesko Marsjuljāno "Tev derētu vēl pasnaust"

Maza un amizanta grāmatiņa ar kaķu fotogrāfijām un it kā kaķu domugraudiem. Tāda ir amerikāņu rakstnieka Frančesko Marsjuljāno grāmata "Tev derētu vēl pasnaust". Lai arī lasāmā kaudze liela, vai man neatradīsies īss brītiņš arī piemīlīgiem kaķiem? Tiklīdz grāmatu saņēmu, uz kādu laiku to zaudēju bērna rokās, jo viņš uzskatīja, ka mazā 100 lapas lappuses ietilpīgā grāmatiņa ir paredzēta viņam. Kā nu ne - katrā atvērumā pāris teksta rindiņas un krāšņa kaķa fotogrāfija. Bērna aci ļoti piesaistoši, īpaši, ja kaķi patīk, bet pašam mājās tikai kaut kāda kaķa lieluma suņa parodija.

Golnāza Hašemzāde Bunde "Tie bijām mēs"

"Dažas nedēļas. Pusgads. Daži gadi. Vai ir kāda atšķirība? Neesmu droša. Tie ir nevienādi laika nogriežņi. To es saprotu. Bet kāda laikam ir nozīme, šajā situācijā? Ko lai es iesāku ar laiku? Slimības laiku. Vientulības laiku. Laiku, kas pavadīts nāves gaidās. Ko var iesākt ar laiku, ja tu no tā nebūvē nākotni? Es nezinu. Un es domāju, ka varbūt tas ir tāpēc. Varbūt tāpēc tas notiek tieši ar mani, varbūt tāpēc vēzis ir izvēlējies mani. Jo es nezinu, ko iesākt ar laiku. Jo es nezinu, ko iesākt ar dzīvi." /21.lpp./

Kaut kur zemapziņā man bija nogulsnējusies vēlme izlasīt Golnāzas Hašemzādes Bundes "Tie bijām mēs". Galvenokārt tāpēc, ka man interesanti redzēt, ko un kā raksta autori, kuri nav dzimuši un auguši kādā Eiropas valstī vai citā angļu valodā runājošā zemē. Man patīk sev caur romāniem atklāt sev to vēsturi, kurai skolā nepievērš daudz uzmanības, vai atsvaidzināt sen aizmirstas zināšanas. Lasīt kādu grāmatu un atpazīt vēsturisko kontekstu, saprotot, kā tajā ievietojas literārie tēli un iedomātie notikumi, ir patiesa bauda un apmierinājums par savām prāta spējām. Savukārt vēl nezināmā atklāšana caur daiļliteratūru rada jauniegūtu zināšanu prieku.

Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) ir dzimusi Irānā un kā bērns ar vecākiem emigrējusi uz Zviedriju. Šo grāmatu pie lasāmajām vēlmēm ielika arī "Tie bijām mēs" sižets, kas būtībā ir viena, ar vēzi slima cilvēka, monologs. Ja runājam par vēzi, tad esmu lasījusi Lūka Alnata "Mums pieder debesis", kur tēvs izsāp dēla zaudējumu. Savukārt par "eksotiskāku" zemju autoriem domājot, man ir gan veiksmīgākas lasīšanas pieredzes (piemēram, čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas "Hana") , gan ne pārāk veiksmīgi atklājumi (piemēram, dienvidslāva Sašas Stanišiča "Kā zaldāts labo gramofonu" vai somu rakstnieces Jūli Niemi "Tu neiesi viens"). 

Sofi Oksanena "Norma"

Manā lasāmvēlmju Somu rakstnieces Sofi Oksanenas darbi bija vairāki. Grāmata "Staļina govis" veikalos vairs nav nopērkama un to vēlos izlasīt gan iekļautās vēstures dēļ (soma un igaunietes jauktā ģimenē audzis bērns padomju mērces reālijās), kas turklāt ir gandrīz vai autobiogrāfiska, gan tamdēļ, ka stāsts arī ekranizēts. Savukārt "Norma" mani piesaistīja ar anotācijā iepīto kacekli par maģiskiem matiem un noslēpumiem. Laimīgā kārtā "Norma" pieejama lasīšanai elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv. Uz grāmatu klubiņa februāra tikšanos mums jālasa tā dēvētie "cosy detectives", ieskatījos savā sarakstiņā no tā, ko gribu kādreiz izlasīt iekš e-bibliotēkas un domāts, darīts ķēros klāt Normai un tam, kā viņa meklēs mātes patiesos nāves iemeslus. Nav taču Norma nekāda profesionālā izmeklētāja, tad jau grāmata varētu ielīst "cosy detectives" lauciņā? Nekā nebija. Februāris jau sācies, bet nekāds omulīgais detektīvs man rokās vēl nav trāpījies.

Evija Gulbe, Linda Lošina "Bizbizmāsiņa"

Caur mazu kukainīti iznests stāsts par mazo lietu nozīmīgumu. Nav nenozīmīgu sīkumu. Šādi divos īsos teikumos varētu raksturot Evijas Gulbes un Lindas Lošinas grāmatu bērniem "Bizbizmāsiņa".

Pamanīju sarkano vāku ar baltajiem punktiņiem grāmatu veikalā un man bija skaidra bilde galvā, kur šī grāmata iederēsies. Tā vieta, lai paliek pie manis, bet stāsts par grāmatu izveidojies. Ņemot vērā, ka laika pirms pirkšanas bija maz un grāmatas saturu neizpētīju, tas bija jādara mājās. Bērnu grāmatas ir ļoti dažādas un ir arī tādas, kurās paustais man personīgi nešķiet pārāk pieņemams, vai ir arī uzbāzīgi pamācošas grāmatas. "Bizbizmāsiņa" bija tik jauka un sirsnīga, ka no tās šķīros bēdīgu sirdi, taču dēla grāmatu plaukts arī nav no gumijas.